Pasaule no augšas izskatās citādāk

2019. gada 29. janvāris 00:00

629

Ražotņu dūmeņus jau vairāk nekā simt gadu netīra cilvēka rokas, taču skursteņslauķa profesija joprojām ir aktuāla. Visbiežāk, lai gādātu par savu drošību, meistaru meklē individuālo dzīvojamo māju īpašnieki, kas siltumu iegūst, izmantojot cieto kurināmo. Taču, izrādās, ne vienmēr un visur viegli atrast īstu amata pratēju.

Pensionārs no Bauskas novada Jānis Spriņģis papildus ilggadējam traktorista darbam ir apguvis un praktizējis arī skursteņslauķa darbu. Lai gan šajā profesijā nav oficiāli skolojies, to sācis apgūt agrā bērnībā. Jau sešu gadu vecumā vērojis, kā šo darbu veic tēvs. Tieši viņš arī bijis tas skolotājs, kurš zēnu izglītojis un rūdījis skursteņslauķa un mūrnieka prasmēs. Saruna ar J. Spriņģi vēlreiz apliecina, ka iemaņas un zināšanas, kuras apgūtas no vecākiem, ir pamats visam mūžam. Tas dod prieku lepoties ar savu veikumu, liek darbu veikt kvalitatīvi un ļauj iemantot klientu cieņu.

Vajadzīgs visos laikos
Jau 15 gadu vecumā J. Spriņģis kļuvis par pastāvīgu tēva palīgu gan skursteņu tīrīšanas, gan mūrēšanas darbos. Tā kā puisis bija veiklāks un lunkanāks, viņa uzdevums bija kāpt uz jumta un tīrīt skursteni no augšas. Tēvs sacījis: «Tu – pa augšu, es – pa leju!» Iespējams, tagad mēs to sauktu par bērnu tiesību pārkāpumu, bet pirms gadiem 50 tā bija normāla parādība vairākās profesijās, kad bērni tika iesaistīti maizes pelnīšanā. J. Spriņģis atceras, ka skursteņslauķa iemaņas bijis liels atspaids ģimenes uzturēšanai 90. ga-
dos, kad viss juka un bruka. Abi ar sievu bijuši bez darba, bet ģimenes četras meitas tolaik vēl bija bērni. Šis ir darbs, kas cilvēkiem ir un būs nepieciešams visos laikos, kamēr vien būs skursteņi.

Kad pirmo reizi piezvanīju
J. Spriņģim, viņš, domādams, ka meklēju skursteņslauķa pakalpojumu, atsaucās: «Ko tad nu skursteņslauķi meklējat, nu jau ziemiņa!» Vīrs pastāstīja, ka dūmvadu pārbaude un tīrīšana jāveic pirms aktīvās kurināšanas sezonas. Taču ziema ir laiks, kad dūmvadi lietotājiem ir pateicīgi vai gluži pretēji – «jūtas apbēdināti» par to, ka ir vai nav tīrīti. Ja dūmvadi nav laikus sakopti, labākā gadījumā tas izraisa pastāvīgu dūmošanu, sliktākajā – ugunsgrēku.

Tīrīšana jāveic ik gadu, jo īpaši, ja kurina ar skaidu briketēm. Briketes paredzētas «jotulām», jo tām nav tik lielas vilkmes. Ja kurina plīti, tur vilkme spēcīgāka, un skaidas nesadegušas tiek ierautas dūmvadā. Skaidām tur uzkrājoties, ugunsbīstamības risks ir ievērojams. Sakopt dūmvadus nenozīmē vien iztīrīt skursteni un cukas (dūmejas); arī mūris regulāri jāpārbauda. Svarīgi bēniņos pārliecināties, vai mūrim nav plaisu, kā arī jānoslauka sakrājušies putekļi un gruži, kas var izraisīt aizdegšanos. Pirmie deg cukas un mūris, tikai pēc tam – skurstenis.

Skursteņslauķim noteikti noder apgūt arī mūrnieka profesiju, tas ļauj labāk saprast, kas notiek dažādās vietās dūmuejās, kā arī palabot mūrējumu, ja nepieciešams.

Gadās arī nokrist no jumta
J. Spriņģis atzīst, ka mūspusē tomēr ir diezgan maz ugunsgrēku, ko izraisa netīrīti dūmvadi un bojāti skursteņi. Taču ir gadījies redzēt arī skursteņus, kas jau no ārpuses izskatās bīstami. Tie ir kā salikti lego klucīši – vietām ir ķieģelis, vietām nav. Īpaši bojājas dūmeņi, kas padomju laikā būvēti no silikātķieģeļiem, jo tie nemaz nav paredzēti skursteņu mūrēšanai. Taču ir arī pārsteidzoši labi saglabājušies skursteņi – pa ceļam uz Uzvaru ir kāda ēka, kurai varētu būt jau ap simt gadu, bet skurstenis izskatās teicami. J. Spriņģis min, ka, iespējams, tie varētu būt ķieģeļi, kas nākuši no Mežotnes cepļa. Ir redzēts, ka dažkārt no jauna būvētiem dūmeņiem netiek skursteņa augšdaļā uzmūrēts izbīdījums. Tam nav tikai dekoratīva nozīme, šis izbīdījums novirza nokrišņu ūdeņus nostāk no skursteņa, tādējādi to pasargājot no bojāšanās.

J. Spriņģis uz savas ādas ir pārliecinājies, cik svarīgi šajā arodā ievērot darba drošību. Kādu reizi gadījies arī nokrist no jumta, par laimi, gūstot tikai stiprus sasitumus. Svarīgi ir nostiprināt sevi ar virvi, kad strādā pie skursteņa uz jumta. Atrašanās uz kores ir visai nestabils pasākums, arī pats skurstenis reizēm ir bojāts un nav drošs atbalsts. Drauds veselībai šajā profesijā, protams, ir arī smalkie puteklīši – melnie sodrēji, pret kuru ieelpošanu nepasargā pat sejas maska. Tie pamanās ielīst pa vismazākajām spraugām. Arī drēbju mazgāšanai mājās ieviesti īpaši paradumi – skursteņslauķa darba apģērbam tiek atvēlēta atsevišķa veļas mazgājamā mašīna.

Jautāts, kas tad ir tīkamais šajā profesijā, J. Spriņģis atklāj, ka patīk strādāt augstumā – pasaule no augšas izskatās citādāk. Patīk vērot cilvēkus lejā, kuri dodas savās gaitās, un dabas ainavu arī var redzēt pavisam atšķirīgu. Ir nācies darīt arī citus darbus augstumā – pirms dažiem gadiem krāsojis Jaunjelgavas baznīcas kori. Darbs saistīts ar satikšanos un sarunām ar dažādiem cilvēkiem, ne tikai – ar skursteņiem, un tas ir interesanti.

Neparasti un amizanti piedzīvojumi

Dūmvada pašā apakšā jeb «pēdā» nācies atrast dažādus sadzīves priekšmetus – karotes, ķēdītes, pogas, brošas. Izrādās, šīs lietas skurstenī samet vārnas.
Mājā Vecsaules pagastā nācies atklāt, cik «kvalitatīvi» kāds dūmvadu tīrītājs paveicis savu darbu – skurstenī bija atstāta skursteņslauķa birste. Tā kā saimnieks bija nesen māju mantojis, nezinājis sacīt, kurš «meistars» skursteni tīrījis iepriekš.
Vīrs Ceraukstes pusē bija savā mājā atradis neparastu un pat bīstamu veidu, kā labot caurumu mūrī. Tā aizklāšanai ņēmis bleķa plāksni, nostiprinot to ar būvniecības putām, kas itin labi deg.
Kādu reizi nākot no darba, bijis nokvēpis ar sodrējiem «melns kā velns». Pie gājēju tiltiņa pār Mūsu saticis kāziniekus, un līgava ar sniegbaltu kleitu metusies pie viņa, lai tvertu pēc skursteņslauķa pogas. Bet ar to vēl bijis par maz – vēlējās kopīgi fotografēties. Brīdinājumi par sodrējiem, kurus nevar tā gluži vienkārši nopurināt no tērpa, nelīdzēja!
Īslīces pusē nama saimniece brīdinājusi, lai nekādā gadījumā netīrot ventilācijas eju uz skursteni: «Tur man dzīvo bites un, kad sāku kurināt, tek ārā medus!» Izklausījies visai neticami, bet bites patiešām ventilācijas ejā bija izveidojušas kāres un «jutās kā mājās».

Iz vēstures

Saules ielu Bauskā, kā to nodēvēja Ulmaņlaikā, pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē, iepriekš sauca par Skursteņslauķu ielu, tajā atradusies Skursteņslauķu cunfte. Cunftes (senvācu: «zumft» – ‘apvienība’) bija amatnieku biedrības, kas radās viduslaiku Eiropā kā aroda biedrības ar reliģisku brālību raksturu un vēlāk pārtapa amatnieku korporācijās. Rīgā cunftes pastāvēja no 13. līdz
20. gadsimtam.

Sākoties apjomīgam skursteņslauķu darba pieprasījumam industrializācijas periodā, laikā no 18. līdz 19. gadsimtam skursteņu tīrīšanā izmantoja bērnu – vergu darbu. Itālijā viņus sauca par «spazzakamini», kas itāliešu valodā nozīmē ‘bērns-skursteņslauķis’. Lielākoties šie «bērni-skursteņslauķi» bija no astoņiem līdz 12 gadiem veci zēni, kurus iekāroja skursteņslauķi – meistari. Viņi bija noderīgi tādēļ, ka bērni bija tievi un mazi, tāpēc varēja uzrāpies pa šaurajiem skursteņiem un ar birsti rokās tos iztīrīt. Tad, kad puikas bija sasnieguši skursteņu galu, viņiem bija jāiesaucas «Spazzakamini!», tādējādi apliecinot, ka viņi patiešām bija uzrāpušies augšup pa tumšajiem, aizkūpējušajiem skursteņiem.

Rīgā, Grīziņkalnā, Mūrnieku un Matīsa ielas skvērā, ir apskatāma vides skulptūra «Skursteņslauķis un mūrnieks», kas ir veltījums Latvijas amatniekiem. Mūrnieka līdzinieks dzīvē ir Latvijas slavenais skatuves mākslinieks Kārlis Sebris, bet skursteņslauķa lomā šī amata vecmeistars Rīgā Varis Vilcāns.

Skursteņslauķa tēls nereti ir apvīts ar leģendām par laimes nesēja lomu pasakās. Dzīvs ir ticējums par viņa kamzoļa laimīgo pogu, kas nes laimi ikvienam, kurš tai pieskaras. Ir zināmi stāsti, ka laimes kārie nereti cenšas pogu arī noraut. Iespējams, ka šis ticējums radies no tā, ka skursteņslauķa paveiktais darbs nes tīrību un pasargā no ugunsnelaimes. Īstenībā tas patiešām ir melns, fiziski smags, riskants un ne mazāk – atbildīgs darbs. Un paši skursteņslauķi atzīst, ka svarīgāk ir iztīrīt skursteņus, lai pasargātu sevi no likstām, nevis tās pogas raušana.
Skursteņslauķa amata pieprasījuma pirmsākumi meklējami industrializācijas perioda sākumā 18. gadsimtā, kas pieauga līdz pat 19. gs. beigām. Tas bija laiks, kad lielā tempā pilsētu jumtus pārklāja liels skursteņu skaits.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pasaule no augšas izskatās citādāk

Kategorijas