Kā lielinieki Bauskā pie varas tika

Raitis Ābelnieks, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vecākais speciālists

2019. gada 9. aprīlis 00:00

992

«Bruņotā sacelšanās» pilsētā 1919. gada 4. janvārī. Dažādas aculiecinieku atmiņu versijas.

Pērnajā novembrī visā Latvijā plaši atzīmējām mūsu valsts apaļo jubileju un pieminējām 1918. gada notikumus, bet tagad varam atskatīties uz citiem simtgadīgiem notikumiem, kas nostiprināja Latvijas Republikas neatkarību.

Pirmais latvietis
Toreizējie notikumi Bauskā lielā mērā bija cieši saistīti ar procesiem galvaspilsētā un citās Latvijas vietās. 1918. gada 17. novembrī, kad Rīgā tika izveidota pagaidu likumdevēja iestāde jeb priekšparlaments – Latvijas Tautas padome, Bauskas iedzīvotāju kopsapulcē arī tika ievēlēta jauna pašvaldības lēmējinstitūcija – pilsētas dome. Tās sastāvā bija 21 latvietis, pieci vācieši, pieci ebreji un viens lietuvietis. Pirmo reizi Bauskas vēsturē latvieši ieguva vairākumu pilsētas pārvaldē, par pirmo latvieti mūsu pilsētas vadītāja amatā kļuva advokāts Jānis Kļaviņš, un latviešu valoda kļuva par lietvedības jeb, kā toreiz teica, – «darīšanu valodu».

Pusotra mēneša laikā Bauskas pagaidu dome paspēja pieņemt daudzus pilsētas attīstībai svarīgus lēmumus, kuru īstenošanu pārtrauca lielinieku (boļševiku, vēlāko komunistu) darbība un Sarkanās armijas uzbrukums. Domnieki bija paredzējuši janvārī sarīkot pirmās īsteni demokrātiskās Bauskas domes vēlēšanas, taču varas maiņa tām pārvilka svītru un šo notikumu attālināja par gadu.

Neilgu laiku mūsu pilsētā pastāvēja divvaldība, jo līdztekus pagaidu domei kopš 1918. gada 27. decembra darbojās arī atklātā sapulcē ievēlētā Bauskas strādnieku padome. Citviet Latvijā starp pagaidu valdību atbalstošām pašvaldību institūcijām un strādnieku padomēm veidojās naidīgas attiecības, bet Bauskā tā nebija. To var izskaidrot ar to, ka pagaidu domē bija ievēlēti desmit strādnieku un amatnieku pārstāvji, bet strādnieku padomē toni nenoteica radikālie lielinieki. Bauskā pat notika sadarbība starp abām vietējās varas alternatīvām, proti, dome 30. decembra sēdē nolēma, ka turpmāk bezdarbnieku reģistrācija jāuztic strādnieku padomei, ar to bija paredzēts saskaņot strādnieku pieņemšanu pašvaldības darbos.

Nekārtības, dzeršana uz nebēdu
Ap to pašu laiku pilsētā sāka aktivizēties arī lielinieku aģitatori. Jau 4. decembrī Maskavā tika izveidota lielinieku Latvijas valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā, kura mūsu valsts teritorijā ieradās pāris nedēļu vēlāk, kad te jau bija iesoļojusi Sarkanā armija.

1919. gada 4. janvārī, dienu pēc tam, kad Sarkanā armija sasniedza Rīgu, Bauskā lielinieku atbalstītāji sarīkoja nekārtības. Paši lielinieki to vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, pierakstītajās atmiņās dēvēja par bruņoto sacelšanos Bauskā, kas esot notikusi pēc rūpīgi izstrādāta plāna. Šajos atmiņu stāstos pārspīlējumu gan ir tik daudz, ka tie vairāk līdzinās Minhauzena piedzīvojumiem. Kaut vai bruņotās sacelšanās plāns, kurš līdzinājās Leņina izstrādātajam un īstenotajam Oktobra apvērsumam Petrogradā. Šis plāns esot paredzējis vācu karavīru un latviešu policistu atbruņošanu, cietumnieku atbrīvošanu, vācu ieroču un pārtikas noliktavu sagrābšanu, pasta un telegrāfa ieņemšanu, kā arī «pilsētas varasvīru un lielkapitālistu» atbruņošanu un arestēšanu. Bruņotās sacelšanās dalībnieki esot sapulcējušies tagadējā Bauskas muzeja pagalmā 4. janvārī pussešos no rīta un pēc tam sagrābuši varu pilsētā, kā to plāns paredzēja. No cietuma esot atbrīvoti ieslodzītie biedri, lai gan tobrīd tur varēja atrasties vien kriminālos noziegumos apsūdzētie, nevis politiskie cietumnieki.

Par šo «bruņoto sacelšanos» pavisam citu versiju var izlasīt jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas publicētajās Kārļa Skaldera atmiņās: «Tūlīt varu savās rokās pārņēma strādnieki, nemaz negaidot Sarkano armiju. Tika izdemolēts vīna veikals un alus brūzis. Dažus turīgākos arestēja, arī vairākus vietējos vāciešus. Tika dzerts uz nebēdu, kas izraisīja neparedzēti traģiskas sekas.»

Traģēdija notika trīs dienas vēlāk, 7. janvāra kaujā, kad Bauskai no Vecsaules puses tuvojās kāda atejoša vācu karavīru vienība. Pēc pašu nemiernieku atmiņām, vāciešiem pretim stājušies 27 vāji bruņoti lielinieciskie kaujinieki, dažiem no tiem bijušas tikai medību bises vai revolveri. Bet te atkal ir pretruna ar viņu pašu atmiņās pieminētajām iespaidīgajām ieroču rekvizīcijām pirms šīs sadursmes.
Respektīvi, Voldemārs Ušackis piemin pārņemto vācu ieroču noliktavu, ādu apstrādes fabrikas īpašnieka Ekerta mājās kratīšanā atrastās desmit šautenes un sešas pistoles, Lodinga alus darītavā starp mucām paslēptās vairākas šautenes, kā arī apkārtnes muižās iegūti vēl vairāki desmiti karabīņu un daudz munīcijas. Savukārt Johanas Duklavas atmiņās minēts, ka viņas vīrs Andrejs Duklavs naktī apsargājis Mūsas tiltu un tur arestējis Ekerta dēlu, kurš no pilsētas gribējis aizbēgt ar veselu ieroču un naudas vezumu.

Īsā, bet asiņainā kauja
Par 7. janvāra kauju arī atšķiras lieliniecisko nemiernieku un citu aculiecinieku versijas. Neapšaubāmi, ka vācu vienība caur Bausku gribēja doties tālāk rietumu virzienā, bet vietējie kaujinieki gribēja to atbruņot. V. Ušacka atmiņās pieminēts, ka nemiernieki ieņēmuši pozīcijas Mēmeles kreisajā krastā un iesaistījušies apšaudē ar pretējā krastā esošajiem vāciešiem, kuri pēc kāda laiciņa pacēluši balto karogu kā padošanās zīmi. Pēc tam kaujinieki steigušies pāri aizsalušajai upei atbruņot pretiniekus, bet tie pamanījuši nemiernieku nelielo skaitu un atklājuši uguni.

K. Skalders atminējās, ka vācieši viņa tēvam piederošajā «Rigastu» kokzāģētavas augšējā stāvā uzstādījuši ložmetēju un nosūtījuši vienu jātnieku kā parlamentārieti uz pilsētu, lai vienotos par vienības izlaišanu caur pilsētu. Nemiernieki šo sūtni arestējuši un uzsēdinājuši zirgā iereibušo kurpnieku Vinci, kurš devās pie vāciešiem un pieprasīja to padošanos. Pēdējie savukārt sagūstīja šo sūtni un sagaidīja atbruņot gribētājus ar ložu šalti atklātā vietā uz Mēmeles ledus. Šajā īsajā, bet asiņainajā kaujā krita septiņi Bauskas kaujinieki, ieskaitot komandieri – frizieri Pūpolu, pārējie no pilsētas aizbēga.Vācieši nošāva arī sagūstīto Vinci. Bauskā bija vēl divi nomaldījušos ložu upuri no mierīgo iedzīvotāju vidus.

Vācieši Bauskā atbrīvoja no apcietinājuma lieliniecisko kaujinieku arestētās personas, pie savas mājas nošāva miertiesnesi, bijušo Bauskas pilsētas galvu Jāni Kļaviņu, kuru nevarēja vainot par kaujinieku atbalstīšanu vai simpatizēšanu lieliniekiem. Tās pašas dienas vakarā vācu vienība Bausku atstāja un devās tālāk Elejas virzienā, bet aizbēgušie kaujinieki varēja atgriezties pilsētā.

Ienāk strēlnieku pulks
Bauskā 10. janvārī ienāca Sarkanās armijas Saratovas latviešu atsevišķās nozīmes strēlnieku pulks (vēlākais 10. Padomju Latvijas strēlnieku pulks) un tajā pašā dienā Tirgus laukumā (tagadējā Rātslaukumā) sarīkoja kopīgu pilsētnieku un strēlnieku mītiņu, ko ar revolucionārām dziesmām papildināja pulka pūtēju orķestris. Tajā pašā dienā lielinieki atlaida 27. decembrī ievēlēto Bauskas strādnieku deputātu padomi, nodēvējot to par «sīkburžuāziski maziniecisku», jo tajā bijuši tikai divi «īstenie darba tautas pārstāvji – lielinieki Švītiņš un Vilciņš». Vietējo varu Bauskā pārņēma Kara revolucionārā komiteja lielinieka Jāņa Sīļa vadībā, kura iekārtojās tagadējā Bauskas muzeja ēkā.

Pilsētā 11. janvārī notika 7. janvārī kritušo kaujinieku bēres, kuras izvērsās par iespaidīgu propagandas pasākumu. Strēlnieku orķestra pavadījumā un šauteņu zalvēm skanot, ar sarkanu audumu pārklātos zārkus guldīja Vecajos kapos, blakus Pirmā pasaules karā kritušo vācu kareivju apbedījumiem. Jāpiebilst, ka vācu karavīru kapu krustiņi ar visu centrālo pieminekli tika nopostīti pēc Otrā pasaules kara un tur veikti virsapbedījumi, bet lieliniecisko kaujinieku atdusas vieta ar piemiņas zīmi ir apskatāma joprojām.

Latviešu strēlnieku pulks te uzturējās četras dienas, un tajās pulka štābā pieteicās 106 brīvprātīgie, jo baušķenieku vairākums latviešu strēlniekus sagaidīja kā atbrīvotājus. Arī jaunā padomju vara sākotnēji tika uzņemta labvēlīgi, jo lielinieku aģitatori jau labu laiku iepriekš bija daudz stāstījuši par gaidāmo taisnīguma iekārtu. Lielinieku valdīšanas periods Bauskā ilga līdz 1919. gada 23. martam, un tajā īsajā laikā baušķenieku vairākuma attieksme pret padomju varu radikāli mainījās, bet par to – nākamajā publikācijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kā lielinieki Bauskā pie varas tika

Kategorijas