Literārā lappuse

2019. gada 8. marts 00:00

Kā viegls pieskāriens ģitāras stīgām

Gatis Zotovs dzejas radīšanas procesā nemeklē tīras, pat «klabošas» atskaņas, jo pārliecināts, ka ritms apslēpts dziļāk, saskaņā ar melodiju. Viņš uzskata, ka mākslai patiesībā nav «rāmju» un dažādu mūzikas un dzejas žanru robežas mūsdienās grūti novilkt un noturēt. «Cenšos atturēties no paredzami banālā, vienkāršotā, jo cilvēka pārdzīvojumu gamma un noskaņa arī ir neparedzama un kontrastu pārpilna,» tā radošās nianses atklāj Gatis.

Par dzejas rakstīšanas procesu viņš runā nosvērti un vērtējoši, kā vienu no izpausmes iespējām, kur viņa dotības un talants atļāvis paraudzīties uz sevi no malas un atkal mēģināt ko jaunu. Ieklausīsimies Gata Zotova dzejā, kur vārds un rinda reizēm ir tikai kā pieskāriens ģitāras stīgām!

Gatis Zotovs

Iztērēšanās
Vien gribu tā dienišķāk iztērēties
Bet gluži vēl neizputēt

Tad viegli būs pasauli pieradināt
Abus mūs apreibināt
Es ielikšu debesis akvārijā
Un tajā mums dzīvos putni

Viss pārējais lieki
Nekam nebūs jākrāj
Būs labi ar kabatām tukšām

Zem debesīm slietņi – naglas un diegi
Satur šo visumu kopā

Saikne
Es zinu to
Ko kāzu atslēga pie tilta margām
Ko nolēcējs un viņa glābējs prāto
Par tavas dienas iegribām un gribām
Par tavu ceļu aizieto un nākto

Es zinu to
Ko māte izraud
Kad bērnu pirmo jālaiž
Pie debesīm par sevi ātrāk
Bet cita smilkst par to
Ka jādzīvo
Kā sanāk

Un žēl
Ka nezinu
Kā uzvarēt šai karā
Jo zaudēt viegli nezinot
Ir pirmais gals tam otram galā
Bet viens tas otru neatrod

Vārtiņi
Kad nevar pa labam
Tad nīstu tā nikni līdz galam
Ir badīga kuce tā rējusi uz
garāmgājējiem
Ir kaukusi līdz
Ik sirēnai un vējam
Un pastniekam banāli arī
Ja vien tiktu līdz skalpam un vēnām
Ja tiktu līdz pārbailēs ķērcošai rīklei
Vien žogs visu sarežģī
Un režģis iežogo
Reiz paliks vārtiņi pusvērti vaļā
Reiz paliks tie vārtiņi
Vaļā
Vakars pirms desmitiem
Tu redzi
Mēs atkal uz vienu pieturu
Piespiežu pogu
Vilcienu apturu
Skatlogs ir vilinošs
Tu šķietami arī
Līdz desmitiem vēl varam dabūt
Es šo to pa reizei paņemu
Un te nemaz neiet runa par saturu
Galvenais aknas
Lai būtu stiprākas
Par mūsu abu
Raksturu

Patiesība
Tie gudrie
Visus māca
Gan klusējot
Gan kliedzot viņi stāsta
Ka viņu pieredze ir gados
Un plūst no apskaidrota prāta
Visi melo
Tik nesteidzīgi lēni
Jo patiesību runā
Tikai dzērāji un bērni

Tīklos
Ik dienu es ieslīgstu darbiņos sīkos
Vakaros vēl šo to gūstu
Un zaudēju arī
Naktīs sagaidu bieži
Tos negaidītos
Bet tevi satieku rāmos un pelēkos rītos
Uz ielas pa reizei
Un kā tagad moderni teikt
Arī dažādos tīklos

Pavasaris
Kad gājputni pārlido
Pilsētā nemiers
Cits tauriņus ēdis
Cits dzeguzes pārklausījies
Aizkūkoti prāti
Līkumo pa ceļiem
Šķērsielām un ielām
Pilni parki līdz pat horizontiem
Un jūra ar līdz ceļiem
Puikām atkal ir ko svinēt
Ir astoņpadsmit čalim
Viņš tagad neguļ vairs uz svešiem lauriem
Viņš tagad guļ uz savas Lauras

Kopāceļš
Es tevi satikšu pa ceļam
Kaut kur starp vakariem un rītiem
Un tad mēs kopā iesim
Nu tagad ejam
Vienalga tas
Ka bieži nav pa ceļam
Pat nav no svara
Cik mēs ņemtu
Cik mēs dotu
Bet es gribu
Lai mēs kopā
Novecotu

Esi salda
Brokastīs pie galda spoguļojies manī
Esi salda
Kā skārienjutīgs ekrāns
Rādu tevi patiesu un īstu
Skropstas pieliecas pa vējam
Uz austrumiem pa kreisi
Vakar nejauši
Bet ļoti
Man tevis pietika ar reizi

Atspulgs zustu
Mirklim sejā
Acis novērstos uz leju
Ja būtu reiz jau gana

Bet esi salda
Tik cik nojaust
Mazliet uz mēles un pirkstu galiem

Plāns
Sīksīkumainīgs zīmējums tevī
Topgrāfija
Un izmēri arī
Uz šosejas tikko
Svaigi krāsotas svītras
Smaržo līdzīgi naktī

Gājputns
Esmu aizmirsies gājputns ziemā
Tāds vējprātīgs un krietni pa gaisu
Es puspasaules smaidus rāvienā vienā
Brokastīs izdzeru priekam

Esmu līdz galam neizstāstīts stāsts
Tāds pāršķirstīts un neatklāts
Kuru pirms naktsmiera pa lappusei vienai
Labi ir lietot miegam

Februāris
Slapji sniegpuksti kūst zem pēdām
Mazliet sāls un smilts kraukšķ asfalta zobos
Ir savs rokraksts ik katrai kāpurķēdei
Kaila parka zaļajā zonā

Vēl jāpaspēj šūpoles maigi aizskart ar mēli
Tad varot ieraudzīt Maskavu
Rīgu un tevi

Jumtiņš
Pirmo reizi bez pīpes uz jumta
Es sniedzos pēc debesīs iekārta punkta
Tava zeme ir apaļa
Mana trīsstūraina
To no šejienes labi var redzēt
Tāds nemiers manos kabatas lidaparātos
Mēģina celt mani spārnos
Tomēr netieku augstāk
Par prom braucošu jumtu
Tas nekas
Ja vien tu dēļ tā nenoskumtu
Greizas antenas slīkst siltos radioviļņos
Es vēl aizvien pēc tā punktiņa sniedzos

Vēl saulīte ar zobiem
Trūcīgi ģērbta agrā pavasarī
Pie kioska malkoji tēju
Tev
Manas tautas tērpā ietinies pionieris
Taurē odu priekam
Iesnu laikā «Zvaigznīte» degunā
– Es nejūtu tavu smaržu

Vēl
Saulīte esot ar zobiem
Līdz pirmajiem negaisa dārdiem

Zālei jutīgi nervu gali
Uz asfalta rasa un mašīneļļa
Zālei jutīgi nervu gali
Smaidīga dāma laika ziņās
Šonakt solīja nelielu karu
Jau tāds pustukšs mūsu skābekļa balons
Tev basas kājas – starp mums bezvīzu režīms
Aizlido taureņi rūtainiem spārniem
Uz astotā vagona mugurpusi
Tur caur apaļu stikliņu varot
Saskatīt īstu mieru
Nav jēgas modināt tevi
Ja neiemiegu
Tikai guļot
Var nosapņot tuksnesī sniegu

Pār Bausku novilktiem vadiem
Un pilēja uz zemes
Izkusušas debesis
Plēsīgie zvirbuļi lidoja
Dzeltenā dzeltenā medū
Tā gan drīz katru trešdienu
Lipīgiem spārniem
Tie pielīp
Pār Bausku novilktiem vadiem

Spuldzītes manos asinsvados
Prāts tāds pārlieku analītisks
Bez brillēm es slikti dzirdu
Spuldzītes manos asinsvados kurina plastmasas sirdi
Tavu acu rentgena uzņēmumos
Manāms labas gribas trūkums
Ugunsnedrošs pārtikas produkts
Vilina devalvēt jūtas
Dziesmu teksti

Pilsēta mostas kā parasti
2018

Gaidoši dzelteni taksometri
Pilsētas kanāla malā
Ilustrē ilgas kas urda
Vientuļi pelēkos rītos

Benzīna tvaiki liek noreibt
Bez mitas ķērcošām kaijām
Pilsēta mostas kā parasti –
mostas neiemigusi

Baznīcas tornis dur mākoņos
Nāvīgi asu smaili
Lai neplēstu debesis pušu
Kāds uzspraudis galotnē gaili

Modinot rītos tas nedzied –
Beigusies dziedāt griba
Bet pilsēta mostas kā parasti –
mostas neiemigusi

Tunelī steidzīgi soļi –
Šļūcoši klaudzoši ritmi
No augstumiem kritušie pastiepj
Žēlumu lūdzošu roku

Rīts gudrāks par vakaru esot
Bet šis ir uzausis muļķis
Pilsēta mostas kā parasti –
mostas neiemigusi

Pilsēta mostas kā parasti –
mostas neiemigusi
Acis nekad tā neatver
Jo nekad vēl nav aizvērusi

Pēc manis
2008

Iemāci man pierakstīt
To sniegu kas tik lēni krīt
Lai vasarā karstā tu
To varētu izlasīt

Iemāci man uzzīmēt
Tā lai var sadzirdēt
Sataustīt sagaršot saredzēt
To ko nevar ne iemīlēt

Kad būs jau nosvinēti mani svētki
Es gleznošu debesīs
Vēl kādu saujiņu zvaigžņu
Kas jau pēc lietus nodzisīs

Tāpat tie sniegā rakstītie vārdi
Sakarsīs izkusīs
Kā gan lai atstāju kaut ko aiz sevis
Kaut nieku kas neizzudīs

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas