Viņu šūpulis kārts Bauskas pusē

AGNIJA LESNIČENOKA, Bauskas muzeja speciāliste

2019. gada 5. februāris 00:00

1079

Februārī jubilejas ir diviem ievērojamiem 19. gadsimta nogalē dzimušiem Bauskas apriņķa vīriem – ārstam Eduardam Akermanim un rakstniekam un gleznotājam Jānim Sarmam. Dzīves līkloči gan abus aizveduši trimdā: sākumā uz Vāciju, pēc tam – uz Kanādu un Austrāliju.

Mīlēts un cienīts apriņķa ārsts
Ārsts Eduards Akermanis dzimis 1879. gada 13. februārī tagadējā Bauskas novada Jauncodē, taču dzīves gaitas viņu aizvedušas plašumā. Jauneklis mācījies Rīgas ģimnāzijā, pēc tam studējis medicīnu Berlīnes Universitātē, ko absolvējis 1904. gadā. Vēlāk, 1907. gadā, Kazaņas universitātē Krievijā ieguvis ārsta tiesības.
Pēc studijām jaunais Dr. med. atgriezies Latvijā un kopā ar sievu – ārsti Verenu Akermani – sācis darba gaitas Viesītē. E. Akermanis aktīvi darbojies kultūras dzīvē, dibinādams bibliotēkas biedrību, vadīdams režijas teātrī, kā arī gatavojot priekšlasījumus par aktuāliem tematiem.

Pēc Viesītē pavadītiem septiņiem gadiem, 1914. gadā, Eduards Akermanis kopā ar dzīvesbiedri pārcēlies uz Cēsīm, kur ritējis abu darbīgās dzīves krietnākais cēliens līdz trimdas sākumam. Pirmā pasaules kara laikā, 1914. un 1915. gadā, Cēsīs ieplūda bēgļu straumes no Kurzemes. Viņu aprūpei cēsnieki ziedoja daudz pūļu, dibinot divas slimnīcas, ko pārzināja Akermaņu pāris. Ārsti veica lielu, pašaizliedzīgu darbu. Kopš 1919. gada, Latvijas patstāvības pirmajām dienām, E. Akermanis uzņēmās Cēsu apriņķa ārsta pienākumus un darbojās apriņķī līdz pat 1944. gadam, nebaudīdams neviena brīva brīža. Latvijas lauku ārsta darbam viņš bija uzticīgs 25 gadus un iemantoja apkārtējo mīlestību un cieņu. Aktīvajos darba gados E. Akermanis publicēja rakstus par ārstniecību, sanitāro higiēnu, audzināšanas un tautas dzīvā spēka veicināšanu. 1928. gadā ārsts apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķiru. 1939. gadā E. Akermanis saņēmis Aizsargu organizācijas Nopelnu krustu.

Trimdas gadi Vācijā un Kanādā
Liela nozīme E. Akermaņa dzīvē bija viņa sievai dobelniecei Dr. med. Verenai Akermanei, dzim. Treigutei. 1883. gada 21. janvārī dzimusī ārste ir viena no pirmajām latvietēm, kas ārstes diplomu 1908. gadā ieguvusi Šveicē, Cīrihes universitātē. Tērbatas universitātē sievietēm tolaik nebija tiesību imatrikulēties. Tā kā jaunā sieviete pēc Jelgavas meiteņu ģimnāzijas absolvēšanas negribēja studēt Krievijā, viņa izvēlējās Cīrihes universitāti Šveicē.

Dzīves lielāko daļu V. Akermane kopā ar vīru pavadīja Cēsīs. Līdztekus privātpraksei viņa veica arī Valsts Cēsu vidusskolas un Valsts Cēsu arodskolas ārstes pienākumus, bija Cēsu aizsargu pulka vecākā ārste, Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšniece kopš tās dibināšanas un aktīva darbiniece daudzās Cēsu sabiedriskās un labdarības organizācijās.

Ienākot padomju armijai, Akermaņi lēma par labu trimdai. Vācijas nometnēs Akermanis kopā ar sievu strādāja bēgļu slimnīcās, kaut gan paša veselība sāka šķobīties. 1950. gadā ģimene emigrēja uz Kanādu. Nebūdams darbspējīgs, Akermanis ar dzīvesbiedri apmetās pie meitām Hamiltonā Kanādā, cītīgi sekoja politikai un interesējās par atgriešanos dzimtenē. Taču to viņš nesagaidīja, jo 1954. gada 3. jūnijā 76 gadu vecumā pēc ilgas slimošanas nomira. 1970. gadā 87 gadu vecumā mūžībā devās arī V. Akermane.

Studē zemkopību, pedagoģiju un glezniecību
1884. gada 21. februārī Bauskas apriņķa Vecsaules pagasta «Ruģeļos» dzimis rakstnieks un gleznotājs Jānis Sarma (Kalniņš). Viņš bija minēto māju saimnieka Mārtiņa Kalniņa un viņa sievas Minnas vienīgais dēls.
Pēc triju gadu mācībām Vecsaules pagasta skolā J. Sarma iestājies Bauskas pilsētas skolā, kur skolojies četrus gadus kopā ar Edvartu Virzu. 1901. gada pavasarī abi absolvējuši Bauskas pilsētas skolu.

Vēlāk, uzklausīdams tēva ieteikumu, J. Sarma iestājies Vecsātu zemkopības skolā, kur mācījies tikai gadu. Pēc tam izglītošanās turpināta Cēsu pedagoģiskajos kursos, 1904. gadā iegūstot draudzes skolas, pilsētas skolas un proģimnāzijas skolotāja tiesības.

Vecsaulē dzimušais jauneklis nopietni pievērsies glezniecības studijām. Ainavu glezniecību viņš apguvis V. Blūma mākslas skolā un Madernieka mākslas studijā Rīgā, vēlāk – Bolšakova mākslas studijā Maskavā.
Vēlāk Jānis Sarma uzcēlis un iekārtojis elementārskolu Rīgas apriņķa Rembates (vēlāk – Lielvārdes) ciemā un bijis tās vadītājs, līdz Pirmais pasaules karš pārtraucis skolas darbību.

Pēc tam J. Sarma turpinājis glezniecības studijas Rīgas pilsētas mākslas skolā un 1915. gadā pabeidzis studijas portretu nodaļā. Vēlāk iestājies Penzas mākslas skolā Krievijā, ko absolvējis 1916. gada vasarā ar diplomdarbu skulptūrā. Kara laikā Jānis Sarma brīvprātīgi pieteicies par administratīvo aprūpes virsnieku Rīgā, Cēsīs un Jaunpiebalgā.

Skolotājs un mākslinieks
1919. gada rudenī vecsaulietis atgriezies dzimtajā pusē un sācis mācīt zīmēšanu, latviešu valodu un literatūru nesen atvērtajā Bauskas pilsētas vidusskolā. Šo darbu viņš turpinājis desmit gadu. Vairākus gadus viņš bijis arī mākslas vēstures pasniedzējs Kaucmindes mājturības seminārā. J. Sarma turpinājis arī gleznotāja darbu, Bauskā un Rīgā rīkojis gleznu skates. Šajā laikā iegūta arī augstākā izglītība. J. Sarma mācījies Latvijas Māk-slas akadēmijā, bet nav to pabeidzis. 1928. gadā vecsaulietis absolvējis Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu.

J. Sarma 1929. gadā iestājies mākslinieku biedrībā «Zaļā vārna» un ar saviem darbiem piedalījies visās izstādēs. 1929. gada rudenī vecsaulietis sācis strādāt par zīmēšanas skolotāju Daugavpils 1. Valsts ģimnāzijā. Tur aizritējuši 11 darba gadi līdz pat okupācijai. Daugavpils laikā J. Sarma pievērsies rakstniecībai, sacerējis plašu sadzīves romānu, kas palicis nepublicēts, jo tā manuskripts aizgājis bojā 1944. gadā, un apmēram 20 stāstus, kas publicēti presē.

No 1940. līdz 1944. gadam Jānis Sarma nodevies tikai rakstniecībai, vākdams materiālus plašai vēsturisku romānu triloģijai par latvie-šu tautas vēsturi no 1819. līdz 1920. gadam. Pirmais sējums pabeigts, taču manuskripts 1944. gada beigās pazudis. Tas bijis diezgan sāpīgs zaudējums, jo materiālu vākšanai, apstrādei un manuskripta pārrakstīšanai rakstnieks ziedojis piecus gadus.

Drīz vien J. Sarma pazaudējis arī gleznu krājumu, paša celtās mājas un dzimteni. Izvairoties no otrreizējas okupācijas, J. Sarma kopā ar sievu lēma par labu emigrācijai uz Vāciju. Dodoties trimdā, viņš nav varējis paņemt līdzi pat tos aptuveni 20 stāstus, ko bija publicējis Latvijas presē 1937. – 1943. gadā.

No 1945. līdz 1949. gadam Jānis Sarma bijis vēstures skolotājs Ebenveileras latviešu ģimnāzijā. Šajā laikā pedagogs sacerējis aptuveni 35 stāstus, divus plašus romānus un septiņas lugas – pavisam aptuveni 2000 lappušu. Tas bija vairāk nekā šajā laikā sarak-stījis jebkurš cits trimdas rakstnieks, un liekas, ka visā latviešu literatūras vēsturē līdzīgu piemēru ir ļoti maz.

Austrālijā – aktīva literārā dzīve
Drīz vien, 1951. gada pavasarī, Jānis Sarma devies uz Austrāliju. Par spīti pārceļošanas posma ieilgšanai un grūtībām nākamās desmitgades J. Sarmam izvērtušās par strauju darba posmu. Grāmatas cita citai sekoja pārsteidzošā ātrumā. Likās, Austrālijas vēji nopūtuši smilšu kārtu un atseguši skatam latviešu rakstniecības «klinti». Jāņa Sarmas uzmanība lielākoties bija pievērsta vēsturei. Viņš izcēla notikumu dramatiskumu un spilgtumu un atveidoja to, izvēloties krāšņu valodu. Jāņa Sarmas episkos darbus var dalīt trīs grupās: vēsturiskie stāsti, mazpilsētas romāni, dzimtās puses tēlojumi.

Šajā laikā sarakstīti desmitiem stāstu un vairāki romāni. Pirmo grāmatu viņš publicēja tikai 70 gadu vecumā. Līdz 75 gadu vecumam bija iznākušas 11 grāmatas, kopā – 3225 lappuses: «Saulgrieze. Trioletas» (1954), romāns «Rūsa» (1954), pasaka «Slinkais puisis» (1955), stāsti «Vīru valoda» (1955), romāni «Negantnieks» (1956), «Mīļā pilsēta» (1959), kurā lasītājam ir iespēja atgriezties Bauskā 20. gadsimta sākumā, stāsti «Gadsimteņi» (1959), «Dandara lieta» (1960), romāns «Kalnakūļu Vikta» (1960), stāsti «Atskato-
ties jāpasmaida» (1963), «Tāda ir dzīve» (1963). Starp šo darbu 3225 lappusēm 438 izdotas Austrālijā, 454 – Kanādā, 2333 – Amerikas Savienotajās Valstīs. Un šī ir tikai daļa minēto darbu, kas izdoti grāmatu formātā.

Jāņa Sarmas grāmatas latvieši lasīja visos kontinentos. Ja nebūtu rakstnieka bagātīgā devuma, latviešu trimdas literatūra būtu krietni nabadzīgāka.

Mūža nogalē rakstniekam zuda acu gaisma, un viņa dzīve noslēdzās pansionātā, tuvojoties 100. dzimšanas dienai. Jānis Sarma nomira 1983. gada 24. maijā Austrālijā, Melburnā. 1995. gada 5. maijā izcilais literāts un gleznotājs pārapbedīts Lielvārdes luterāņu kapos.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Viņu šūpulis kārts Bauskas pusē

Kategorijas