Īslīces laukos – ar sīkstumu, mieru un mīlestību

2019. gada 19. februāris 00:00

1688

Īslīces laukos – ar sīkstumu, mieru un mīlestību

Lopkopībā gotiņām svarīga barība, svaigs gaiss un saule, kā arī samazināta stresa klātbūtne fermā.

Bauskas novada Īslīces pagasta «Žeberu» māju slieksnim būtu savs stāsts par to ļaužu gaitām, kas tam pāri staigājuši pagājušā gadsimta 30. gados un tika izsūtīti. Mēs varam uzklausīt tikai Tamāras Fratovčanas stāstu par viņas zemnieku saimniecību «Žeberi» visjaunākajos laikos.

Darba tikums no bērnības
Tamāra dzimusi un augusi Īslīcē. Viņas mamma Velta Ratņika ir no Rundāles novada, abi kopā ar tēvu Pēteri Petročenko nelielajā Īslīces sovhozā strādājuši zirgu fermā, kas kopsaimniecības laikā iekārtota «Žeberu» kūtī. Tamāras tēvs pieder tai karalaika bērnu paaudzei, par kuru maz esam runājuši un vēl mazāk zinām. Pēteris uz Latviju atvests vācu okupācijas laikā no kādas sādžas Kurskas tuvumā, kur mazā zēna acu priekšā nogalināta viņa ģimene, bet bērni salikti vagonos un evakuēti. Daudzi no viņiem šeit izmitināti laukos pie saimniekiem, kur vismaz bijis uzturs. Par šo dzīves posmu tēvs bijis ļoti nerunīgs.

Sovhoza laikā Tamāras vecākiem ģimenes iztikšanai bija sava piemājas saimniecība, kur īpašas rūpes bija par govīm. Te siena laiks bija svēta lieta, un jau no mazotnes Tamāra pieradusi, ka lauku darbi veicami rūpīgi un laikus, jo nokavētais maksā daudz dārgāk. Daba un dzīvnieki kopš bērnu dienām bijuši tuvi un saprotami.

Radikālās pārmaiņas 90. gados Petročenko ģimenei beidzās labvēlīgi. «Žeberu» saimnieki jau agrāk atgriezušies no izsūtījuma, bet īpašuma atgūšanas laikā bijuši krietnos gados, un spēka bijis par maz, lai saņemtu zaudēto un atsāktu saimniekošanu. Viņu dēls savu sakārtoto dzīvi nav vēlējies mainīt, un tā Tamāra kopā ar mammu Veltu varējusi palikt «Žeberos». Par pajām mamma privatizēja māju un kūti, bet zemi, saliekot kopā arī bērnu sertifikātus, iegādājās Tamāra.

Spēkavoti
Kas ir Tamāras Fratovčanas spēkavoti? Noteikti dabas dotais vitālais raksturs, darba mīlestība un ģimene. Otrās laulības stiprais plecs – vīrs Agnis Lukšis, kas Tamāru apņēmis par sievu ar četriem bērniem. Nu uzaudzināta abu kopīgā meita Arta Lukša, vēl vidusskolniece. Viņa domā Latvijas Lauksaimniecības universitātē apgūt veterinārārstes profesiju. Vecākais dēls Valērijs ar savu ģimeni dzīvo netālu, un viņi ir liels atbalsts saimniecībā. Dvīņi Liene un Edgars arī atraduši pamatu zem kājām. Liene Latvijas Universitātē apguvusi grāmatveža-ekonomista specialitāti, ir galvenā visos saimniecības jautājumos. Edgars iecerējis veidot autoservisu un likt lietā automehāniķa prasmes. Tatjana pēc studijām Stradiņa universitātē izturējusi lielu konkursu un turpina izglītību Anglijā. Tamāra un Agnis devuši ģimenes patvērumu arī māsasdēlam Ivaram Petročenko, viņam nu sava ģimene un dzīve Secē.

Kad «Žeberos» sākuši palēnām saimniekot ar dažiem hektāriem zemes un desmit, piecpadsmit govīm, bērni bijuši vēl mazi, un mammas palīdzība tolaik bijusi nenovērtējama. Fermā sākumā slaukuši tikai ar rokām, tagad – ar slaukšanas aparātu. Daudzus darbus rudeņos un pavasaros lielā ģimene paveic talkojot, tā darbs sokas raitāk un Tamārai biežāk izdodas redzēt kopā visus bērnus un viņu čaklās, saprotošās otrās pusītes.

Apsaimniekošanā ap 30 hektāriem zemes, un kūtī ir vairāk nekā 50 liellopu. Veiksmīgi startējot projektos, sagādāta nepieciešamā tehnika, lai savāktu kvalitatīvu sienu un sagatavotu skābsienu. Tamāra atzīst, ka nācies gan riskēt, gan kļūdīties, bet tas tikai palīdzējis nezaudēt dūšu. Ne visiem tas izdodas.

Labturības atdeve
Tamāra atceras: «Vēl pirms desmit, piecpadsmit gadiem ar gotiņām pelnījām normālu naudu. Novērtēts bija arī ciltsdarbs. Zemnieki bija ieinteresēti savu ganāmpulku izkopt ar augstvērtīgu ģenētisko materiālu. Tagad šie jautājumi atstāti pašplūsmā, un bieži vien izvēle daudziem apstājas pie lētākā, taču tas neattaisnojas. Ja gribi iegūt augstu izslaukumu un kvalitatīvu pienu, ģenētika ir pamats, uz kura būvēt visu pārējo.

Ļoti svarīga ir govju labturība tās klasiskajā izpratnē: vasarā – pļavu ganības, svaigs gaiss un saule, ziemā – vitamīniem bagāts siens. Vēl svarīgi, cik iespējams, samazināt stresa klātbūtni fermā.» Par to saimniece pārliecinājusies, pētot analīzes pārejas periodā no ganībām uz ziemošanu kūtī. Tās ir lielas pārmaiņas, taču paaugstinātie somatisko šūnu rādītāji līdz ar adaptāciju jaunajos apstākļos mēneša laikā atkal normalizējušies. Tamāra ir pārliecinājusies vēl par kādu svarīgu niansi barošanā. Kvalitatīvam sienam pievienojot melasi un kombinēto lopbarību, pat ziemas mēnešos var noturēt pietiekami augstu izslaukumu no govs. Nozīme, protams, ir šķirnei, viņas ganāmpulkā ir ‘Holšteinas melnraibā’ (HM), taču barošanai, kopšanai un apstākļiem ir vēl lielāka nozīme. «Žeberos» govis iekārtotas bijušajā zirgu kūtī, kur grīdas bija no cementa. Gotiņām tās pārklātas ar koka dēļiem, bet pakaišiem lietoti miežu salmi. Lielfermu prakse, kad govs milzīgā intensitātē «nokalpo» tikai trīs četras laktācijas, Tamārai šķiet nežēlīga.

Viņa gandarīta par Lietuvas piena pārstrādātāju atzinību, jo atsevišķas siera šķirnes varot iegūt tikai no maksimāli dabiskos apstākļos turētu un barotu govju piena. «Žeberi» sadarbojas ar kooperatīvu «Pienupīte», kas produkciju ik pārdienās nogādā Lietuvas pārstrādātājam. Ar maksājumiem viss labi, bet rūgtums teiktajā tomēr iezogas, kad runa ir par naudas summām, ko vēl «Bauskas piens» un nesen «Baltic Dairy Board» tā arī nav samaksājuši. Un tie ir tūkstoši...

Kad uzveikts neuzveicamais...
«Žeberu» ferma būtu krietni modernizētāka, ja vien astoņi gadi Tamārai nebūtu pagājuši cīņā ar gandrīz neuzveicamu slimību, bet viņai izdevies neticamais. Tamāra stāsta: «Ģimenes, draugu, kaimiņu atbalsts un palīdzība bija tā, kas man neļāva padoties, es nekad nebiju viena. Vai tad es spētu svešiem atdot savus lolojumus, gotiņas? Gāju uz kūti bezspēkā, bet, paskatoties uz tām, spēju atkal saņemties darbam. Ticu, ka šim mājdzīvniekam piemīt īpaša, dzīvinoša aura, kas ar savu labvēlīgo mieru pozitīvi uzlādē un atjauno cilvēka enerģiju, es tiešām to jutu. Fermas «labais gariņš» ir mūsu zinošais veterinārārsts Uldis Ērglis. Viņš palīdzēja, cik vien iespējams.» Savukārt U. Ērglis atzīst: «Tamāra ir ļoti mērķtiecīga un zinoša, apveltīta ar reti sastopamu mākslu iet caur dzīvi ar paceltu galvu, ne par ko nesūdzoties. Piena lopkopībā tādu cilvēku laukos palicis ļoti maz...»

Patlaban sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas biroja augkopības un ekonomikas konsultanti (LLKC) Ievu Litiņu sagatavots un apstiprināts projekts fermas mēslu krātuves izbūvei. Tamāra turpina mācīties un piedalās LLKC organizētajos kursos un pieredzes apmaiņas braucienos. Anita Vismane, LLKC lopkopības speciāliste, uzsver, ka šādus lauku cilvēkus var apbrīnot par sīkstumu un spēju pastāvēt. Latvijas lauki vēl dzīvo, tikai pateicoties tādiem cilvēkiem kā Tamāra Fratovčana. Un šīs vērtības nav izmērāmas un pierādāmas tikai ar «sausiem» cipariem – jēga un būtība ir daudz dziļāka, un tā skar mūs visus.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Īslīces laukos – ar sīkstumu, mieru un mīlestību

Kategorijas