Nabadzīgi, bet dzīvespriecīgi

2019. gada 22. februāris 00:00

656

Ceļosim! Jauneklīgā Ugandas sabiedrība tuvplānā.

Sākums «Bauskas Dzīves» 15. februāra numurā.

Turpinot pirms nedēļas aizsākto Ugandas ceļojuma iespaidu atstāstu, šoreiz pievērsīšos šīs Āfrikas valsts iedzīvotājiem. Mums Latvijā iedzīvotāju skaits sarūk, taču Ugandā pašlaik notiek pretējs process, un to vistiešākajā veidā var saukt par demogrāfisko sprādzienu. Šajā ekvatoriālajā zemē, kuras platība ir četras reizes lielāka par mūsu valsti, 1950. gadā dzīvoja apmēram pieci miljoni iedzīvotāju, taču tagad viņu skaits ir pieaudzis līdz 45 miljoniem. Demogrāfiskās prognozes paredz iedzīvotāju skaita palielināšanos līdz 130 miljoniem 2050. gadā, un tas nav nemaz tik tālu...

Šādi pārsteidzoši skaitļi skaidrojami ar kuplo bērnu skaitu ģimenēs, ar dzimstību, kas «melnajā» kontinentā vienmēr bijusi liela, vienīgi mūsdienās līdz ar medicīnas uzlabošanos samazinājusies bērnu mirstība. Senākos gadsimtos pilngadību sasniedza labi ja trešdaļa bērnu, mūsdienās bērnu mirstība ir samazinājusies līdz 13%. Par medicīnu runājot, jāpiemin, ka Ugandā uz 12 000 ie-dzīvotāju ir viens ārsts.

Darbos – no piecu gadu vecuma
Bērnus varēja redzēt gan pilsētās, gan laukos kuplā skaitā, bet vecāki cilvēki tur bija retums. To apliecina arī statistika: Ugandā iedzīvotāju vidējais vecums ir 15 gadi, aptuveni 50% no visiem ļaudīm nav sasnieguši 15 gadu vecumu, bet vecāki par 65 gadiem ir tikai 2,5% no visiem iedzīvotājiem. Zīdaiņi Ugandā netiek stumdīti bērnu ratiņos, tos mātes nēsā, lakatā uzsietus, uz muguras, arī strādājot visai smagu fizisku darbu. Drusciņ vecāki bērni rotaļājas savā vaļā bez vecāku pieskatīšanas, lielākie uzpasē mazākos, bet aptuveni no piecu gadu vecuma jaunā paaudze jau piepalīdz vecākiem dažādos darbos, piemēram, nes uz galvas vai rokās ar ūdeni piepildītas tvertnes, žagaru saišķus un citas lietas.

Uganda pieder pie pasaules pašām nabadzīgākajām valstīm, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju 2016. gadā sasniedza 630 ASV dolārus. Salīdzinājumam – tajā pašā gadā Latvijas rādītājs bija 25 589 ASV dolāri uz katru mūsu valsts iedzīvotāju. Nabadzību Ugandā varēja manīt gandrīz uz katra soļa, mēs redzējām nožēlojamas būdeles, kurās mitinājās lielas ģimenes, bet visa viņu saimes kustamā mantība bija apjomā mazāka nekā līdzpaņemtās lietas mūsu ceļojumu koferos… Par vispārējo nabadzību liecina fakts, ka 97% šīs Āfrikas valsts iedzīvotāju dienā nevar atļauties lielākus tēriņus par diviem ASV dolāriem. Neraugoties uz trūcīgajiem dzīves apstākļiem, vietējie iedzīvotāji ir dzīvespriecīgi un draudzīgi noskaņoti pret svešzemju ceļotājiem. Protams, visi baltie cilvēki tiek uzskatīti par bagātniekiem, bet atšķirībā no Ziemeļāfrikas arābu valstīm Ugandā nenotiek uzmācīga naudas diedelēšana no tūristiem. Arī bērni ar pastieptu plaukstiņu gadījās visai reti, tikai vietās, kur apgrozās vairāk tūristu, bet citviet nekas tāds nebija novērojams. Mums līdzi bija paņemtas konfektes mazajiem afrikāņiem, un tās mēs piešķīrām tiem bērneļiem, kuri no mums neko negaidīja. Mēs pretī saņēmām neviltotu pārsteigumu un patiesu prieku bērnu sejā.

Ražu vāc trīs reizes gadā
Tikai 12% ugandiešu dzīvo pilsētās, pārējie ir laucinieki. Valstī 69% strādājošo ir nodarbināti lauksaimniecībā. Ņemot vērā, ka attīstītajās valstīs lauksaimniecībā nodarbināti tikai pāris procenti strādājošo un tie spēj pabarot visus pārējos, rodas loģisks jautājums: ko tad tik daudz cilvēku tur dara? Skaidrojums slēpjas primitīvā zemes apstrādē. Kādreiz visi vēsturē mācījāmies par «kapļa zemkopību» senajā Ēģiptē, kad vēl nepazina arklu. Ugandā neredzējām nevienu traktoru, pat mājlopu vilktu arklu ne, tur joprojām visu zemi apstrādā tikai ar kapļiem. Primitīvi, bet visiem darba pietiek!

Kā mājlopi tiek audzētas cūkas, liellopi, kazas, aitas un mājputni, bet zemkopības kultūras ir kafija, tēja, kakao, cukurniedres, kukurūza, rīsi, sorgo, pupiņas, zemesrieksti, kartupeļi, batātes jeb saldie kartupeļi, manioka jeb kasava, tomāti, ķirbji, arbūzi, banāni, ananasi, mango, papaija, avokado, maizes koka un citi tropiskie augļi, kā arī kokvilna un tabaka. Auglīgā zeme, siltais klimats un vajadzīgais mitrums ļauj novākt trīs ražas gadā. Ugandas eksportā lauvas tiesu ieņem kafija, citas preces apjoma ziņā krietni atpaliek.

«Dabas bērni» pigmeji
Šajā dienvidu valstī dzīvo daudzas etniskās grupas, kas runā aptuveni 40 valodās. Tā kā līdz 1962. gadam Uganda bija Lielbritānijas kolonija, par valsts valodu ir noteikta angļu valoda, tajā notiek arī mācības skolās. Pamatskolas izglītība ir bez maksas, skolas ir vienkāršās ēkās, vienā klasē mēdz mācīties pat 50 – 60 bērnu. Maksas privātskolās gan klases esot mazākas, ar 20 – 30 bērniem. Neraugoties uz izglītības pieejamību, 23% vīriešu un 42% sieviešu ir analfabēti. Apmēram 85% ugandiešu ir kristieši, 14% – musulmaņi, bet 1% – senāko cilšu reliģiju pārstāvji.

Ceļojuma laikā nācās sastapties ar daudzu tautu pārstāvjiem, bet visspilgtākie iespaidi palikuši no pigmeju apmetnes. Šī tautiņa, kas izceļas ar īsu augumu, kādreiz mitinājās džungļos un pārtika tikai no medījumiem un citām dabas veltēm, nepazīstot pat primitīvu lauksaimniecību. Pigmejus no Ugandas dienvidrietumu daļas džungļiem izdzina ar valdības rīkojumu 1991. gadā, kad tika izveidots Bvindi necaurejamā mūžameža nacionālais parks, lai šie ļaudis vairs nemedītu dzīvniekus, kuri nu bija kļuvuši par aizsargājamiem. Turpat dažus kilometrus tālāk, Kongo Demokrātiskajā Republikā, pigmeji joprojām dzīvo mūžamežos kā sendienās. Savukārt Ugandā šie «dabas bērni» piespiedu kārtā faktiski no akmens laikmeta iemesti mūsdienu modernajā pasaulē. Atbildot uz jautājumu, vai viņi gribētu atgriezties džungļos, vecākās paaudzes pigmeji atbildēja piekrītoši, bet jaunie – noliedzoši. Citu tautību pārstāvji, izdzirdot pigmeju vārdu, parasti smejas, jo viņi tos uztver kā anekdošu varoņus, apmēram tāpat kā reiz čukčus bijušajā PSRS.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Nabadzīgi, bet dzīvespriecīgi

Kategorijas