Tēvzemes aicinājumā ieklausoties

2019. gada 8. februāris 00:00

737

Kara bēgļu atvase pārceļas uz dzīvi Latvijā, Rundālē.

Brazīlijas latviete Baiba Mekšs no tālās Dienvidamerikas valsts Rundāles novadā ieradās pirms divarpus gadiem. Mūspusē darbu atradusi, Pilsrundālē iegādājusies dzīvokli, iesaistījusies vietējās sabiedrības aktivitātēs.

Trešā viļņa aiznestie
Latviešu izceļošanu uz Brazīliju raksturo treji viļņi. Pirmais bija 19. gadsimta 90. gados, kad tā laika Latvijas presē tautsaimnieks Kārlis Balodis un filozofs Pēteris Zālīte mudināja turp doties kā uz lielo iespēju zemi – brīvu, mazapdzīvotu, ar siltu klimatu un izdevīgiem ieceļošanas noteikumiem. Nākamais vilnis bija pagājušā gadsimta 20. gados, kad aizceļoja 2000 cilvēku, baptisti, reliģisku jūtu vadīti. Viņi apmetās dziļā mūžamežā, nodibināja Vārpas koloniju un vēlāk Palmas kopsaimniecību. Arī viņi pēc zemes iekopšanas nodarbojās galvenokārt ar lauksaimniecību.

Vēlreiz latviešu cerības ar šo zemi saistījās pēc Otrā pasaules kara. Apmēram 1000 no tiem latviešu bēgļiem, kuri bija nokļuvuši DP jeb «dīpīšu» nometnēs Vācijā, ar Starptautiskās bēgļu organizācijas palīdzību 50. gadu sākumā izceļoja uz Brazīliju. Lielākā daļa apmetās Sanpaulu, kur nodibināja arī latviešu luterāņu draudzi. Daļa no šiem pēckara atbraucējiem vēlāk devās arī uz Ziemeļameriku un apmetās Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).

Baibas Mekšs ģimene pieder šai Otrā pasaules kara traumētajai paaudzei, kas, apstākļu spiesta, pret savu gribu atstāja Latviju un devās pretī nezināmam liktenim. Vectēvs Jēkabs Mekšs (1908–1999) pirms kara bijis latviešu evanģēliski luteriskās draudzes mācītājs Slokā, bet vecmamma Elza Klementīne Kalniņa-Mekša bija dziedātāja Latvijas Radiofonā. Baibas tēvam Varidotam izceļošanas laikā bijuši tikai seši gadi. 50. gados vecvecāki no Vācijas devās uz Sanpaulu, kur varēja sastapt savus tautiešus ar pazīstamu dzīvesveidu un ierašām. Tas atviegloja kara bēgļu iejušanos svešajā pasaulē. Jēkabs Mekšs Sanpaulu bija luterāņu draudzes mācītājs un tās vajadzībām ar draugu atbalstu un ziedojumiem uzbūvēja baznīcu. Baibas tēvs Varidots Dainis Jēkabs Mekšs (1938–2016) kļuva par ārstu, kardiologu. Mamma Dagmāra bijusi divvalodu sekretāre un savu laiku vairāk veltījusi bērniem Baibai un Varidotam.

Senču zemes vilinājums
Baiba pirmo reizi atbrauca uz Latviju kopā ar māsu Elzu pirms divarpus gadiem, 2016. gada oktobrī, un atveda urnu ar tēva pelniem, lai to guldītu Latvijas zemē, dzimtas kapos Jelgavas tuvumā, Bērē. Izlemt par palikšanu uz dzīvi Latvijā bijis viegli, jo jau agrāk sapratusi, ka dzīvot Brazīlijā viņa pavisam noteikti negrib. Lai arī tur dzimusi, sadzīvot ar brazīliešu temperamentu un raksturu kļuva arvien grūtāk. Tā nostiprinājās pārliecība, ka latviešiem jādzīvo Latvijā. Tā kā arī tēva vēlme bijusi atgriezties Latvijā, kaut vai pēc nāves, tad izpildot tēva gribu un senču asinsbalss aicināta, Baiba atgriezās.

Pamatizglītību Baiba apguva vācu privātskolā. Angļu valodu bija iespējams mācīties tikai no desmit gadu vecuma, tāpēc to nācās papildināt vēlāk, uzturoties ASV. Viņa teic – kādu zemi pa īstam var saprast tikai tad, ja esi tajā kādu laiku pavadījis, tā la-bāk iepazīsti tās «īsto» dzīvi. Baiba studējusi Sanpaulu Makenzī presbiterāņu universitātē produktu dizainu un strādājusi šajā jomā, bijusi arī angļu valodas skolotāja privātskolā.

Ar tēvu labprāt pārrunājusi iespēju pārcelties uz dzīvi Latvijā. Baiba atceras, ka «tēvs daudz runāja par Latviju, īpaši par Latgales keramiķiem, ar kuriem viņš iepazinās, ciemodamies Latvijā. Viņš sajūsminājies arī par Rundāles pili un Rožu dārzu. Taču tolaik es visvairāk vēlējos nokļūt zemēs, kur runā angļu valodā. Brazīlijas pilsētvide mani nesaistīja, ļoti pārapdzīvota, nedroša, uz ielas daudz zādzību».

Ceturtais vilnis – atgriešanās
Baiba Mekšs, pārlūkojot internetā Latvijas keramiķus, Latgales amatniekus un citus meistarus, kā pirmo atradusi «Laima Ceramics» Rundāles novadā. Apsverot iespējas atgriezties Latvijā, Baiba līdztekus domājusi arī par turpmāko nodarbošanos, nosūtījusi savu autobiogrāfiju Laimai Grigonei. Nākamajā dienā pazīstamā keramikas māksliniece Baibai piezvanījusi, un tā nodibinājušies kontakti, veidojusies saprašanās par mākslu un dzīvi.

Baiba uzsver, cik liela nozīme pirmajos Latvijā pavadītajos mēnešos ir Laimas ģimenes sniegtajam atbalstam – praktiskam un morālam. Pirmo laiku Baiba dzīvojusi Rundāles novada «Urštēnos», tuvāk iepazinusi Ivaru, Vēsmu un Laimas māsas Lāsmu un Paulu. Baiba ar patiesu aizkustinājumu runā par lielo palīdzību daudzos praktiskos jautājumos. Patlaban Baiba dzīvo Pilsrundālē, kur iegādājusies dzīvokli.

No februāra Baiba piekritusi jaunam izaicinājumam – viņa sākusi strādāt Bauskas sākumskolā par angļu valodas skolotāju, bet no pagājušā gada Pilsrundāles bibliotēkā izveidots «angļu klubiņš», kurā Baiba māca angļu valodu cilvēkiem gan ar, gan bez priekšzināšanām. Realizēts arī kāds sens sap
nis – Baiba dejo Rundāles vidējās paaudzes deju kolektīvā. «Dejot latviešu tautas tērpā ir aizraujoši! Reizēm grūti uztvert deju vadītājas Aigas Vangales norādes, uztraucos, bet mans partneris ir ļoti iejūtīgs, nomierina, ka viss izdosies, un tas palīdz,» atzīst Baiba.

Rundālieši par Baibu

Vēsma Veģere, zemnieku saimniecības
«Urštēni» īpašniece Svitenē: «Jābūt ļoti dziļai sakņu un dzimtenes izjūtai, lai atstātu ģimeni un tuviniekus tālajā Brazīlijā un brauktu uz Latviju, kur viss jauns un nezināms, kur dzīvojam mēs, ziemeļnieki, ar citu temperamentu un paražām, kur ir tik skaisti četri gadalaiki, bet tomēr no dienvidu zemēm atbraukušam cilvēkam ziemā ir daudz aukstāk nekā mums. Tā ir liela drosme un uzdrīkstēšanās mainīt dzīvesvietu, vidi un arī profesiju un daudz ko mācīties. Baiba ir ļoti kārtīga, rūpīga un pacietīga, kas keramiķim ir absolūti nepieciešama īpašība. Viņa lieliski tika galā ar mākslinieciskās domas, idejas realizēšanu praktiskā ikdienas darbā. Baiba ir ļoti draudzīga, sirsnīga. Viņa pieņēma mūsu ģimeni kā savējo. Vēlu veiksmi Baibai radošajos meklējumos un turpmākajā dzīvē Latvijā.»

Laima Grigone, keramiķe, «Laima Ceramics» dibinātāja: «Sākotnēji Baiba tika pieņemta manā mācekļu programmā, kas ilgst trīs mēnešus. Pēc šīs prakses biju patīkami pārsteigta, uzklausot Baibas lūgumu palikt uzņēmumā. Sākumā bija šaubas, jo šī jau nav rūpnīca, bet mana individuālā mākslinieciskā prakse. Tomēr piedāvāju Baibai kļūt par manu asistenti, un viņa ar visu sirdi nodevās šim darbam ar keramiku. Kopā ar Baibu un viņas rūpību un darba mīlestību tapa vairāki lieli restorānu pasūtījumi, kā arī simtiem paciņas droši sasniedza savus galamērķus pa visu pasauli. Novēlu viņai saglabāt entuziasmu un sirsnīgumu arī savā jaunajā darbā skolā.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tēvzemes aicinājumā ieklausoties

Kategorijas