Latviešu zemniecības posta laiks

2019. gada 22. marts 00:00

762

Gludiņu ģimeni no mājām Rundāles pusē izveda uz Omskas apgabala sovhozu.

Ilmāra Gludiņa ģimenei bija tā laime no izsūtījuma Omskas apgabalā atgriezties Latvijā 1957. gadā. Izsūtīšanas dienā, 1949. gada 25. martā, Ilmāram bija tikai deviņi gadi.

Četros no rīta Olgu Gludiņu, trīs mazus bērnus un astoņdesmit gadus veco auklīti Lizeti Magoni karavīri izdzina no mājas «Austrumi» Rundāles pusē, iesēdināja zirgu pajūgā un izveda uz lielā ceļa, kur gaidīja kravas auto «študbekeri», gatavi tālākam ceļam uz Iecavas dzelzceļa staciju. Ilmāra tēvs Kārlis pajūgu ar savējiem sastapis pusceļā, atgriežoties mājās no šķūtīm, pametis zirgu un pārsēdies pie ģimenes. No Iecavas vilciens izkustējies nākamajā dienā, pa ceļam Latvijā sastāvam pievienoja jaunus cilvēku pārpildītus vagonus Vecumniekos un citur. Tā sākās jo daudzu latviešu zemnieku lielais sāpju ceļš – pilns neziņas, pazemojumu, baiļu, neizpratnes, kam vienmēr klāt bija arī kaut mazlietiņ cerības.

Iekopta turīga saimniecība
Gludiņu dzimtas saknes meklējamas Rundāles novadā. Saimniecība «Austrumi» ar četrdesmit hektāriem zemes savulaik atradās Rundāles pagastā, pašlaik Bauskas novada Īslīcē. Pagājušā gadsimta 30. gados tā bijusi viena no labākajām apkaimē.
Ilmāra vecvectēvs Juris dzimis 1825. gadā un Bērsteles muižā bijis rijkuris. Jura laulībā ar Grietu Bīriņu viens no dēliem ir Ilmāra vectēvs Jēkabs, viņam netālu piederējušas «Bencēnu» mājas.

Pēc pirmā pasaules kara Jēkaba dēls Kārlis un sieva Olga uzbūvēja un iekopa «Austrumus», un ģimenē piedzima trīs bērni – Ilmārs, Velta un Vilma. Rūpējoties par ģimenes pavardu un kopjot zemi, neviens nevarēja iedomāties, kādi posta gadi sagaida nākotnē.

Uz skolu – ar sasaldētu pienu
Ceļš līdz Omskas apgabala Nazivajevkai vilkās divas nedēļas. Tad novārgušos ceļiniekus pārsēdināja mašīnās un aizveda uz Krutinkas ciemu, no kura vēršu pajūgos pa bezceļu vajadzēja kratīties uz 60 kilometru tālo sovhozu, – šis galamērķis bija ļoti labs, jo kolhozos patiešām esot draudējusi bada nāve. Padomju sovhozu īpatnība bija tā, ka tos subsidēja valsts, arī pēckara Latvijā. Darbos visus atbraucējus norīkoja nekavējoties, nākamajās dienās. Ilmāram jau pirmajā rudenī bija jāsāk iet krievu skolā, visi skolotāji bija krievi, un valodu vajadzēja samācīties ļoti ātri.

Ilmārs Gludiņš atceras: «Pirmā ziema visiem, īpaši mums, bērniem, bija biedējoša. Iemitinājāmies zemnīcā, kam jumts bijis pārsegts ar velēnām. Glābjoties no aukstuma, mitekli no ārpuses pieraka ar zemi un sniegu, bet mazie lodziņi aizsala ar biezu ledus kārtu. No bada nāves glāba kartupeļi.

Nākamajā gadā kopā ar vēl vienu latviešu ģimeni nopirkām gotiņu, tad kļuva krietni labāk. Sienu mums atļāva savākt pa krūmiem un grāvjiem, kad to beidza vākt sovhoza lopiem. Paši iestādījām kartupeļus mazā zemes gabaliņā, ko mums iedalīja. Uz divpadsmit kilometrus tālo skolu ņēmām līdzi sasaldētu pienu, ēdienreizēs lēni atkausējām un skrubinājām pa karotītei. Vietējā veikalā nekā nebija, tikai maize pēc normas, bet tā bija rūgta, šķita, bija klāt arī smiltis. Mamma cepa uz plīts «ļepjoškas», kad pa retam izdevās dabūt miltus. Bērniem agrīnos pusaudžu gados vajadzēja palīdzēt vecākiem un piedalīties lielajos darbos laukā, dārzniecībā, mežā – prast rīkoties ar cirvi un zāģi. Sādžā bija daudz citu latviešu, ar kuriem kopā svinējām Līgosvētkus.»

Iekļūt «čekas maisos» itin viegli
I. Gludiņš stāsta, ka pēc Staļina nāves gaisotne mainījās arī Sibīrijā, tomēr pagāja vēl četri gadi, kamēr pavērās mājupceļš. Gludiņiem laimējās, vienīgi auklīte to nesagaidīja. Ilmārs bija ģimenes «pirmā bezdelīga», viņš atbrauca uz Latviju pirmais un sāka mācīties Bauskas krievu vidusskolā, to pabeidza 1958. gadā. Ilmāram bija vēlēšanās turpināt mācības augstskolā. Latvijā atgriezās arī vecāki un māsas, bet prieka maz. «Austrumos» septiņās istabās bija iemitinājušies «daudzu tautību kolhoznieki». Nācās samierināties un apmesties uz dzīvi netālu pie tēva māsas. Savās mājās, divās istabiņās, bija iespējams atgriezties pēc gada.

Ilmārs Gludiņš 50. gadu beigās saņēmis pavēsti ierasties tiesā un sniegt liecības Jura Ziemeļa prāvā. Ilmārs stāsta: «Mēs bijām klasesbiedri. Nebiju Juri ilgi saticis un par viņa darbošanos neko nezināju. Raksturā viņš bija straujš, izteicās tieši un savus uzskatus nekad neslēpa. Man jautāja, vai viņu pazīstu un kāpēc neesmu neko ziņojis. Juri Ziemeli toreiz notiesāja slēgtā tiesas sēdē. Pēc tam mani aicināja vēlreiz uz sarunām čekā, tas bija 1959. gadā, un lika ziņot par «aizdomīgām lietām», ja nepiekritīšu, vajadzēs augstskolu, Lauksaimniecības akadēmiju, atstāt... Tā, re, iekļūt «čekas maisos», kā tagad to iesaukuši, varēja itin viegli. Man paveicās, jo tuvumā nenotika nekas tāds, ko es būtu varējis zināt un par ko obligāti būtu vajadzējis ziņot. Izspruku sveikā. Vēlāk viņi vairs netraucēja.»

Sūra pagātne vieno
Lauksaimniecības akadēmiju (tagad – Lauksaimniecības universitāte) Ilmārs absolvēja 1963. gadā un sāka strādāt atbilstīgi agronoma izglītībai. Pensijā aizgājis 1999. gadā, kad vēl saimniecības «Līdums» cūku kompleksā piestrādājis par apsargu. Ilmārs Gludiņš kopā ar māsām Veltu un Vilmu «Austrumus» atguva 90. gadu sākumā. Tēvs savā mājā palika līdz pat nāves stundai 1983. gadā. Ilmārs vēl desmit gadus mēģināja saimniekot, tomēr, nesagaidījis īsta atbalsta no savas ģimenes, tos atstāja. Arī māsām dzīvi radikāli mainīt vairs nebija spēka. Kādu laiku mājas palika tukšas, un nesen tika izlemts tās pārdot.

Ilmāram jau astoņdesmit gadu, tikpat, cik aizvešanas dienā – 1949. gada 25. martā – viņa auklītei. Viņš dzīvo Bauskā, bet iesaistījies Iecavas represēto klubā. Tur vēl daudz domubiedru, ar kuriem kopā pārciesti Sibīrijas gadi. Sūra pagātne cilvēkus vieno ciešāk nekā vieglas dienas.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Latviešu zemniecības posta laiks

Kategorijas