Ar sapni par vietu, kur atdzerties dvēselei

2019. gada 22. marts 00:00

1168

Ar sapni par vietu, kur atdzerties dvēselei

Jubileja – Ingai Mauriņai Mežotnē 22. martā 45. dzimšanas diena.

Šogad, 13. martā, apritēja 13 gadu, kopš Inga Mauriņa dzīvo un strādā Bauskas novada Mežotnē, ir pagasta kultūras darba organizatore, kuras ikdiena paiet daudzfunkcionālajā centrā «Strēlnieki».

Vidzemniece un zemgalietis
Ingas Mauriņas dzimtās mājas «Rozes» ir pie Āraišu ezera Vidzemē, Cēsu novadā. Uzaugusi kopā ar diviem vecākajiem brāļiem Gintu un Agni. Skolas gaitas Ingai saistās ar Cēsu pamatskolu, kurā bija mūzikas novirziens, jo meitenes aicinājums bijis apgūt klavierspēli. Plānus pret pašas gribu gan vēlāk nācies mainīt.

Inga vēlējusies kļūt par medmāsu un turpināt mācības Cēsu medicīnas māsu skolā. Darbs slimnīcā paticis, jo brīvlaikā jau pastrādājusi un to iepazinusi, taču ceļš aizvedis uz Jāņmuižas lauksaimniecības skolu, un Inga ieguvusi daiļdārznieces specialitāti. Tolaik arī sastapusi savu lielo mīlestību Andri, jaunsaulieti no toreizējā Bauskas rajona, kurš mācījies Rankas lauksaimniecības tehnikumā.

Cēsīs jaunā ģimene nodzīvoja desmit gadu, kamēr vīram vajadzēja pieņemt aicinājumu atgriezties dzimtajā pusē. Inga stāsta: «Cēsīs mums nekā pastāvīga nebija, tā arī pārcēlāmies uz Bausku, Mežotnes pagastu, bet joprojām sapņojam par savu māju – vietu, kur atdzerties dvēselei. Ceram, ka mūsu ģimenei šī iespēja vēl ir priekšā.»

Kultūras darbinieks ir «vientuļnieks»
Tomēr Ingas Mauriņas stāsts nebūt nav tik vienkāršs. Ko straujajai vidzemniecei darīt ar sirdi un dvēseli, kas vilktin vilka atpakaļ uz dzimtajiem gleznainajiem pakalniem, mežiem, Āraišu ezera krastu, jā, un arī pie cilvēkiem? Ne viena vien asara bira... Viņa ir spējusi samierināties, bet joprojām grūti pa īstam pierast.

Inga atzīstas: «Pārcelšanās uz Zemgali bija īsts «kultūršoks». Visapkārt tik nepierasts līdzenums, bet ne tikai daba, arī cilvēki un viņu raksturi atšķirīgi. Vienīgais glābiņš, padomdevējs un cilvēks, kas mani mīlēja no sirds, tolaik bija Andra mamma Ausma. Zemgaliešu noslēgtība un savrupība sākumā šķita kā nepārvarama siena. Bet darbs taču ar cilvēkiem! Kā atrast kopīgu valodu, kā ieinteresēt un uzrunāt – šādi jautājumi mocīja ik dienu. Vēlāk atskārtu, ka tik traki jau nav, un visas nelaimes nāk no salīdzināšanas. Arī Bauskas un Mežotnes pusē ir atsaucīgi cilvēki, kam svarīga kultūras dzīve gan pagastā, gan Rīgā. Esmu pārliecināta, ka kultūras darbā ir daudz jauka, cilvēki, kurus aicinām viesos, ir interesantas personības, tas bagātina un neļauj tik ātri izdegt.»

Inga Mauriņa atzīst, ka darba specifikas dēļ grūti papildināt savu personību ārpus tiešā darba. Laukos kultūras darbinieks ir «vientuļnieks», maz iespēju attīstīt un apspriest idejas ar domubiedriem, kā tas, piemēram, ir pilsētas kultūras centrā, kur strādā vairāki cilvēki vienam mērķim. Viņasprāt, pietrūkst pieredzes apmaiņas ar kolēģiem – lauku kultūras darbiniekiem Bauskas un citos Latvijas novados. Tie varētu būt semināri, kursi, mācības, kaut tepat novadā. Domu apmaiņa būtu profesionāli ļoti spēcinoša.

Ģimene – dzīves piepildījums
Inga Mauriņa ir pārliecināta un gandarīta, ka viņas dzīves piepildījums ir ģimene. Kopdzīvē ar Andri izaudzinātas un izskolotas meitas. Lāsma ieguvusi juristes izglītību, bet jaunākās – Santas – profesija ir friziere-modelētāja. Inga smaida: «Nu jau pārdzīvota arī bērnu aiziešana no mūsu ligzdas. Ne ar visām mammām tā notiek, bet man tas bija grūts posms dzīvē. Varbūt mana emocionālā pasaule tiešām ir sarežģīta. Neizsakāmi liels atbalsts vienmēr ir vīrs, par to esmu patiesi laimīga un pateicīga viņam. Brīnišķīgais kontakts ar meitām jau nav zudis – mēs esam vislabākās draudzenes. Svarīgi, ka arī viņas to tā uztver un jūt,– droši varu teikt, ka savu karstāko vēlēšanos esmu piepildījusi.»

Ar īpašu siltumu Inga runā par dzimtajām mājām un vecākiem Ilgu un Raiti Meijeriem. «Rozēs» bijusi īsta lauku saimniecība. Vajadzēja iemācīties visus lauku darbus, neaizmirstamas atmiņā ir trakās siena talkas. Mamma iemācījusi daudz sievietes dzīvei vajadzīgu prasmju un sīku darbiņu. Inga domā, ka rakstura atvērtība viņā no mammas. Jubilāre uzsver, ka tieši mamma ir iemācījusi cienīt un mīlēt vīra vecākus, ģimeni. Tēvs agri miris, tikko Inga apprecējusies, un tas bijis lielākais trieciens, ko viņa līdz šim piedzīvojusi. Attiecības ar tēvu bijušas īpaši sirsnīgas, savstarpējas uzticības caurstrāvotas. Kā daudzi vidzemnieki, viņš bijis izpalīdzīgs un uzmanīgs. Meitu pratis pārsteigt ar pļavu ziedu pušķīti vai dāvaniņām, kam vienmēr bijis klāt kāds izdomas bagāts, asprātīgs sīkums.

Inga Mauriņa kopā ar ģimeni savu brīvo laiku nedēļas nogalēs parasti pavada Cēsīs, Līgatnē, Siguldā, jo tur daudz radu un draugu. Dvēselē Inga ir un paliks cēsniece. Sirds ļoti sāp par nocirsto bērnības mežu. Tā vietā tagad bagātnieku ciemats... Skumji.

Jubilāre tic, ka viņas sargeņģeļi – tētis un vīra mammīte – noraugās no mākoņu maliņas, sargā ģimeni un ir kopā ik uz soļa.

Ingas iecerētais «ceļojums autobiogrāfijā» pa bērnības un jaunības tekām Cēsīs un pilsētas apkārtnē noslēgsies ar dzimšanas dienas svinībām radu un draugu pulkā Drabešu tautas namā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ar sapni par vietu, kur atdzerties dvēselei

Kategorijas