Nemainīgā misija – palīdzēt

2019. gada 8. marts 00:00

906

Agita Hauka «iesakņojusies» Iecavas novadā, Zemgalē.

Iecavnieci Agitu Hauku būtu neiespējami sastapt ar drūmu, raižpilnu seju, jo viņa allaž ir enerģijas un dzīvesprieka pilna. Esot tuvumā, pozitīvisma dzirksts skar arī apkārtējos. Viņa pieder paaudzei, kas izbaudījusi padomju laika lauku dzīvi un darbus, ar lieliskām sekmēm apguvusi visu, ko deva tālaika izglītība, un nekļūdīgi izvēlētajā mediķes profesijā atbildīgi un apzinīgi bijusi saistīta ar asinsvadu ķirurģiju 30 gadu un joprojām turpina «dakterēt», veicot ārstnieciskās masāžas.

Agita Hauka ir Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja, Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes valdes locekle un Iecavas lauku sieviešu kluba «Liepas» dibinātāja, iedvesmotāja, vadītāja. Šogad klubam atzīmēja 21. gadskārtu, bet Agita nesen nosvinēja 60 gadu jubileju.

Bērnība ar «zelta maliņu»
Agita Hauka, dzimusi kurzemniece, mācījās Sātiņu astoņgadīgajā skolā. Vecākiem bija zootehniķa darbs turpat Saldus rajona kolhozā «Kurzeme», arī sava piemājas saimniecība, kurā darāmā netrūka. Agita atceras, ka ar abām vecākajām māsām itin veikli sadalījušas pienākumus un ātri visu paveikušas. Pat doma neradās, ka varētu rīkoties pretēji vecāku noteiktajam. Tolaik bērniem strādāt bija pienākums. Un kur tad bezgalīgās kolhoza biešu vagas! Līdzņemtas pieticīgas pusdienas – maize, olas, speķītis –, bet padzērienā ķimeņu tēja. Diena tik gara, bet skolas brīvpusdienas jānopelna.

Gan mājās, gan kopsaimniecībā vienmēr bijušas talkas, darbi gāja no rokas, un atlika laika arī priekiem un blēņām. Agita teic, ka skolā visos pulciņos piedalījusies, pat kara spēlēs. Mazākajās klasītēs Jaunais gads ar saldumu pakām bija īpaši svētki – tūtās bija tādi kārumi, konfektes un mandarīni, ko lauku bērni ikdienā neredzēja. «Mums bija maz materiālo labumu, bet vecāku mīlestība un rūpes piešķīra bērnībai īpašu «zelta maliņu», un tā bija daudz svarīgāka,» secina Agita.

Vasaras brīvdienas viņa vadījusi Vecpiebalgā pie radiem, tēva māsa dzīvojusi «Incēnos». Tur iepazīta gleznainā daba un raksturā atšķirīgie, sirsnīgie vidzemnieki. Vēlāk kāzas svinējusi Kārļa Skalbes «Saulrietos» netālu no Alauksta. Ik gadu Agita dodas uz Vecpiebalgas kapu svētkiem kā svētceļojumā.

Zīmīga sastapšanās tirgū
Par nākamo profesiju izlēmusi nelokāmi jau septiņu gadu vecumā, kad Saldus slimnīcā pēc operācijas sastapusi visjaukāko attieksmi un sirsnību.

Agita aizrautīgi stāsta: «Man tik ļoti tur viss patika – gaisotne, dakteri un māsiņas, kas par mani rūpējās. Izlēmu, ka būšu daktere, taču augstskolā konkurss bija ļoti liels (četri cilvēki uz vietu), un «ārstniekos» man pietrūka 1,5 balles, tāpēc devos mācīties uz Rīgas 2. medicīnas skolu, jo zobārsta vai pediatra joma, ko man piedāvāja, neinteresēja. J. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurģijas nodaļā nostrādāju līdz pat pārmaiņu laikiem... Tā nu sanāk, ka ar savu ģimeni «iesakņojos» Zemgalē. Vīram bija darbs saimniecībā «Progress», un Iecavā esam kopš 1984. gada. Vēl esot medmāsas darbā un tuvojoties kritiskajiem 40, sapratu, ka pārmaiņas jāveic pašai, jo cik ilgi vēl varēšu strādāt diennakts režīmā. 90. gadu beigās izveidoju savu individuālo praksi, jo apguvu ārstniecisko masāžu un kosmētiķes prasmes. 2005. gadā reģistrēju SIA «Aizlīči».»

Īpaša sāga būtu par čaklajiem iecavniekiem, kas tajā laikā Rīgā tirgoja visu, kas mazdārziņos un kopsaimniecībā izaudzis, – «Progresa» darbinieki ar ģimenēm varējuši apkopt kādu gurķu platību vai kāpostu lauku un ražu nodot. Tad sākuši paši audzēt preci tirgum savos dārziņos, kā vairums iecavnieku.

Bieži pēc diennakts dežūrām nācās ko pārdot Vidzemes tirgū, jo ģimene preci bija sagatavojusi, Agitai atlika to realizēt. «Šī «akcija» izrādījās zīmīga. Mani bija ievērojusi Rita Čigāne, pazīstamās politiķes Lolitas Čigānes mamma, kura arī netālu tirgojās, un viņa mani uzrunāja. Zemnieku federācija veidojot lauku sieviešu klubu, bet no Bauskas rajona neesot pārstāvju. Tā sākās jauns posms manā dzīvē. Bērni bija paaugušies, un ļoti gribēju mācīties. To arī aizgūtnēm darīju, jo gribējās apgūt visu jauno, kas ienāca Latvijas laukos,» atklāj iecavniece.

Mācās un iedrošina citus
Nu «Liepas» sakuplojušas – izaugusi jauna paaudze. Arī Agitas bērni – dvīņi Ģirts un Agnese, jaunākais dēls Artūrs – izveidojuši savas ģimenes, un viņai jau ir pieci mazbērni. «Vīrs saprata un labprāt atbalstīja, bērnus ņēmām līdzi, iesaistījām pasākumos, un viņos veidojās interese. Agnese arī ir kluba dalībniece. Svarīgi gan strādāt, gan atpūsties kopā, tad nepazūd kontakts un savstarpējā izpratne,» uzsver Agita.

Cilvēkiem sniegtā enerģija un smaids, šķiet, atgriežas pie aktīvās iecavnieces ar daudzkārt lielāku enerģiju. Dodot gūtais neatņemams? Varbūt tāpēc izdevies pārvarēt arī gluži tumšas dienas, kādās daudzi citi salūst un zaudē.

A. Hauka atzīst, ka daudz mācījusies no Eleonoras Maisakas, Jolantas Knopes un daudzām citām Latvijas sievietēm. «Ar Raimondu Ribikausku, kura tagad vada lauku sieviešu apvienību «Apvārsnis», kopīgi mācījāmies un iedrošinājām citas sievas. Idejas īstenošanai pietiek ar dažiem atbalstītājiem. Laukos vajadzīgs ikviens cilvēks, katrs zemnieks, taču mazie saimniekotāji dažkārt jūtas aizmirsti. Mums vajag vairāk drosmes, izlēmības, neviens priekšā neteiks, kā rīkoties. Latvijai pietrūkst vadītāju, kas redz kopainu, visu «laukumu». Raustām «deķīti» te uz vienu, te otru pusi, krītam galējībās. Laukiem pietrūkst vienmērīgas, pārdomātas attīstības stratēģijas. Lai izdzīvotu, lauki pārveidojas. Veiksmīgi attīstās mājražošana, bet nevar aizmirst par mazajiem un vidējiem zemniekiem, piena un gaļas ražotājiem, kas dod ļoti kvalitatīvu produkciju. Neviens jau nenoniecina lielsaimniecību nozīmi, bet mūsu mazās Latvijas skaistums ir tieši tās daudzveidībā,» uzskata A. Hauka.

Nepiekāpīga. Gatava iedvesmot un pārliecināt

Jana Arāja, Iecavas novada Dzimtmisas pamatskolas direktore:
– Agitai Haukai piemīt reti sastopama īpašība – prasme apvienot ģimenes dzīvi ar profesionālo un sabiedrisko darbību. Viņa vienmēr ir labā noskaņojumā, gatava iedvesmot un pārliecināt citus. Apveltīta ar daudzpusīgām interesēm, nesen pievērsusies gleznošanai. Klubā «Liepas» ļoti svarīga ir viņas prasme apvienot sievietes ar visdažādākajiem uzskatiem.

Agris Veide, Vecumnieku novada zemnieks:
– Darbs, ko veic Agita Hauka, ir ļoti smags; tas līdzinās cīņai ar vējdzirnavām. Viņa nenobijās un uzņēmās Latvijas Zemnieku federācijas vadību, kad tā draudēja izjukt. Pateicoties organizatores talantam, enerģijai un nepiekāpībai, viņā ieklausās gan zemnieki, gan valsts institūcijas. Vajadzīga milzīga pacietība, lai regulāri atgādinātu par Latvijas vidējo un mazo zemnieku esamību un problēmām. Daudzi ir zaudējuši ticību sev un pat valstij, tāpēc viņas pozitīvā attieksme pret cilvēkiem un dzīvi nevienu nevar atstāt vienaldzīgu. Agita ir sirsnīga un atvērta. Lai viņai pietiek spēka arī turpmāk mums palīdzēt!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nemainīgā misija – palīdzēt

Kategorijas