Savvaļas dzīvnieku vērošanas paradīzē

2019. gada 15. februāris 00:00

668

Ceļosim! Ugandas nacionālajos parkos – gan džungļos, gan savannā.

Pērnajā decembrī divi baušķenieki – šo rindiņu autors kopā ar dzīvesbiedri Ligi-tu – nelielas latviešu ceļotāju grupiņas sastāvā apmeklēja Āfrikas centrālajā daļā esošo Ugandu. Ceļojuma galvenais mērķis bija iepazīt krāšņo un daudzveidīgo ekvatoriālās Āfrikas dabu un vērot šī kontinenta dzīvniekus to dabiskajā vidē – savannā, džungļos, kalnos, purvos un ūdenskrātuvēs. Tā kā bija paredzētas «vizītes» pie šimpanzēm, gorillām un citu sugu pērtiķiem, tad mēs smējāmies, ka dodamies apskatīt savus tālos senčus.

Tas, ka Uganda atrodas uz ekvatora, deva iespēju ceļojuma laikā pabūt gan ziemeļu, gan dienvidu puslodē. Dīvaini jau ir, kad apzinies, ka dažu soļu attālums šķir ziemu no vasaras. Ziemeļos no ekvatora pēc pāris nedēļām bija sagaidāmi ziemas saulgrieži, bet uz otru pusi – vasaras saulgrieži. Otrpus ekvatoram naksnīgajās debesīs redzami pavisam citi zvaigznāji, ne tādi kā pie mums.

Licences kalnu gorillu vērošanai
Āfrikā dzīvnieku daudzveidība ir lielāka nekā citviet pasaulē. Protams, ka daudzus no tiem var apskatīt arī mūsu kontinenta zooloģiskajos dārzos, bet tur tie līdzinās cietumniekiem. Pavisam cita lieta ir vērot dzīvniekus viņu dabiskajā vidē. Mēs apmeklējām trīs ievērojamus dabas rezervātus: Bvindi necaurejamo nacionālo parku, kurš ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, Karalienes Elizabetes un Mērčinsona ūdenskrituma nacionālos parkus.

Ceļojumam gatavojāmies aptuveni divus gadus, pamazām tika iegādātas nepieciešamās licences reto dzīvnieku apskatei nacionālajos parkos, lidmašīnu biļetes un samaksāts uzņemošajai tūrisma firmai par naktsmītnēm, ēdināšanu un iekšzemes pārvadājumiem.

Piemēram, licence kalnu gorillu apskatei Bvindi necaurejamajā nacionālajā parkā maksāja 600 ASV dolārus vienai personai, un tā tika iegādāta gadu iepriekš. Pie šādas licences nemaz nav tik viegli tikt, ir izveidojusies rinda to iegādei, jo piekļūšana gorillām ir stingri limitēta. Respektīvi, pie vienas gorillu ģimenes dienā drīkst doties tikai viena neliela ceļotāju grupiņa un vērot šos cilvēkveidīgos pērtiķus ne ilgāk par vienu stundu. Pārgājiens pie gorillām notika kalnu apvidū, aptuveni divus kilometrus virs jūras līmeņa. Pirms tam mēs tikām smalki instruēti, kā izturēties šo primātu tuvumā, un mūs pavadīja vairāki nacionālā parka darbinieki, bruņoti ar mačetēm un «kalašņikoviem». Mačetes bija nepieciešamas, lai džungļus padarītu mazliet caurejamākus, bet triecienšautenes paredzētas savvaļas dzīvnieku uzbrukuma gadījumiem. Tur lielākais bieds esot satrakojušos ziloņu bari, kas savā ceļā saminot visu. Šādos gadījumos šaujamieročus lieto dzīvnieku atbaidīšanai, šaujot gaisā, nevis tos nogalinot, jo nacionālā parka darbinieku galvenais uzdevums taču ir aizsargāt tieši dzīvniekus.

Gorillu ģimeni, par kuras sastāvu un katra dzīvnieka vecumu uzzinājām jau instruktāžas laikā, sastapām stāvā džungļu nogāzē. Iepriekš jau bijām brīdināti par cimdu nepieciešamību, jo nemitīgi vajadzēja pieturēties pie dažādiem dzelkšņainiem augiem. Kalnu gorillas ir veģetārieši, kas pārtiek no zāles, lapām un dzinumiem, patērējot dienā aptuveni 20 kilogramus zaļās masas. Mums izdevās no neliela attāluma novērot dažāda vecuma pērtiķus, savukārt viņi ēdot vēroja arī mūs, bet īpaši traucēti nejutās.

Cilvēkiem visbīstamākie – nīlzirgi
Citos rezervātos izdevās apskatīt ne tikai Āfrikas «lielo piecnieku» – ziloņus, degunradžus, bifeļus, lauvas un leopardus –, bet arī žirafes, daudzu sugu antilopes, kārpu cūkas, zebras, šimpanzes, paviānus un daudzu citu sugu pērtiķus, nīlzirgus, krokodilus, varānus, ķirzakas, pa kādai čūskai, dzeloņcūkas, hiēnas, mangustus un daudzus krāšņus putnus, kā arī dažnedažādus kukaiņus.

Safari izbraucieni savannā notika ar mazu busiņu, kuram varēja pacelt jumtu un tad vērot dzīvniekus, stāvot kājās. Ja kāds tuvumā esošs zilonis sāka virzīties uz mūsu pusi, tad busiņa vadītājs nekavējās spiest gāzi grīdā. Naktī ūdenskrātuvju tuvumā nācās līdzīgā veidā respektēt pāri ceļam uz ganībām ejošus nīlzirgus, jo arī tie ar savu masu varētu būt pārāki par mūsu transportlīdzekli. Izrādās, ka nīlzirgi ir cilvēkiem visbīstamākie Āfrikas dzīvnieki, jo pēc statistikas šie it kā miermīlīgie zālēdāji ir nogalinājuši vairāk cilvēku nekā jebkuras plēsīgo dzīvnieku sugas pārstāvji.

Visvairāk tas notiek ūdenskrātuvēs, kur visas dienas garumā nīlzirgi laiski gulšņā, bet cilvēkus laivās uztver kā miera traucētājus. Pret motorlaivām šie dzīvnieki izjūt respektu un tām neuzbrūk, bet airu laivas tiek apgāztas un laivotāji nogalināti. Ugandā daudziem zvejniekiem nav pa kabatai iegādāties motorlaivu, tāpēc tie dodas zvejā airu laivās un pakļauj sevi šādām briesmām. Ugandas valdība nesen dažās ūdenskrātuvēs ir noteikusi aizliegumu doties zvejā ar airu laivām, lai samazinātu upuru skaitu.

Mājās – ar malārijas drudzi
Pēc atgriešanās no Āfrikas, daudzi ir taujājuši par tur sastopamajiem bīstamajiem dzīvniekiem. Jāatzīst, ka man pats bīstamākais izrādījās Latvijas 2019. gada kukaiņa godā ieceltais malārijas ods, kura dūrienu Āfrikā pat nepamanīju. Toties vairākas nedēļas jau pēc atgriešanās mājās varēju izbaudīt to, ko sauc par malārijas drudzi, un ārstēšanos Latvijas Infektoloģijas centrā.

Tagad jau no savas pieredzes varu ieteikt visiem tropisko zemju apmeklētājiem apbruņoties ar insektu atbaidīšanas līdzekļiem un lietot pretmalārijas tabletes ne tikai ceļojuma laikā, bet arī pēc atgriešanās mājās vēl četras nedēļas, kā to paredz zāļu lietošanas instrukcija.

Turpinājums – laikrakstā 22. februārī.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Savvaļas dzīvnieku vērošanas paradīzē

Kategorijas