Bļitkotājiem āķis lūpā

2019. gada 8. februāris 00:00

Janvāra sals «aizvākojis» dīķus un ezerus, rāmajos posmos ar ledu pārvilkusies arī Mūsa, Mēmele un Lielupe. Prieks par šīs ziemas dāsnumu ir zemledus makšķerniekiem, kuri bez bēdu var nodoties savam vaļaspriekam.

Zivis izlepušas
Pagājušās nedēļas vidū laikapstākļi patiesi lutināja, spīdēja saule, temperatūra svārstījās ap nulli, un varētu apgalvot, ka šādā laikā copei jāiet no rokas. «Mums gan patīk, bet izskatās, ka zivīm šāda idille nav pa prātam,» smej uz Mēmeles ledus sastaptais baušķenieks Aleksejs Burehins, kurš pāris stundu laikā bija paguvis izurbt desmit caurumu un spējis izvilināt vien sīciņu simtgramīgu sapalu, kuru nekavējoties atlaidis atpakaļ.

Zvīņaines viņš mēģinājis ieinteresēt ar balto tārpu, motili, bet zivis šajā dienā brāķēja pilnīgi visus Alekseja pasniegtos labumus, arī karstā ūdenī briedinātos miežu putraimus, kurus pirms makšķeres laišanas ūdenskrātuvē sabēris āliņģī zivju ieinteresēšanai. «Paši copmaņi jau zivis izlutinājuši, iecēluši aristokrātu kārtā, un spēj tik izdomāt, ar ko tās iekārdināt! Slieka jau ir iegājusi vēsturē,» teic Aleksejs. Viņš šajā dienā mērķējis uz vimbu vai kādu strīpaino viltnieku asarīti, lai gan patiesībā no ziemas zivīm neviena neesot smādējama.

Par švako copi Aleksejs nebēdā, jo galvenais ir svaigs gaiss un absolūts miers. Ikdienā viņš nodarbināts celtniecībā, bet tagad esot divi «tukšie mēneši», kurus varot pavadīt, kā pašam tīk. Lai mājās dīvānā televizora pults nav nemitīgi jānodarbina, viņš labprāt dodas uz upi. Arī sals dodot rūdījumu, bļitkošana esot vislabākā gripas vakcīna, pārliecināts ir Aleksejs un atklāj, ka pēdējā piecgadē neatminas to dienu, kad būtu sasirdzis.

Laimes spēle
Brīnišķīgo laiku izbaudīt un Aleksejam līdzi just uz Mēmeles ledus bija atnācis arī viņa tēvs Aleksandrs, kurš sevi piepulcina aktīvo makšķernieku lokam, vien ziemas copi brāķējot. Neesot tik lielas pacietības un intereses, viņš tagad ir pavasara gaidās, kad varēs iekrist vimbu copes azartā.

Aleksandram spilgtā atmiņā ir Alekseja pirmais loms. Tajā dienā lietus gāzis aumaļām, bet no dēla ne ziņas, ne miņas. Toreiz mobilo telefonu nav bijis un vajadzējis paļauties uz augstākiem spēkiem, ka ar atvasi viss kārtībā. Visbeidzot Aleksejs pārnācis mājās, bet ne tukšām rokām. «Ar prāvu karūsu viņš stāvēja uz dzīvokļa sliekšņa, un mēs bijām laimīgi gan par ķērienu, gan par to, ka pats atradies sveiks un vesels. Cik liels bija desmitgadīgā puišeļa prieks, kurš no Bauskas dīķa bija izcēlis savu pirmo lomu!» atmiņās dalās Aleksandrs. Arī Aleksejs pats nav aizmirsis aprakstīto mirkli un uzskata, ka ir pieļauta vislielākā muļķība, aizberot šo pilsētas centrālo ūdenstilpni, kas priecējusi iedzīvotājus. Dīķī dzīvojuši līņi un karpveidīgās zivis, ūdensputniem tur bijusi mājvieta, ziemā uz ledus spoguļa ikviens varējis iemēģināt savu slidotprasmi. Tagad no tā visa ne vēsts, sūkstās abi Burehini.

Īstās copes dienas baušķenieki lūko makšķerēšanas kalendārā, taču atzīst, ka arī tas nebūs īstais un vienīgais paraugs veiksmīgam guvumam. «Tā jau ir laimes spēle, tāds superbingo. Ja fortūna būs tavā pusē, loms garantēts,» apgalvo Aleksejs un stāsta, ka pirms nedēļas līdzīgā laikā makšķernieka kastē nonākušas astoņas vimbas. Tās gan vēl vecās, kas te aizķērušās, taču ienākušas ziņas, ka arī jaunās jau celtas no Lielupes dzīlēm, bet tikai pie Jelgavas. Alekseja noķertās vimbas uz laiku nokļuvušas saldētavā, kad to būs pulkāk, kūpināšot, jo tās visiem ģimenē iet pie sirds, bet copmaņa vecmāmiņa, kas sasniegusi 90 gadu slieksni, žāvētu vimbu uzskata par īpašu delikatesi.

Ledus biezs un drošs
Taču jāmin, ka pagājušajā nedēļā ne visiem bļitkošanas mīļotājiem diena lomu ziņā bija izvērtusies par bēdu ieleju. Līksmus zemledus copmaņus varēja sastapt gabaliņu tālāk no Alekseja, tuvāk Lodinga alusdarītavai. Tur katrs savā āliņģī gan ar ātru raustīšanu, gan pauzēm, gan straujiem palēcieniem darbojās Gatis un Jānis Hortivi. Mēmele pret brāļiem bija gana dāsna, divās stundās spuraines nebija spējušas pretoties bļitkotāju izliktajai ēsmai, un no upes izceltas trīs vimbas, divas raudas un viens sapals. Taču tas vēl esot tikai copes sākums, brīdināja Gatis un nosmēja, ka zivis šos mīlot, kā arī oža viņiem labāka nekā upes otrā pusē sēdošajam konkurentam.

«Var jau novelt vainu gan uz atmosfēras spiedienu, gan Mēness fāzi, gan vēja virzienu un izdomāt vēl virkni iemeslu, kāpēc makšķerēšana nesekmējas, taču īstam lietpratējam par iepriekšminēto nav jābēdā,» pārliecināts ir Gatis un paziņo, ka viņam loms esot gandrīz vienmēr. Ja mājās atnākot bez zivīm, saņemot pārmetumus, ka copē nemaz neesot bijis. Savu bļitkošanas tehniku un to, kādu vielu stiprina uz āķa, kā arī piebarojamo materiālu Hortivi publiski nav gatavi atklāt. Viņiem ir pašu izstrādātas un pārbaudītas receptes, ko vēlas paturēt noslēpumā.

Cik reižu jau šajā sezonā kāpuši uz ledus, – ne uz kāju, ne uz roku pirkstiem to saskaitīt nevarot, tāda brāļiem humorpilna atbilde. Saskaņā ar parunu, vispirms uz ūdenskrātuves parādās bļitkotājs un tikai pēc tam ledus. Uz Mēmeles spoguļa uzčāpojuši jau pērn decembrī, tad labi ķērušies asari. Hortiviem pārgalvību «piešūt» nevarot, jo drošība esot pirmajā vietā, izurbjot āliņģi, nosakot ledus biezumu un izvērtējot riskus. Tagad upe kārtīgi «aizvilkusies», vidū esot aptuveni 18 centimetru biezs ledus, apliecina makšķernieki.

«Pakaifo» uz salakām
Bļitkošanai ir īpašs magnētisms, kas vīrus siltos apģērbos, bruņojušos ar makšķerēšanas kastēm un urbjiem, vilina uz aizsalušajām ūdenstilpnēm. Gatis pārliecinoši teic, ka šajos apstākļos esot pavisam cita zivs vērtība. «Kaut vai noķer niecīgu eksemplāru, bet toties laime un līksme kā ar vezumu vesta. Vasarā tu mierīgi tādu laid atpakaļ, jo simts gadu tev tā nav vajadzīga, bet ziemā, kad esi izsalis līdz kaulam, starp ledus lauskām tvēries pēc loma, zivs ir zelta vērtē,» nosaka Gatis un piebilst, ka pašam spuraines nemaz tā īsti negaršo, bet apgādāti ar upes veltēm tiekot gan radi, gan draugi.

Vai savu izkopto meistarību baušķenieki dodas pārbaudīt arī kaimiņzemē, izslavētajā Peipusa ezerā, kuru ne viens vien copmanis atzīst par zemledus meku? ««Kāpēc gan ākstīties, tērēt degvielu – tepat ir zivis! Nelaužamies arī uz ezeriem vai dīķiem. Rudenī te līdaku, cik uziet! Mēmeles gultnes reljefu esam izzinājuši un šeit arī darbojamies. Mūsā arī iemērcam makšķeres, bet tur rezultāti neiepriecina, tālab paliekam pie pārbaudītas vērtības – Mēmeles. Kā jau minēju, bez asakas tā mūs neatstāj,» smaidot teic Gatis un beigās gan pavēsta, ka pavasarī dažādībai tomēr aizbraucot «pakaifot» uz salakām vai «bullīšiem» (jūras grunduļiem) uz Kurzemi.

Arī Jānis un Gatis sev maizi pelna celtniecībā, bet atšķirībā no Alekseja darba pilnas rokas esot arī tā saucamajā nesezonā. Iekritusi viena brīva diena, un to pienācīgi izmantojuši, atrodoties svaigā gaisā. Viņi neslēpj, ka arī objektā domas raisoties ap copi. «Sevišķi traki, kad «atauļo» ziedonis, tad vairs nevar pastrādāt, galvā jau džinkst! Kā jau pavasaris – visiem galvā «saskrien» labumi,» noteic G. Hortivs.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bļitkotājiem āķis lūpā

Kategorijas