Skuķis par priekšsēdētāju

2019. gada 5. aprīlis 00:00

903

Rundāles un Bauskas pusē laukiem atdots viss mūžs.

Uz Rundāli 1956. gada sniegotajā februārī ar pajūgu tiku vesta uz gada pārskata un vēlēšanu sapulci kolhozā «Dzirnupe» (tolaik – vēl «Rundāle»). Man neļāva atklāt, ka esmu tikai 22 gadus veca. No klātesošajiem dzirdēju: «Ko iesāksim ar pliku skuķi?» Tomēr mani ievēlēja par priekšsēdētāju.

Ar zirgu un roku spēku
Bija jāsāk attaisnot sniegto uzticību. Saimniecībai bija jābūt daudzpusīgai: vajadzēja audzēt un nodot valstij graudus, cukurbietes, kartupeļus, citus dārzeņus, ābolus un sienu, nācās ražot medu, gaļu, olas un pienu. Nodarbojāmies ar aitkopību un uzturējām ap 100 zirgu. Kā to paveikt? Aprunājos ar kolhozniekiem – visu pārdomāju. Sākumā secināju, ka vispirms jāremontē dzīvokļi lopkopējiem, jādrenē lauki, jāmehanizē saimniecība.

Darba organizēšanā vēlējos pārmaiņas. Bija ierasts, ka ik darbdienas vakaru brigadieriem jāierodas kantorī, lai saņemtu uzdevumus nākamajai dienai. Mani tas neapmierināja. Noguruši vīri gados vakaros mēroja ceļu uz kantori, lai saņemtu uzdevumus. Viņu pieredze un spējas tomēr bija noteicošās. Augkopības nozari vadīja agronoms Gunārs Šēnbergs. Saimniecības galvenās bagātības – zemes – apsaimniekošanā bija jāiegulda daudz darba, kaut arī bija muļķīgi rīkojumi no valdības. Kolhoznieku padomi palīdzēja ievērot pareizāku agrotehniku. Viņi neļāva vēl neatmodušos zemi apstrādāt agri pavasarī, jo «nedzīvie» māli saulē kalta un «neatdzīvojās» visu sezonu. Raža nebija liela. Prasības bija augstas, ražība – zema. Graudaugu audzēšanai trūka mēslojuma, novākšanai – tehnikas. Novācām vēlu, ar lieliem zudumiem, labību kūlām ar kuļmašīnām. Darbs ievilkās pat ziemā. Spēcīgākie vīri pildīja obligātās meža izstrādes normas Taurkalnes apkārtnes mežos. Uzdevums bija obligāts.

Daudz pūļu prasīja cukurbiešu audzēšana un nodošana valstij. Nebija mehanizācijas. Audzēt un novākt vajadzēja ar zirgu un rokām. Traktorā krāvām tikai ar roku spēku. Saimniecībai nepietika cilvēku cukurbiešu savlaicīgai retināšanai. Parasti pirmdienu naktīs braucām uz Žagari Lietuvā aicināt retinātājus. Laimīgi bija rīti, kad šajā «tirgū» savācām 20 cilvēku.

Karavadonim patika, govīm gan ne
Arī lopkopības nozarē rūpju netrūka. Bija noteikts lopu skaits, produktivitāte un valsts piegādes uzdevumi. Vidējais izslaukums bija ap 2300 kilogramu no govs. Bija zems dzīvsvara pieaugums cūkām. Vasarā trūka ražīgu ganību. Jaunlopus pavasarī kājām dzinām cauri Bauskai uz Ramiķēniem, kas bija netālu no Skaistkalnes fonda zemes platības. Rudenī atkal atpakaļ. Slaucamajām govīm vasaras otrajā pusē vajadzēja doties ganīties uz atāliem tālāk no fermām. Piemēram, no Smedēm uz Siepeļņiem. Slaucējas pienu pārvadāja ar automašīnām. Zaļbarību lopu piebarošanai sestdienās un svētdienās vajadzēja piegādāt stingrā speciālistu kontrolē un līdzdalībā. Kultivēto ganību ražības paaugstināšanā un izmantošanā tā laika valdības sapratne un uzmanība bija maza.

Atceros, ka «Dzirnupē» viesojās augsts viesis – Bagramjans (red. piezīme – Ivans Bagramjans bija padomju karavadonis, Baltijas kara apgabala pavēlnieks, vadīja cīņu pret nacionālajiem partizāniem Baltijas valstīs). Mums bija viņam jāparāda, kā govis ganās lielā zālē, nevis zaļā un sulīgā zelmenī. Viņam patika, bet govīm gan ne. Cūkkopībā mēģinājām dažādot barības vienpusību, sivēnmātes ganot. Tām patika baudīt zāli tikai vienu stundu, tad sāka rakties, un mēs dzinām melnajos aplokos. Grūsnās teles slaucējām iedalījām lozējot, lai nebūtu nevajadzīgas aizdomas. 60. gadu sākumā trūka lopbarības ziemošanai. Ik vakarus fermu brigadieri slaucējām izsvēra siena daudzumu. Bija jāpiekodina, lai salmus izbaro taupīgi. Joprojām trūka darbaspēka, jo maz kas bija mehanizēts. Pienu uz pienotavu Pilsrundālē nogādāja ar zirgu pajūgiem.

Pirmie moskviči
Automašīnu, traktoru un piekabju skaits ar katru gadu palielinājās, tās vajadzēja operatīvi izmantot. Dispečeru dienesta nebija. Katru rītu sākām mehāniskajās darbnīcās, izrakstot ceļazīmes šoferiem. Sekoju tehnikas un transporta lietderīgai izmantošanai.

Vieglā transporta vēl nebija. Speciālisti pārvietojās ar zirga pajūgiem vai motocikliem, velosipēdiem. Pirmo vieglo automašīnu saņēmām kurioza gadījuma dēļ. Man un komjaunatnes sekretārei bija jāierodas Bauskā uz plēnumu. Transporta nebija, mēs gājām kājām. Taču 12 kilometru plānotajā laikā nepaspējām pieveikt. Rajona vadība prasīja kavējuma iemeslu un tad apžēlojās, iedodot vieglo «gaziku» speciālistiem: agronomam, zootehniķiem un mehāniķiem, bet dienesta vajadzībām no Maskavas atdzina lietotus moskvičus. Uzvarot dažādos konkursos, saņēmām arī dažas smagās un speciālās mašīnas. Tolaik bija izvirzītas stingrākas prasības tehnikas glabāšanai, kopšanai un ekspluatācijai.

Darba un sadzīves apstākļu uzlabošanai mehanizācijas centrā ierīkoja dušas. Tapa pirmā ziemciešu puķu dobe, kas daudzus gadus vēl ziedēja. Sena atziņa vēstī: «Kur latvietis dzīvo un strādā, tur zied puķes.»

Ekskursijās – ar smagajiem auto
Dzīve mainījās, un atkal bija jaunas prasības. Vajadzēja strauji paplašināt kukurūzas sējplatības. Audzēt to vajadzēja kvadrātligzdās kā rušināmu kultūru. Saimniecībā trūka pieredzes un praktisku iespēju. Salmus lopu barošanai vajadzēja sautēt un apstrādāt ar sālsūdeni. Darbs bija jāorganizē pēc DZO – darba zinātniskās organizācijas.

Jaunajiem speciālistiem izmaksāja dažus simtus rubļu darba un dzīves sākšanai. Sekojām atbalsta izmantošanai. Vienmēr atsaucīgi darbā bija Pilsrundāles skolēni. Katrs pēc savām spējām guva pirmās iemaņas lauku darbos.

Pielāgotās telpās sāka strādāt ēdnīca. Katru vasaru braucām ekskursijās. Sasēdāmies smagajās mašīnās un apmeklējām Munameģi, Pečorus utt. Braucām uz teātra izrādēm Bauskā un pat Rīgā. Interesentu netrūka. 60. gadu beigās radās iespēja braucieniem iznomāt autobusu. Sākām pievērsties darba kultūrai ražošanas objektos un laukos un ieviest zemkopības kultūru. Esmu bezgala pateicīga dzirnupiešiem par rūdījumu un dzīves gudrību, ko guvu kopīgā darbā. Vēlos lūgt piedošanu, ja dažkārt biju stingra, prasīga un pat asa. Vēlu visiem vislabāko!

P. S. Publikācija sagatavota, izmantojot grāmatu «Atmiņu upe plūst». Rundāliešu stāstu autoru vidū arī Ruta Segliņa, kura pašlaik mīt Naukšēnos. Par dzīvi bijušajā Bauskas rajonā viņa uzzina regulāri, jo abonē laikrakstu «Bauskas Dzīve». Sazinoties viņa sacīja, ka šī gada pirmajā mēnesī lasījusi grāmatu «Atmiņu upe plūst» un kavējusies jaunības dienās. Grāmatas vāks aizkustinājis vispirms, jo kviešu vārpas viņai esot vērtīgākas par rožu pušķiem.

MĀCĪBU UN DARBA GAITAS

Ruta Segliņa dzimusi 1933. gadā Limbažu rajona Staiceles «Ķekaros» zemnieku ģimenē, kas apsaimniekoja desmit hektāru zemes.

Ģimenē bija četri bērni, Ruta – vecākā. Mācījās Staiceles pamatskolā, no 1948. līdz 1952. gadam – Saulaines lauksaimniecības skolā par agronomi.

1970. gadā neklātienē pabeidza Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti. Darba gaitas sāka laikraksta «Bauskas Darbs» redakcijā, vēlāk strādāja Mežotnes mašīnu un traktoru stacijā, Codes pagasta kolhozā «Code» par agronomi. Bija Brunavas sovhoza direktore.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skuķis par priekšsēdētāju

Kategorijas