Diskusiju raisa mācītāja Roberta Otomera pārdomas par Meteņu svinēšanu Vecumniekos

2019. gada 5. marts 00:00

Sabiedrībā domu apmaiņu raisījušas mācītāja Roberta Otomera pārdomas par Meteņu svētkiem Vecumnieku novadā un šo svinību izpausmēm – maskoto tēlu gājienu, ietērpu un atribūtiem, rituāliem u. c. Viņa viedoklis publicēts laikraksta «Bauskas Dzīve» 26. februāra numurā.

Atsaucoties uz publikāciju «Kādu mantojumu gribam atstāt nākamajām paaudzēm?», saņemtas vairākas vēstules un komentāri, kuros pausts gan atšķirīgs, gan R. Otomera viedokli atbalstošs uzskats.

Iespēja izpausties latviskajā kultūrtelpā
Agrita Laudurga, sarīkojuma «Meteņi Vecumnieku novadā» bijusī organizatore:
– Meteņus Vecumnieku novadā un seno latviešu tradīcijas, protams, var uztvert dažādi. Daļai sabiedrības senās rituālās darbības un maskošanās ir aktīva brīvā laika pavadīšana un satikšanās ar saviem kaimiņiem neierastā vidē, citam tā ir teātra spēlēšana, bet vairumam tās ir izzinošas darbības – senču domāšanas un saskaņas ar apkārtējo vidi pētīšana. Kādam tas šķiet interesanti un aizraujoši, citam – nepieņemami. Svarīgi ir saprast pašam sevi – ko es redzu, jūtu un domāju, piedaloties vai nepiedaloties šajā kultūras pasākumā.
Senais latvietis ticēja, ka Meteņu maskotie gājieni viņa sētā ienes auglību. Auglīgi lauki un veseli lopiņi – tas bija mūsu senčiem svarīgs izdzīvošanas nosacījums. 21. gad-simtā latvieši ir izglītota tauta un procesus dabā skaidro, pamatojoties uz zinātniskiem pētījumiem un atklājumiem. Katram var būt sava reliģiskā pārliecība, taču mūsdienās cilvēks apzinās cēloņa un seku sakarības, tāpēc vairums šādos pasākumos piedalās nevis tāpēc, ka patiešām tic, ka šīs darbības vairos auglību viņa laukiem, bet gan izklaides, izzināšanas un šo tradīciju kultūrvēsturiskās vērtības dēļ.
Meteņi Vecumnieku novadā vienmēr ir bijis arī izglītojošs kultūras pasākums. Programmā katru gadu ir meistarklases, lekcijas un radošās darbnīcas; tradicionālās kultūras speciālisti skaidro šo seno svētku, maskoto tēlu atribūtu un izdarību nozīmi. Apmeklētāji tiek rosināti izzināt mūsu senču domāšanu un tradīcijas, vēsturi un kultūras vērtību veidošanās laiku. Paši savām rokām meistarklasēs veidojot budēļa masku, vīri un sievas apzinās, kāpēc senais latvietis darināja katru maskas elementu un ko vēlējās panākt ar konkrētām tēla izpausmēm. Izglītots cilvēks saprot, kāpēc viņš kaut ko dara, un arī kontrolē savu rīcību. Ne tradīcija, ne arī mūsdienu izpratne par šiem svētkiem nemudina sabiedrību uz sociālo vai ētisko normu pārkāpšanu vai kādu nepieņemamu rīcību. Gluži pretēji, tā aicina vienoties kopīgos svētkos, radoši un aktīvi darboties un novērtēt sievišķā un vīrišķā nozīmi gan dabā, gan cilvēku savstarpējās attiecībās. Nevis slēpjoties un baidoties, bet apzinoties, ka bez vīrišķā nav sievišķais, un otrādi.
Meteņu izpausmes un svinēšana Vecumniekos, protams, ir mūsdienu variācija par seno tradīciju. Senāk praktizētās sakrālās un rituālās darbības ir pārtapušas par masu pasākumu, kurā vietējie iedzīvotāji un viesi svaigā gaisā muzicē, iet rotaļās, ēd Meteņu putru, spēlējas un izklaidējas. Apmeklētāji tērpjas ne tikai Meteņiem raksturīgās, bet dažnedažādās maskās. Savas maskas izrādīšana ir lielisks iemesls cilvēcīgai saskar-smei un kalpo kā latviska alternatīva, piemēram, Helovīniem, kas kļūst aizvien populārāki arī Latvijā. Maskošanās un iejušanās citā tēlā ir plaši izplatīta tradīcija pasaules kultūrā, un Meteņi Vecumnieku novadā ir iespēja cilvēkam šādi izpausties latviskajā kultūrtelpā.
Mūsu skaistā Latvijas daba ir Dieva dāvana. Mūsu talantīgie un radošie cilvēki, mūsu prāts un spēja domāt un izzināt ir Dieva dāvana. Mūsu tradīcijas, valoda, tautas tērpos ieaustās krāsas ir Dieva dāvana. Mūsu spēja kopā priecāties un atbalstīt citam citu ir Dieva dāvana. Nenosodīsim un nekaunināsim cits citu, bet vairosim sapratni, mīlestību un prieku par kopā piedzīvoto!

Nevar runāt visu ticīgo vārdā
Austra Zalcmane, pensionēta skolotāja Vecumniekos:
– Bībelē atradu citātus, uz ko mācītājs Otomers savā rakstā balstās, un man tur nekas «neiet kopā» ar viņa sacīto. Nevajag atsaukties uz to, kā tur nav.
Viņu uztrauc laulības apdraudējums, izvirtība, ko varētu veicināt Meteņi, bet kā uzvedas katoļu mācītāji? Bībele pauž, ka tos, kas dara pāri bērniem vai asinsradiniekiem, «vajag savākt un iemest jūras dzelmē». Šī būtu tēma, kas jāapspriež.
Man nepatīk Otomera apgalvojums, ka viņš ir «Vecumnieku mācītājs», jo te ir gan katoļi, gan luterāņi, baptisti un citi. Viņš var runāt tikai luterāņu draudzes vārdā, nevis visu ticīgo. Kādu dienu noteikti aiziešu uz baznīcu pie viņa aprunāties.
Man personīgi budēļa tērps ar burkānu un āboliem nepatīk, taču, ja kādam tas rada prieku un pašu nepazemo, lai tak’ iet un dara. Esam ļoti dažādi, un ir svarīgi to pieņemt.

Neredzēta tumsonība
Lasītāja (savu vārdu publiski atklāt nevēlējās):
– Mācītājs savā rakstā atklājis gluži manas domas, jo šīs izdarības – tā ir neredzēta tumsonība. Kā vispār Vecumnieku novada dome ko tādu var pieļaut? Pasākumu apmeklē mazi bērni, pusaudži, un kas viņiem ir jāredz! «Augstākā pilotāža» bija LTV raidījumā «Rīta panorāma» 14. februārī, kad visi atribūti tika nolikti uz galda raidījuma vadītāju acu priekšā. Vai tādā veidā Vecumnieku novads sevi popularizē? Vai tas ir tas, ar ko jālepojas? Varbūt nākamreiz vīri atpogās savu bikšu priekšu, izkārs mantību, uzliks masku un tādā paskatā ies gājienā? Man tas nav pieņemami un nesaprotu – uz ko mēs ejam. Es noteikti nepaspiestu roku Vecumnieku novada domes priekšsēdētājam.

Veicināma iniciatīva
Andris Kapusts, Latvijas Folkloras biedrības valdes loceklis:
– 2003. gadā UNESCO tika pieņemta konvencija par tautas nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanu un pārmantošanu. Starptautisko vienošanos ir parakstījusi un ratificējusi arī Latvijas Republikas valdība. Līdzās daudzām citām vērtīgām un krāšņām tautas kultūras izpausmēm arī maskošanās tradīcijas ir īpaši saglabājamas un kopjamas. Tādējādi ir ļoti apsveicama un veicināma Vecumnieku novada pašvaldības vadības un tautas tradīciju kopēju iniciatīva organizēt Meteņu svinības novadā ar masku grupu piedalīšanos.
Maskošanās ir ļoti sena un nozīmīga tautas tradīciju izpausme, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Masku gājienu un to darbības galvenais mērķis ir veicināt sabiedrības saskaņu, dzīvesprieku un labklājību. Diemžēl ne visi ir pietiekami zinoši un izprot šīs unikālās tradīcijas patieso būtību un jēgu. Tajā pašā laikā nezināšana neatbrīvo no atbildības par nepatiesas un nomelnojošas informācijas izplatīšanu, kas atsevišķos gadījumos var tikt interpretēta arī kā ksenofobijas un neiecietības veicināšana sabiedrībā.

Skaisti pavasara gaidīšanas svētki
Vita Vēvere, Vecumnieku tautas nama mākslinieciskās daļas vadītāja:
– Man Meteņi ir un paliek skaisti pavasara gaidīšanas svētki, kad varu būt kopā ar novada amatiermākslas kolektīviem, Latvijas un ārzemju folkloras kopām, kaimiņiem, draugiem, paziņām un viņu ģimenēm. Tieši šajos svētkos ir iespēja uzturēties svaigā gaisā neatkarīgi no laikapstākļiem, iet maskotā gājienā, dziedāt, dejot un priecāties par to, ka saules ar katru dienu kļūst vairāk un vairāk.
Vecumnieku tautas nams ir multifunkcionāla kultūras telpa, kas atvērta gan latviskajai tradīcijai un laikmetīgajai mākslai, gan kristīga satura sarīkojumiem. Būsim draudzīgi, viena novada un pagasta iedzīvotāji, jo Vecumnieki ir un paliek mūsu mājas, kurās vienuviet spēj sadzīvot dažādu uzskatu ļaudis ar izvēles brīvību!
Nobeigumā vēlos atgādināt Latvijas Republikas Satversmes preambulā pausto: «Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.»

Katra paša izvēle un atbildība
Jana Juste, Vecumnieku tautas nama vadītāja:
– Ļoti bieži tiek pārmests, ka vieni vai citi svētki ir pārņemti no svešām tautām vai kultūrām, bet aizmirsta latviskā tradīcija. Interesanti, bet pašlaik ļoti spēcīgi nākas saskarties ar pretējo.
Māksla, kultūra un simboli paredz vietu interpretācijai, kas saistās ar katra individuālo pieredzi un uztveres īpatnībām. Mūsu senču izpratne un Meteņu svinību mērķis senatnē nav identisks mūsdienām. Dzīvesveids un vide kopš tā laika ir būtiski mainījusies, gribētos ticēt, ka cilvēka domāšana arī. Dokumentālajā filmā «Baltu ciltis» vēstīts par ziedu vainaga sākotnējo nēsāšanas mērķi, ko mūsdienās tikai retais spētu saistīt ar šīs ieražas izcel-smi. Vai tāpēc atteikties no latviskās tradīcijas jaunām meitenēm greznoties ar ziedu vainagiem?
Mēs esam tiesīgi izraudzīties savas dzīves ceļu, un mums ir paveicies, ka varam dzīvot valstī, kurā pastāv ticības, vārda un izvēles brīvība. Uzskatu, ka nav pareizu vai nepareizu viedokļu un ir pašsaprotami, ka tie ir ik dažādi un atšķirīgi. Esmu ceļojusi pa Eiropu un arī ārpus tās robežām. Atzīšu, pirmajās reizēs bija grūti pieņemt atšķirīgo, taču šādi braucieni ļoti maina uzskatus un liek apsvērt, cik tolerants līdz šim esi bijis. Neilgā laika posmā nācies iepazīties ar daudziem cilvēkiem, kuriem ir citāda reliģiskā un etniskā piederība, bet man nekad nav ienācis prātā kādam par to aizrādīt vai apstrīdēt. Cittautu kultūrā ir atšķirīga sievietes un vīrieša loma sabiedrībā, tāpat arī ģērbšanās maniere, vērtību sistēma, tostarp izpratne par piedienīgumu un izvirtību.
Es cienu katra paša brīvu izvēli, apzinos viedokļu dažādību un to respektēju, taču nevienā brīdī man nav bijis saprotams un pieņemams otra cilvēka nosodījums un sava viedokļa uzspiešana vai jebkāda veida provokācija. Atbalstīt Meteņus, papildināt budēļa tērpu ar steberi vai ne – tā ir katra paša izvēle un atbildība.

Ar pietāti pret senču tradīcijām
Gina Viegliņa-Valliete, vēsturniece, rakstniece Vecumnieku novada Valles pagastā:
– Latviešu tradīciju ieaudzināšana un nemateriālās kultūras izkopšana ir svarīgas mūsu latviešu nācijas saglabāšanas sastāvdaļas. Gan Bārbelē, gan Vecumniekos esmu noskatījusies īsfilmu «Rudzu spēks». Tās scenārija autore ir Irita Vimba, kura saistīta ar divu folkloras kopu – Baldones un Bārbeles «Tīruma» – darbību. «Rudzu spēks» ļauj iepazīt seno un atdzīvināto Zemgales tradīciju – Meteņus, atklāj simboliskā tēla – budēļa – konusveida rudzu cepures darināšanas pamatus, veido pietāti pret senču tradīcijām, vairo kārtības mīlestību un harmoniju attiecībās ar dabu un cilvēkiem. Iesaku šo filmu rādīt visās Latvijas skolās, jo tieši šāds vēstījums ir vajadzīgs jaunatnei, lai iemīlētu savu zemi un valsti.

Vai slepenas rūpes apkarot citādo?
Aina Tobe, Limbažu novada Vidrižu pagasta folkloras kopas «Delve» vadītāja:
– «Delve» piedalījās Meteņu svinībās Vecumniekos, un mums palika vislabākais iespaids par pasākuma organizēšanu un norisēm.
Cilvēks nav svešs šai pasaulei, viņš ir piesaistīts tai ar savu dvēseli un miesu, tāpēc nav nekā nedabiska pavasara atmodas alkās un budēļu dzīvīgumā, kas izpaužas kā spēle, rotaļa un sena mistērija.
Visas šīs lietas pamatā ir bailes – no nezināmā, no sakāves, no kristīgās ticības nespējas «kontrolēt» situāciju novadā. Šķiet, ka, maskējoties ar reliģisku vērtību piesaukšanu, mācītājā pamodusies reliģiskā apsēstība, kas liek dabisko dēvēt par «izvirtību», kaut patiesībā tās varētu būt slepenas rūpes apkarot citādo. Lasot šo rakstu, var sajust autora reliģisko neiecietību, kas bāzēta uz paša bailēm un aizspriedumiem.
Mācītājs nekad nevarēs saprast pagānus. Pagājušajā gadsimtā vācu filozofs A. Šopenhauers uzsvēra, ka no «ārpuses» nevar piekļūt lietu patiesajai būtībai. Šāds mēģinājums ir pielīdzināms tāda cilvēka pūliņiem, kurš, staigājot ap pili un veltīgi meklējot ieeju tajā, nozīmē vienīgi fasāžu gleznojumus.
Ikgadējais Meteņu pasākums Vecumnieku novadā piedāvā plašas iespējas realizēt sevi kā radošu personību tradicionālās kultūras ietvaros; nekādas privātuma vai ētikas robežas netika pārkāptas. Folkloras ļaudīm, kas vēlas Meteņos dabā rīkot pagāniskus rituālus, ir tiesības to darīt; tieši tāpat kā kristīgo draudžu cilvēkiem ir tiesības iet baznīcā un svinēt savas ticības svētkus. Pamācīt un paust negatīvu nostāju pret citādi domājošajiem nav korekti, jo katram ir savs darbības lauks, savs amats un zināšanas.
Ja folkloras ļaudis klusēdami ļausies šādiem demagoģiskiem uzbrukumiem, tad, Bībeli piesaukdami, mācītāji drīz vien sāks kultivēt agresīvu nostāju ne tikai pret senču mantojumu, bet arī pret laicīgo izglītību un zinātni.

Veido veselīgu pasaules redzējumu
Vita Bogana, folkloras kopas «Delve» dalībniece:
– Lai pieaugušam cilvēkam rastos veselīga, dabiska un atbildīga attieksme pret savu vai pretējo dzimumu un seksualitāti, ar to saistītā atbildīguma apzināšanās jāveicina jau agrā bērnībā. Kauninot un slēpjot lietu dabisko gaitu, bērnam var rasties ačgārns, izkropļots priekšstats par dzīves norisēm, kas var radīt graujošas sekas viņa turpmākajā dzīvē. Pat tad, ja uz pavasara masku izdarībām (īpaši jau rakstā izcelto masku grupu – budēļiem) lūkojas virspusēji un neņem vērā šo darbību dziļāko jēgu, šis ir labs veids, kā viegli un bez nevajadzīgas liekuļošanas sniegt bērniem priekšstatu par dzimumu lomām un veselīgu skatījumu uz dzīvi.
Bērnu reakcijas veido pieaugušie. Ja vecāki par kaut ko šausminās, kaut ko noliedz vai noklusē, arī bērni, protams, šādu attieksmi pārņem. Tas attiecas arī uz seksuālo jomu un šajā gadījumā nopeltajām budēļu izdarībām. Ja vecāki mierīgi paskaidro bērnam pirmajā brīdī varbūt nesaprastā vai šokējošā jēgu, tas mazajam cilvēciņam tikai palīdz būvēt savu dzīves izpratni un veselīgu pasaules redzējumu. Lauku bērniem neviens nemēģina ieskaidrot, ka mazos cālīšus, trusīšus, jēriņus vai kucēnus atnes stārķis, bet vai tāpēc viņš pieaugot kļūs par amorālu cilvēku?

Nesludina, bet prasmīgi norāda
Baušķeniece Aiga:
– Vecumnieku mācītāja Roberta Otomera raksts ir visspilgtākais, ko šī gada laikā esmu lasījusi mūsu reģiona avīzē. Tas bija izcili strukturēts un pamatots. Lūk, ko nozīmē luterāņu jaunās paaudzes izglītotība! Neticami, bet gandrīz visam, par ko viņš runā, es piekrītu.
Tagad paskaidrošu sīkāk. Man zināmie mācītāji, piemēram, savā publiskajā svētdienas sprediķī būtu vērsušies pret folkloras kopu vadītājiem vai, vēl trakāk, – pret dalībniekiem, kuri ar to burkānu staigāja. Visi baznīcā esošie nodurtu galvas, justos tikpat vainīgi un iemantotu neizskaidrojamu naidu pret jebkādām folkloras izpausmēm, domādami tajās sātanu redzam, un netiktu vaļā no šaušalīgu grēcinieku sajūtas.
Roberts Otomers savā spožajā publikācijā pat nesludina, ka folklora ir kaut kas baismīgs un noliedzams, kristīgam cilvēkam atbaidošs. Viņš prasmīgi norāda uz folkloras tradīciju selektīvu izmantošanu mūsdienu rituālos, un tas mani patiešām iepriecina. Tā kā latviešu folklora ir interešu šaura niša, mēs nezinām, vai senlatvieši skraidelēja apkārt ar burkānu un āboliem. Ļoti, ļoti šaubos... Tā kā mūsdienās gandrīz viss ir kļuvis par šovu, tad arī, manuprāt, burkāni ietilpst šajā kategorijā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Diskusiju raisa mācītāja Roberta Otomera pārdomas par Meteņu svinēšanu Vecumniekos

Kategorijas