Lietussargs izskatās daudz smukāk

2019. gada 26. februāris 00:00

180

Laimonim Šulcam (1930–2019) aizejot mūžībā, Bauska ir zaudējusi spilgtu, neparastu kultūras cilvēku. Līdz pat sava mūža pēdējiem mēnešiem viņam izdevās saglabāt interesi par visu, kas notika daudzās Laimonim tik tuvajās un mīļajās jomās – mākslā, fotogrāfijā, novada vēsturē. Tikai pietrūka spēka pašam aktīvi iesaistīties...

Par kultūras cilvēku Laimonis sevi izveidoja pats. Viņš nebija mācījies nevienā mākslas vai fotoskolā, nebija profesionāli apguvis kompozīciju, grafiku, gleznu vērtēšanas principus, bet to visu lieliski pārvaldīja. Aizrautība un zinātkāre Laimonim ne mirkli neļāva sēdēt mierā. Pašam vajadzēja iesaistīties procesā, nevis būt pasīvam vērotājam un baudītājam. Ne katram tas izdodas, jo ir vajadzīga drosme un milzīga vēlēšanās radīt.

Karikatūrists un fotogrāfs
Gandrīz 20 gadu Laimonis zīmēja karikatūras laikrakstam «Bauskas Dzīve», bet viņa 80. jubilejas personālizstādē Bauskas muzejā varēja ieraudzīt gandrīz visu kolekciju. Katrā grafikā izpaudās viņa personiskā attieksme pret notikumiem, labvēlīgais humors un daudzkārt arī spēja ikdienībai piešķirt absurda teātra akcentu. Viņš bija žanra tīrradnis. Tikai nedaudzi profesionāli mākslinieki darbojas karikatūras jomā, bet nepazīstu nevienu amatieri, kurš gadu desmitiem tik konsekventi kā Laimonis būtu mēģinājis izpausties. Un viņam tas ļoti labi izdevās.

Cita nozare, par ko nespēju runāt bez sentimenta, ir Laimoņa darbošanās ārštata fotogrāfa statusā «Bauskas Dzīvē». Par to, ko esam pieredzējuši, gatavojot atvērumus un intervijas, varētu uzrakstīt vairākus intriģējošus stāstus. Nereti Laimonis pats ieteica publikāciju tēmas – tas bija mūsu kopīgais mazais noslēpums.

Tikai, pateicoties viņam, man bija necerēta izdevība gandrīz visu dienu pavadīt leģendārā Edgara Kataja, Latvijā pirmā ķīniešu un japāņu valodas tulka, ģimenē. Tieši Laimonis šai intervijai atrada lokālo piesaisti, jo Kataja sieva bija viņa skolasbiedre Bauskas 1. vidusskolā. Esam intervējuši ļoti daudzus vecākās un vidējās paaudzes pazīstamus māksliniekus. Savulaik brauciens uz Pārdaugavu pie gleznotāja Kārļa Miesnieka atraitnes mums izvērtās diezgan ekstrēms. Skarbā, savā pasaulē ieslīgusī dāma mani pat nelaistu pār slieksni, ja iepriekš nebūtu pazīstama ar Laimoni. Mums bija arī tā laime tikt laipni uzņemtiem mākslas zinātnieka un gleznotāja Jurģa Skulmes ģimenes mājā.

Cieņpilna atvērtība
Gatavot publikācijas kopā ar Laimoni bija citādāk nekā ar pārējiem fotogrāfiem. Neko viņam nevajadzēja norādīt vai lūgt speciāli kādu detaļu iemūžināt – viņš pats to intuitīvi zināja. Tagad saprotu, ka šajā kopdarbā mūs vienoja līdzvērtīgas intereses par mākslu, kas ļāva fiksēt svarīgāko un nepievērsties mazāk nozīmīgām lietām. Starp citu, līdzīga attieksme bija arī pret mākslas radītājiem – cieņpilna atvērtība, nevis provinciāla sevis noliegšana: «Ak, ko nu mēs – no laukiem...»

Šo mūsu sadarbības periodu, kas īpaši aktīvs bija no 2000. līdz 2010. gadam, atceros ar prieku un lielu pateicību. Šķiet, ne reizi Laimonim nebiju sacījusi kādus tradicionālus pateicības vārdus, bet domāju, ka viņš to juta un zināja. Kultūras cilvēku intervijās man nav bijis labāka kompanjona.

Uzticamākais informācijas avots
Priecājos arī par to, ka «Bauskas Dzīve» pirms trim gadiem īstajā laikā ieviesa rubriku «Ielu stāsti». Gatavojot materiālus par Baznīcas, Skolas un, visbeidzot, Uzvaras ielas vēsturi, mans uzticamākais informācijas avots bija Laimonis. Stāstus par ielām neveidojām, izmantojot vēsturnieku pētniecības metodes, bet mēģinājām ielu un namu vēsturi iemūžināt laikabiedru atmiņās par konkrētiem cilvēkiem. Mūsu koncepta pamatvērtība bija cilvēki, nevis ēkas. Apzinoties, ka ikviens stāsts ir subjektīvs, mēģinājām radīt pagājušo laikmetu vismaz aptuvenu kolorītu.

Laimonis Šulcs ar savu gluži vai fenomenālo atmiņu bija neaizstājams. Atceros pagalam draņķīgu, lietainu dienu, kad abi lēnītēm staigājām pa Skolas ielu. Viņš stāstīja par katra nama kādreizējiem iedzīvotājiem, ļoti aizrāvās. Bet lietus nežēlīgi mūs kapāja. Jutos tā ne visai, ieteicu Laimonim atgriezties mājās, bet viņš sev neraksturīgā kategoriskumā norādīja: «Iesim, kamēr nebūšu visu parādījis un pastāstījis!»

Viltus spieķītis
Un tagad būs jauka, mazliet komiska epizode.
Laimoni Šulcu 2015. gadā pilsētas svētku noslēguma sarīkojumā Bauskas Rātslaukumā izvēlēja par Bauskas Goda pilsoni. Viņš ar ģimeni ieradās – elegants, ar neiztrūkstošo tauriņu zem krekla apkaklītes. Bija karsta, saulaina diena, bet Laimonim – tāds dizainīgs lietussargs ar masīvu rokturi. Uztvēris manu izbrīnīto skatienu, viņš pačukstēja: «Aina, to citi nedrīkst zināt, bet jums pateikšu – tas ir mans viltus spieķītis. Es negribu, ejot pa ielu, atbalstīties uz kādas nūjas. Lietussargs izskatās daudz smukāk, un neviens neko nenojauš.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Lietussargs izskatās daudz smukāk

Kategorijas