Vai skanēs zvans?

2019. gada 5. aprīlis 00:00

700

Jumpravas kapsētas pārzines darāmais – ārpus ikdienas stresa.

Kapsētu uzturēšanas kultūra ir viena no tām latviešu nacionālajām iezīmēm, ko apbrīno ne viens vien ārzemnieks. Svecīšu vakari vēlīnā novembrī un tuvinieku atdusas vietu sakopšanas tradīcijas, šķiet, raksturo kādu īpašu saikni ar dvēseļu dārzos dusošajiem. Taču līdzās tuvinieku rūpēm vajadzīgs vēl kāds cilvēks – kapu sargs, kapu pārzinis, kapuzinis, kā nu kuru reizi sakām. Šis cilvēks bēdu brīdī palīdz tuviniekiem izvēlēties aizgājēja atdusas vietu, ja vien tā nav rodama dzimtas kapavietā. Un arī tad tas notiek ar kapu pārziņa svētību.

Patīkams pienākums klusumā
Šī gada sākumā Jumpravas kapsētā Bauskas novada Mežotnes pagastā kapu pārziņa pienākumus pēc pagasta pārvaldnieka Zigurda Kalēja uzaicinājuma apņēmās veikt Jolanta Šilberga. Viņa ir vietējā, un ar šo darbu vieglāk tikt galā, ja pazīst šejienes cilvēkus. Jolanta dzimusi un augusi Mežotnes pagastā, Jumpravās dzīvo kopš 1990. gada, kad nodibināja ģimeni ar Armandu Šilbergu. Kopš tā laika dzīve ritējusi Jumpravā, ģimenē ir trīs dēli, un nu jau prieks par trim mazbērniem.

Jumpravas kapsētā mūža atdusas vietu saviem tuviniekiem izvēlas ne tikai pagasta ļaudis, te savus mīļos gulda arī citu novadu un Bauskas pilsētas iedzīvotāji. Kapu teritorija ir ievērojami paplašināta, salīdzinot ar laiku pirms dažiem gadu desmitiem, kad kapsētu ierobežoja gleznains ceriņu mūris. Kad to izcirta, daudzi bija nemierā, jo uzskatīja, ka savdabīgo «mājīgumu» Jumpravas kapsēta zaudējusi.

Vai šajā darbā ir arī kas tāds, kas patīk? Bērēs kapu pārzinis parasti ir tuvumā, un no emocijām pavisam izvairīties nevar. Jolanta Šilberga atzīst: «Jā, tā ir, bet man patīk sakopt tuvinieku atdusas vietu un arī pārējo teritoriju. Tas ir ne tikai pienākums, bet arī patīkams darbs, zinu, ne visi to labprāt veic. Kapsētā arī daudz tādu kopiņu, kuras kādu iemeslu dēļ vairs netiek aprūpētas. Iespējams, tuvinieki miruši vai aizbraukuši uz ārzemēm, bet nav nevienam šo pienākumu uzticējuši. Arī tās nepieciešams apkopt. Var saskatīt dažas kopiņas no 18. gadsimta beigām. Dažkārt tāpat vien pa kapiem pastaigājos un atceros cilvēkus, ar kuriem savulaik būts kopā. Ikdiena ir steigas pilna, bet kapsētā var just īpašu mieru un klusumu, kāda nav nekur citur.»

Bez mēģinājuma
Dienā, kad tikāmies, bija paredzēta bēru ceremonija. Jolanta gatavojās sakopt garo celiņu, bet lielākās raizes bija par to, kā veiksies ar kapu zvanu, vai skanēs? Ja tuvinieki lūguši, tas jāiezvana. Jolanta ir dzīvespriecīga un atļaujas pajokot: «Vajadzētu ievingrināt roku, bet ko pagasta ļaudis domās, kad te sākšu skandināt, – nekas cits neatliek kā mēģināt uzreiz – nopietnajā brīdī. Labi, ka mana priekšgājēja Edīte ir ar mieru piepalīdzēt. Viņai prasu padomu, ja kaut kas nav skaidrs. Tā bija arī pirms šīm bērēm, kamēr izraudzījāmies vietiņu. Digitālā karte jau ir, bet tajā pieļautas neprecizitātes. Meklējot un ierādot vietu netālu no kādas kapu kopiņas, noskaidrojas, ka to iecerējis paplašināt tās kopējs. Tā gadās... Būtu labi, ja tuvinieki palīdzētu ar informācijas papildināšanu un precizēšanu.»

Vai kapu pārziņa darbs ir nopietnāks nekā citi? Varbūt, jo no tuviniekiem atvadāmies tikai vienu reizi un palicējiem katrs sīkums vai neizdošanās ir daudzkārt sāpīgāki. Tas ir traģisks notikums, un tas nekad nav laikā, kaut apzināmies tā nenovēršamību. Kā viss, kas ir neatkārtojams. Kā pati dzīve. Tādēļ tik svarīgi kapu pārziņa amatā redzēt apzinīgu cilvēku ar augstu pienākuma izjūtu. Jolantai Šilbergai ir dabas dota un ieaudzināta prasme saredzēt darāmo un ķerties tam klāt, kā to godprātīgi dara Jolanta Šilberga.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Vai skanēs zvans?

Kategorijas