BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kad starp oļiem atrodi dzintaru...

Sandra Giptere-Ivanova

2019. gada 12. aprīlis 00:00

588
Kad starp oļiem atrodi dzintaru...

Aizraušanās. Ilonas Ķepales ekskluzīvā nodarbe – rakstīt dzeju.

Klāt pavasaris, kas visam piešķir krāsas. Ejot pa ceļu vai jūras krastu, var redzēt tik daudz dažādu oļu, bet starp tiem, iespējams, ir arī dzintars vai vismaz kāds akmentiņš ar tik neatkārtojamu krāsu, ka nevar garām paiet, noteikti jāpaceļ. Tad ir tāds mazas laimes un atklājuma mirklis. Līdzīgi man bija ar Ilonu Ķepali, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Bauskas nodaļas vadītāju.

Nav iespējams amatierisms
Ilona dzimusi Aizputē, uz Bausku ģimene pārcēlusies, kad meitenei bija pieci gadi. Mammas dzimta ir no Skaistkalnes. Vēlāk beigusi Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti, kur ieguvusi rūpniecības plānotāja (ekonomists) izglītību, šajā jomā darbojusies piecus gadus, savukārt PMLP strādā kopš 1992. gada.

Skolā labi padevušies domraksti, bijusi «humanitārā meitene». «Sāku rakstīt dzeju samērā nesen, tātad vēlu. Reiz nosūtīju savus tekstus Jauno un iesācēju autoru literāro darbu konkursam un saņēmu labas atsauksmes un aicinājumu piedalīties Literārās akadēmijas meistardarbnīcā. Vairākkārt atteicos, jo šķita, ka pietrūks laika tām pilnvērtīgi nodoties, līdz vienreiz piekritu. Meistarklases beidzot, saņēmu to vadītāja Ronalda Brieža pamudinājumu turpināt, lai sanāktu krājums,» stāsta Ilona. 2011. gadā iesaistījusies dzejnieka Ronalda Brieža Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcā. Tur guvusi ļoti daudz vērtīgu pamācību un atziņu, arī teorētisku pamatu lirikas radīšanai.

«Kāpēc nereti cilvēki iedomājas, ka rakstīt dzeju un stāstus, romānus var bez iepriekšējas sagatavotības?! Lai gleznotu, cilvēks mācās, lai kļūtu par aktieri – stājas Kultūras akadēmijā, lai kļūtu par mūziķi – Mūzikas akadēmijā, bet, lai rakstītu, – nezin kāpēc nevajag neko... Pilnībā piekrītu dzejnieka Imanta Auziņa teiktajam, ka dzeja ir tāda riebīga māksla, kur nav iespējams amatierisms,» uzskata Ilona Ķepale.

Nācis klajā pašas krājums
Pašlaik rakstīšanai ir «ražas laiks» un svētku brīdis – nupat izdevniecībā «Pētergailis» ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu iznācis pirmais Ilonas Ķepales dzejoļu krājums «Saliniece un putnu pārdevējs», dzejoļus atlasījis Ronalds Briedis.

Kad rakstot, baušķeniece īsti nedomājot par auditoriju, kura lasīs vai gribēs lasīt viņas dzejoļus. Bet, protams, ļoti priecājas, ja kādam tā patikusi, raisījusi atbilstošas sajūtas. «Dzejā ir iespējams nokļūt tur, kur nekad neizdotos, – dzīvē. Dzejā, ja esi pareizajā intensitātē, iespējams atdzīvināt labāko no tā, ko spēj atcerēties, varbūt pat dažas paaudzes agrāk. Dzeja jau vispār ir ekskluzīva nodarbe, jo prasa daudz laika un iedziļināšanos, tādēļ tai nav daudz lasītāju.

Bet, ja man izdotos tai pievērst kaut vēl vienu, tad tā jau būtu veiksme,» atklāj grāmatas «Saliniece un putnu pārdevējs» autore.

Mīļākie autori Ilonai Ķepalei ir A. Čaks, O. Vācietis, I. Ziedonis, V. Krile, M. Kroma, P. Brūveris – tie esot senākie dzejas gaumes veidotāji, tagad vairāk – R. Štelmahere, L. Briedis, D. Sirmā. «No ārzemju autoriem pēdējā laika favorīti ir E. E. Kamingss, Sen-Džons Perss, arī Heli Lāksonena. Žēl, ka nepārvaldu nevienu  svešvalodu tādā līmenī, lai varētu lasīt oriģinālus, jāiztiek ar atdzejojumiem. Arī lietuviešu autori ir manā redzeslokā. Ja gribas lasīt vēlreiz vai iegādāties grāmatu, tad tas jau ir kritērijs. Tekstā jābūt kam īpašam, košam, negaidītam, citādākam, bet vienlaikus saprotamam, ne pašmērķīgam,» vērtē I. Ķepale.

Tāpat kā kopt puķu dobi
Sarunā tā arī nenonākam pie atbildes, kā intraverta un kautrīga personība var uzrakstīt grāmatu, kā cilvēks, kas nav liela «pūļa» piekritējs, tomēr ienāk sabiedrībā, ienāk ar grāmatu.

Iedvesma Ilonai nav saprotama. Tālab viņa rakstot intuitīvi, ļoti daudz svītrojot, labojot «līdz sākotnējā iecere ir kājām gaisā». I. Ķepales ieskatā šis ir tāds grūts un reizē patīkams darbs – kā kopt puķu dobi, cerībā, ka izaugs skaisti ziedi, bet, kā zināms, laika apstākļi, kaitēkļi, vējaziedi reizēm šim skaistumam traucē izplaukt.

Lirikas krājuma autore raksturo savu dzeju: «Mani dzejoļi mazliet līdzinās fotogrāfijai jeb vērojumam no malas ar sirreālām iezīmēm. Līdz ar to man ļoti palīdz redzētais – dzīvē un ceļojumos, filmā, iztēlē, spilgts stāstījums. Svarīgākais dzīvē ir būt interesantam pašam sev. Un lai šo «substanci» uzturētu nemainīgā līmenī, noteikti vajag daudz pozitīvu emociju. Man tās ir teātris, filmas, grāmatas, ceļojumi un manu draugu pulciņš un ārpus visa – manu tuvinieku veselība.» Ilona kopā ar brālēnu pēta arī savas dzimtas ciltskoku, «aizrakušies» līdz 19. gadsimta sākumam.

Ilonas dzejoļos atrodami dažādi tēli, lasītājs ieiet gaisīgā pasaulē, kur «vectēvs ir dūmi», kur putni var pārcelt uz senaizmirstu vietu vai pasauli, kurā vēl tikai lemts nokļūt; apziņa ar zemapziņu griež tango, un nav viennozīmīgas atbildes, kur beidzas dzeja un sākas dzīve.


No Ilonas Ķepales dzejoļu krājuma «Saliniece un putnu pārdevējs»

***
Dūmi kā neslauktas govis
klīst gar verandu
izbradā sondoru pļavas
mēģina izdzēst
lenšu magnetofona ierakstīto gaismu
un žoga līniju
kuru kāds vīrs
mēģina salabot
ciema DNS sīksto rakstu

Tas ir mans vectēvs
kas tagad ir dūmi

***
Zem pērnajām lapām
rāms aprīlis
ar meža apkakli
un ošu skeletiņi
ceļa ielokā
sānzars
velk lidmašīnas elpu
senpazīstami vaibsti
palsnī līdz izdziest

***
Pie dzelzceļa pārbrauktuves
gar uzbērumu
māla plaisās
pirmā pavasara diena nopilējusi dzeltena
autobusa pieturā
starp murjāņiem un vijciemu
telefona numurs
pēdējais cipars padzisis
galošai piezīdies māls ar smagu raksturu
kaimiņa žigulis rūs almas ceļagalā
kārkli
stārķi nosaluši
sarkanām kājām līdz pusei ūdenī
uz lauka cits putns
spalvu mākonis
nāk autobuss
un mākonis uz otru pusi
 
***
Tetovētājs un rakstniece
dzīvo kopā
un pārraksta
viens otra tekstus
uz papīra
ādas
virskārtas
gadās ka zīmes ir pārāk dziļas


Priekšnojautas
Ka pārziemos
starp logiem
gaisma
ka nobērēs ziemu
vates polsteros
papīra puķēs
ka vērtnes neveikli pamās

aizejot
skumjas būs maigas
aizvērtas acis
ka(d) gaisma piestīgos istabu
riņķos starp logiem
un nejauši atklās
to kas zem plakstiem
vēl dzīvs