Noskatīts znots – visam mūžam

2019. gada 5. februāris 00:00

2087

Publicēts saīsināti no rundāliešu stāstu grāmatas «Atmiņu upe plūst»

Maniem vecākiem kopējā dzīve sākās neparasti. Ignacam Maldutim bija beidzies karadienests Liepājā, un viņš saprata, ka Lietuvā atgriezties īsti nevēlas. Tādēļ salīga strādāt kādā celtnieku brigādē, kas tika nosūtīta uz Rundāles pagasta kolhozu «Dzirnupe», lai būvētu jaunu fermu «Smedes».

Tajā laikā par celtniecības brigadieri bijis V. Putns. Viņš uzrunājis slaucējas, lai nāk lūkot jaunos celtniekus, un vērsies pie Janulienes, Martas mātes, lai šī izvēlas sev znotu. Viņa paskatījusies uz visiem un uz vienu norādījusi – šis būšot gana labs. Liktenis bijis labvēlīgs, un tiešām noskatītais znots pēc laika bildinājis Urzulas Viktorijas Janules meitu. 1954. gada 11. decembrī svinētas Ignaca un Martas kāzas. 1955. gada Jaungada rītā abi devās uz baznīcu, lai Dieva priekšā nostiprinātu laulības saites. Marta, Jāņa meita, Janule dzimusi 1936. gada 6. maijā Brunavas pagasta Lobgalē. Ignacs, Antona dēls, Maldutis dzimis 1929. gada 30. martā Lietuvā – Linkuvas rajona Gudēļu ciematā. Jaunā ģimene kopā ar sievasmāti dzīvoja «Smedēs» – sarkanā ķieģeļu mājā pretī fermai.

Atļauj būvēt māju
Darbi fermā turpināti, un Marta, kā ierasts, slaukusi govis. Ignacs cēla kūti un turpināja Rundālē strādāt par celtnieku. Piedzimstot pirmajam bērnam, jaunā ģimene kopā ar sievasmāti pārcēlās uz «Norām». Lai istabiņās varētu dzīvot, tās bija jāizmēž. Iepriekšējā saimniece istabā bija turējusi kazas, līdzās mēsliem bijušas arī «apakšīrnieces» – blaktis. Tās ar vārošu ūdeni izplaucētas no visām spraugām.

Tēvs joprojām strādāja celtniecībā un iemantoja vadības cieņu. Viņam piedāvāja brigadiera amatu, no tā Ignacs atteicās ne jau lepnības, bet valodas dēļ. Viņš Lietuvā bija beidzis tikai četras klases, runāja perfektā latviešu valodā, taču ar lasīšanu klājās grūtāk un ar rakstīšanu bija pavisam sarežģīti. Tādēļ turpināja strādāt celtniecībā, jo amats apgūts, dienējot Liepājā, un bijis tīkams.

Tika meklēta un apspriesta vieta mājas celtniecībai. Saimniecības priekšsēdētāja deva atļauju būvniecībai «Dzirnupes» teritorijā. Viņa teikusi, ka šeit būšot ciemats, un Ignacs pirmais celšot savu māju no ceļa uz Dzirnupes pusi. Jāpiemetina, ka ciemats tomēr netika veidots, šī māja te bija vienīgā.

1961. gadā nosprausts ēkas celšanai paredzētais zemesgabals, iegūtas atļaujas un mājas plāns. Drošākai garantijai ņemts valsts aizņēmums. Kopā ar kaimiņiem rīkotas talkas, mājas celtniecības dēļ uz gadu bija piešķirts atvaļinājums. Tika vākti akmeņi, vestas veidnes un citi materiāli. Vakarā traktorists piekabi atstāja kokzāģētavā, tēvs pats ar lāpstu to piebēra, un no rīta traktorists atveda skaidas. Lai atvieglotu celtniecību, atvesta muca. Tajā attiecīgās proporcijās sabērtas skaidas, krīts, cements un ūdens, tad to ar zirgiem noteiktu gabalu vēla, lai saturs samaisās, pēcāk lēja speciālās veidnēs un mūrēja ēku.

Uz meistariem gaida rindā
Tēvs bieži smēja: «Māju uzcēlu nedēļā.» Daudzi tam ticēja, bet to, cik ilgi veidnēs žuva masa, viņš piemetināja tikai tad, kad kāds neizpratnē jautāja, vai tiešām nedēļas laikā paguvis uzbūvēt māju. Lai darbā būtu jautrāk, kaimiņu zēni, pusaudži Vitauts Bartušauskis un Jānis Tribanda, aicināti palīgā. Darbs puišiem īpaši neveicās, bet, lai viņi nedarītu blēņas un būtu priecīgāks prāts, viņiem bija jālasa Ignacam priekšā avīzes. Arī tā var radināt bērnus pie darba. Tēvs prata piesaistīt gan mazus ķiparus, gan lielākus, ieņemot tādu kā tēva lomu, sniedza padomus un pamācīja. Ignacs bērniem ierādīja, kā no zosu spalvām gatavot svilpes, kā uztaisīt koka stabules, lidmašīnas un kuģīšus.

Pēc gada māja bija zem jumta, un ģimene varēja dzīvot «Blāzmās». Bija atlikuši iekšdarbi, bet tēvs visu prata pats. Sovhoza laikā lopkopējas bija gatavas gaidīt rindā, lai tikai darbus uztic Maldutim un Skadorvu Kazimiram, tēva kolēģim. Zināja, ka viņi gan plīti uzmūrēs, gan istabas izkrāsos pēc labākās sirdsapziņas. Viņu slava gāja pa priekšu. Vēl tagad vecāki kaimiņi ar labu vārdu piemin Malduta mūrētās krāsnis. Arī mājās siltais mūris projektēts tā, lai apsildītu pēc iespējas vairāk telpu.

Svarīga mācība – visi kopā
Mājas celtniecībai ņemtais valsts aizņēmums netika izmantots, to atdeva atpakaļ. Laika gaitā «ligzdu» piepildīja paprāvs pulks: četri bērni – Jānis, Pēteris, Mārīte, Anita, kā arī sievasmāte.

Tika iekopta neliela saimniecība savām vajadzībām, bet tēvam gribējās arī bites. Kā tad ģimenei nebūs saldumu? Viņš satika veco Zeijeru (skolotājas Rasmas Zeijeres tēvu) un lūdza notirgot vienu spietu. Zeijers nebija skops, deva padomu, kā pašam izgatavot bišu ķeramo un ielikt to kokā. Divreiz tēvam nebija jāsaka, un tiešām – pēc laika klāt bija bišu saime. Tēvs kļuva arī par biškopi.

Mīlestība pret dzīvo radību un dabu bija milzīga, mājās tika turēts atļautais daudzums aitu, cūku un govs. Bija arī vistas, pīles, zosis un truši. Trušus veda uz Reizniekiem pārdot, gūstot papildu peļņu ģimenes uzturēšanai. Bērni tika radināti pie darba jau no mazotnes, jo vecāki vienmēr bija kopā ar atvasēm. Darbus te nedalīja. Kad ģimene pārcēlās uz «Blāzmām», Martu norīkoja «Priedaiņu» kūtī slaukt un aprūpēt govis, vēlāk kopt cūkas. Attālums divreiz dienā, no rīta un vakarā, turp un atpakaļ, bija jāveic ar kājām. Ignacs ar bērniem bija lieli palīgi. Ja jāiet uz fermu, tad bez atrunām, ja jāravē dārzs, visi kopā. Jāpļauj siens un jāved mājās, visi kopā! Tā iemācīta mīlestība pret darbu.

Kad mazbērni viesojās «Blāzmās», bija tieši tāpat – visi kopā. Tā radās apjausma, ka jebkurš darbs ir nozīmīgs, nav labāks vai sliktāks, mans vai tavs. Šo svarīgo mācību esmu ierādījusi arī saviem bērniem, jo kopā visu paveikt ir daudz vieglāk.

Vecāsmātes gardie pīrāgi
Ceļot māju, virtuvē uzmūrēta liela maizes krāsns, kas joprojām saglabāta. Sākumā maizi cepa Martas mamma, bet ar laiku meita pārņēma šo arodu un cepa gan maizi, gan pīrāgus. Viņai tas labi padevās, Martu aicināja par saimnieci dažādos godos klāt galdus. Jau nedēļu pirms kāzām cepa cepumus, šmorēja gaļu un grieza salātus. Viss bija jādara pašu rokām un jāpaspēj laikus.

Visādus brīnumus vajadzēja radīt, jo nekā nopirkt nevarēja, bija jāiztiek ar to, kas pieejams saimniecībā. Tapa biskvīta kallas, trauslās taukos vārītās rozītes, galerti ar burkāniem un zirnīšiem, lai, liekot uz galda, ēdiens jau būtu izdekorēts.

«Tik gardi pīrāgi kā vecaimātei tev, mammu, nesanāk!» mazdēls Mārtiņš bieži atgādina. Tas ir patīkami, jo viņš atceras, ka pašus labākos pīrāgus lielajā maizes krāsnī cepa vecāmāte.

Kas būtu «Blāzmas» bez putniem?
Tēva mīlestība uz dabu auga augumā. Viņam bija «zaļie pirkstiņi», tēvs vecāsmātes puķu dobēs pamanījās iestādīt kādu ķiploku un iesēt tabaku, lai arī pats nekad nav pīpējis. Viņam patika, ka apkārt viss aug un zaļo. Pašu rokām stādīts egļu mežs, katram mazbērnam pie mājas iedēstīts pa bērzam. Arī vīksnu, kas pati uzdīgusi pagalmā, viņš nerāva ārā. Koks izaudzis un izšūpojis visus mazbērnus un pat dažu mazmazbērnu.

Viss dzīvais Ignacam bija tuvs un mīļš. Reiz tēva dzimšanas dienā sieva Marta uzdāvināja skaistu baltu baložu pāri, kas atvests no Lietuvas. Tā sākās aizraušanās ar putniem. Mājās parādījās daudz jaunu un eksotisku spārnaiņu. Tēvs teica: «Kad aiziešu pensijā, man būs bites, pāvi, fazāni un ceļš gar māju». Sacītais piepildījās – bija gan pāvi, kas ilgus gadus savā nodabā staigāja pa pagalmu, gan fazāni, gan baloži, vistas, pīles, zosis un kas tik vēl. Arī ceļš uztaisīts. Iegūstot zemi īpašumā un izveidojot savu saimniecību, bija jāstrādā. «Blāzmās» bija viss, ko var iedomāties: zirgi, govis, cūkas, aitas, suņi, kaķi, truši, nutrijas, bites un lērums dažādu putnu.

Kā jau ierasts, lielākā daļa radu satiekas bērēs. Tā kādā sēru reizē, vedeklas atvests, mātes brālēns Laimonis Karūss gribēja apciemot māsīcu Martu. Izciemojies, apskatījis kuplo saimniecību un putnus, vakarā braucis mājās. Otrajā dienā Laimoņa kaimiņiene, kā jau vecāka gadagājuma cilvēks, atnākusi apjautāties, kā tad gājis bērēs. Laimonis atbildējis, ka bēres kā bēres, bet pēc tam esot bijis paradīzē. Vecāku iekoptās mājas tiešām bija kā neliela paradīze, kā Dieva auss, kur kluss un mierīgs, nekādas steigas.

Šai paradīzē – «Blāzmās» – sirdslieta vienmēr bijuši putni. Lai arī Martas un Ignaca vairs nav, spārnotie draugi vienmēr būs daļa no mājām.

Sapņi piepildās
Ģimenē noteicēja bija mamma, bet tēvs, manuprāt, tam nepretojās, jo viņa prata grožus turēt rokās. Vienmēr visi bija apģērbti un pabaroti, mēs tikām izskoloti pēc pašu vēlmēm – katrs kāpa tik augstu, cik vēlējās, pabeigti tehnikumi un augstskola. Ar mātes Martai noskatīto līgavaini nodzīvots skaists un garš mūžs.

Marta un Ignacs nosvinēja zelta kāzu jubileju, nav bijuši ne strīdi, ne iešanas prom, dzīvojuši ar pacietību un mīlestību.
Bērnu, mazbērnu, tuvāko radu un kaimiņu pulkā 2004. gadā notika zelta kāzu godi. Pēc nedēļas Marta devās uz Gaiļezera slimnīcu, lai veiktu pēdējo un smagāko operāciju. Vēzis pieveica strādīgo un dzīvespriecīgo Martu. Pēc operācijas, atmostoties no narkozes, pirmais jautājums, ko Marta uzdevusi ārstam, bijis – vai varēšot slaukt govis. Dakteris bijis ļoti izbrīnīts, jo Marta bijusi pirmā paciente, kas no palātas pa taisno gribējusi iet govis slaukt. 2005. gada nogalē Martas mūžs aprāvās.

Pēc Martas aiziešanas arī Ignaca veselība sašķobījās. Kājas kļuva vājas un neklausīja, pasliktinājās redze, un kādu rītu iestājās pilnīga tumsa. Bija grūti aprast ar domu, ka saules gaismu vairs neredzēs. Rūpes un domas par putniem palīdzēja saglabāt interesi par dzīvi. Katru rītu bija jāatskaitās, kā iet pīlēm, vistām, zosīm un baložiem.

Īstenojām Ignaca sapni par baltajiem pāvu baložiem. Viņš tos neredzēja, taču noglāstīja un priecājās, ka sapņi piepildās. Tumsā bija pavadīti vairāk nekā trīs gadi, 2014. gada martā, nedēļu pirms savas dzimšanas dienas, izgaisa Ignaca dzīvība.

Lieliski cilvēki
Mazbērniem atmiņā paliks sniegbalti sirmais vectēvs ar cepuri un žaketi. Bikšu kabatā viņam vienmēr bija plakanknaibles un nagliņas, kāds diega gabals, zīmuļa gals un papīra lapiņa, kurā pierakstīt un uzzīmēt kārtējo skici kādam jaunam darbam, kas iešāvies galvā. Viņš nekad nedusmojās, nu vismaz tā kā citi – skaļi un agresīvi. Ja kaut kas kaitināja vai nepatika, tā drīzāk bija neapmierināta bubināšana, tādās reizēs viņš gāja uz savu būdiņu, ko sanaglot vai uzmeistarot. Viņš prata runāt ar cilvēkiem, maziem un pieticīgiem, lieliem un vareniem viņš vaicāja, kurš jautājums sarunu biedram ir tuvs.

Jaunie atcerēsies vecmammu Martu ar skaistiem pelnu pelēkiem ilgviļņiem, vienmēr smaidošu, lai arī kādas grūtības būtu. Cilvēks ar raksturu. Kā gan lai nav ar raksturu, ja izaudzināti četri bērni! Allaž izpalīdzīga – ja kaimiņienei vajadzēja doties tālākā braucienā, govis izslauca un pabaroja, neatteica nekādu palīdzību.

Vienmēr čaklie vecvecāki, vairākkārtēji labākie kolhoza darbinieki, saņēmuši darba veterāna medaļas. Ģimenei viņi viennozīmīgi bija vislabākie vecvecāki un lieliski cilvēki, par kuriem silti vārdi skan vēl šobaltdien.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Noskatīts znots – visam mūžam

Kategorijas