BauskasDzive.lv ARHĪVS

Atceras pat studiju biedri

Uldis Varnevičs

2019. gada 1. marts 00:00

38
Atceras pat studiju biedri

90 gadu jubileju svin Velta Ozola Jauncodē.

Bauskas novada Codes pagasta Jauncodes ciema iedzīvotāja Velta Ozola savā dzimšanas dienā 26. februārī bijusi ļoti aizņemta – telefons bijis «nokaitēts sarkans» no apsveikuma zvaniem, un ne viens vien ieradies personiski; atnākuši pat paziņas no Saulaines tehnikuma laikiem.

Skaistas rozes atnesušas bijušās kolēģes, zvanījuši radi un paziņas no Dobeles un Rīgas. «Kur tie gadi pagājuši, bet viņi vēl aizvien atceras, kad man ir dzimšanas diena!» aizkustināta teic jubilāre. Īpaši iepriecinājis Bauskas novada pašvaldības apsveikums ar skaistu pantiņu un glīti noformētu kartīti. «No paša domes priekšsēdētāja Arnolda Jātnieka!» lepni uzsver nama saimniece. Lielā svinēšana ģimenes lokā būšot sestdien, 2. martā, kad kopā sabrauks bērni, mazbērni un mazmazbērni.

«Pie teiksmotā ezera»
Jubilāres dzimtā puse ir Dobeles Zebrus ezera apkaimē. Tēvs un māte toreiz bijuši rentnieki. Noteikumi paredzējuši, ka puse ražas jāatdod sētas saimniekam, tomēr izdevies arī pietiekami iekrāt, lai 1938. gadā pie Dobeles varētu nopirkt māju un 24 hektārus zemes. Gādājuši tuvāk Dobelei, lai bērniem skola nebūtu tālu. Saimniecība attīstījusies strauji – bijušas govis, divi zirgi, pļaujmašīna un cita tehnika. Ievilkuši mājās elektrību. Veltai patīk pārlasīt Kārļa Ieviņa grāmatu «Pie teiksmotā ezera», kas vēsta par pagājušā gadsimta 30. gadiem pie Zebrus ezera.

1940. gads ģimeni tieši neskāra, bet solabiedreni gan aizveda uz Sibīriju. 1944. gadā fronte pienāca pie pašām mājām. Vienā pusē krievi, otrā – vācieši. Divas nedēļas pavadījuši starp abām pusēm – visapkārt šāva, dega mājas, bet «Bitenieki» vēl turējās. Tomēr arī viņiem nācās doties bēgļu gaitās uz Kurzemi, kur ģimene palika līdz kara beigām. Atgriešanās bija šokējoša – mājas vietā tukšs lauks, ar pieciem maziem bērniem vajadzējis nakšņot zem ratiem.

Rītarosmes vadītāja

Lielākajiem bērniem bija jāmeklē, kur palikt, un Velta 1945. gada rudenī devās uz Rīgu un iestājās poligrāfijas arodskolā. «Galvenais, ka tur deva apģērbu un baroja. Pēc divu gadu studijām sāku strādāt tipogrāfijā, bet arī tur viegli nebija – grāmatas cilvēki nepirka, tamdēļ vasarā visus aizsūtīja trīs mēnešu bezalgas atvaļinājumā,» atceras jubilāre. Vasaru pavadījusi sovhozā pie Dobeles, tad vecākais brālis iekārtojis darbā par sekretāri Dobeles mašīnu un traktoru stacijā.

Pēc gada apnicis sēdēt telpās un Velta 1949. gadā devusies apgūt agronomes arodu Saulaines tehnikumā, kas toreiz atradās Kaucmindes muižā. Nesen esot bijusi iespēja apskatīt, kāda šī muiža ir tagad, – bijis ļoti žēl ēkas.

Jaunībā jubilāre intensīvi nodarbojusies ar sportu – Rīgā piedalījusies daudzās sacensībās, tai skaitā volejbola un lodes grūšanas, bet Saulaines tehnikumā visus četrus gadus bijusi rītarosmes vadītāja. «Vingrojām katru rītu – lietū, salā, sniegā vai saulē. Tehnikuma vadība tam stingri sekoja,» atceras Velta.
 
1953. gadā viņa pabeidza tehnikumu un sāka strādāt Bauskas kolhozā, kas atradās pašreizējā Codes pagasta teritorijā. Nosaukumi bijuši dažādi – «Lāčplēsis», «Staļina ceļš», «Draudzība», «Bauska» un pat «Kārlis Markss». Kolhozus apvienoja, pārsauca, dalīja. Vispirms Velta strādājusi par agronomi, tad – par iecirkņa vadītāju un beigās par sēklkopības speciālisti. Pārvietošanās līdzeklis sākumā bija zirgs, vēlāk jau braukts ar motociklu un tad arī ar auto.

«Ozolu birzīte»

Tūlīt pēc tehnikuma beigšanas Velta apprecējās ar Imantu Ozolu, un abi palika Bauskas pusē. Laulībā piedzima trīs bērni – Andris, Maira un Jānis. Tagad viņa ir vecmāmiņa pieciem mazbērniem un vecvecmāmiņa pieciem mazmazbērniem; drīz pasaulē nāks arī sestais mazmazbērns. «Kad visi sanāk kopā, ir vesela «guba»; izaugusi prāva «ozolu birzīte»,» smaidot teic Velta.

1962. – 1963. gadā Ozoli cēluši māju Mēmeles upes krastā. «Iepriekš te bija īsti «džungļi» ar milzīgiem sudrabvītola celmiem. Vīrs bija labos draugos ar Bauskas arhitektu Imantu Kalniņu un kopā izvēlējušies vietu mājai. Būvēja no skaidu betona, apšuva ar ķieģeļiem. Toreiz būvniecības materiālus bija grūti sameklēt, bet rezultāts iznāca ļoti labs. Strādāja izcili meistari – malkas plīts no podiņiem vēl aizvien labi kalpo,» stāsta nama saimniece.

Jubilāre ikdienā centīgi lasa avīzes, vēro apkārtējo dabu. Aizvadītā ziema bijusi ļoti skaista, īpaši varējusi apbrīnot koku apsarmojumu. Vakaros Veltai tīk skatīties TV ziņas, viņa regulāri zvana saviem bērniem. Vasarā, cik var, darbojas piemājas dārzā – tur ir siltumnīca, tur viņa stāda kartupeļus un sīpolus. Mājās regulāri gatavo brokastis, pusdienas un vakariņas – visa diena paiet pilnā darba slodzē. «Pati sev saku, ka jākustas, jākustas, jākustas,» smaida namamāte.