Apklusinātais sabiedrības viedoklis un triksteris Kaimiņš

Sergejs Kruks, Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes profesors

2019. gada 30. janvāris 19:02

322

Apklusinātais sabiedrības viedoklis un triksteris Kaimiņš

Latvijas Televīzija pirms 13. Saeimas vēlēšanām bija sagatavojusi raidījumus, kas ļauj vērtēt gan latviešu politiskās komunikācijas kultūru, gan politisko žurnālistiku. Ar kritisku aci esmu skatījies visus «Tautas panorāmas» sižetus (no 109 novadiem un deviņām republikas pilsētām) un septiņas ekspertu sarunas pēc diskusijas «Partija fokusā».

«Tautas panorāma»
Pirmo reizi «Tautas panorāma» bija ēterā pirms pašvaldību vēlēšanām 2017. gadā. LTV izziņoja tikšanos ar vēlētājiem visos novadu centros, un aktīvisti, kā arī žurnālistu sastaptie garāmgājēji vērtēja 12. parlamenta sasaukumu un deva uzdevumus 13. Faktiski tā ir vienīgā pārraide, kas izplata sabiedrības viedokli. Nesenais pētījums https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/Akademiska_Dzive/Akademiska_Dzive_54/11_VeidemanisRiznikovaVaita.pdf rāda, ka mediju nacionālo ziņu rubrikās pārliecinoši dominē politisko sabiedrisko attiecību dienaskārtība un attiecīgi – politiķi, amatpersonas, «iestādes» kā informācijas avoti; šis raidījums sniedza pavisam citu ainu, kas arī skaidroja populistu veiksmi vēlēšanās.

1. Par spīti tam, ka 2014. gadā vairums novadu balsoja par labējām partijām, intervijās vēlētāji pieprasīja kreiso politiku. Pensiju aprēķins, invalīdu pensijas, bērnu pabalsti, medikamentu dārdzība, medicīnas nepieejamība – intervējamie atklāja savu smago pieredzi, nebaidoties dalīties negatīvajās emocijās.

2. Otrais tematiskais bloks – ierobežot deputātu privilēģijas. Šajos jautājumos saskatāma formulējumu vienprātība: «mums nevajag tik daudz deputātu», «kāpēc man neatmaksā ceļu uz darbu?», «nost ar komunistiem!», «jauniešiem ir cita domāšana». Var teikt, ka intervējamie pārstāstīja populistisko partiju argumentus un runas stilu, bet viņi neprata atbildēt uz žurnālistu konkretizējošiem jautājumiem («Igaunijā ir 101 deputāts»). Jautāti par 12. Saeimas sasniegumiem, pilsoņi stāstīja par pašvaldības sasniegumiem. Par Saeimas darbu sprieda droši, bet diez vai izprata lēmējvaras kompetences loku un darbības principus. Šo tematisko bloku var uzskatīt par dziļu neapmierinātību ar esošo politisko eliti, un populisti to uztaustījuši.

3. Darba emigrācija un prasība «radīt darba vietas», «attīstīt ražošanu», «negremdēt mazo biznesu» bija trešais problēmjautājums sabiedrības dienaskārtībā. Aizbraukušo vecāki ar uzvilktām emocijām un īgnumu pret valsts sistēmu stāstīja par ģimenes pieredzi («15 gadi ir pagājuši. Dēls, kad es tevi beidzot redzēšu?»). LTV satiktie aizbraucēji nebija tik emocionāli: vēsā mierā viņi stāstīja, ka dzimtenē nevarēja uzturēt ģimeni, bet, strādājot Rietumos, to var izdarīt; viņi nebija dedzīgi reformatori, vien ironiski, nīgri raksturoja ceļus un medicīnu «tur» un «šeit».

Taču visinteresantākais vērojums par politiskās komunikāciju kultūru skāra mazo uzņēmēju intervijas. Kaut arī «Tautas panorāmā» dominēja pensijas vecuma sieviešu balss, darba devēju viedoklis tomēr bija pārstāvēts. Kādas problēmas? Uzņēmējiem, protams, bija, ko kritisku teikt par uzņēmējdarbības vidi, taču viņiem: a) bija grūtības veidot saprotamus teikumus, izklāstot citiem faktus un argumentus par savu pieredzi; b) nebija viegli vispārināt savu individuālo pieredzi, lai to prezentētu kā uzņēmēju grupas viedokli, šādi radot sabiedrības viedokli; c) bija grūti saskatīt cēloņsakarības starp lēmējvaras darbu un personisko uzņēmējdarbības pieredzi (nebija konkrētu prasību 13. Saeimai). Salīdzinot ar raitu intervējamo runu pirmajā un otrajā tematiskajā blokā, uzdrošinos apgalvot, ka cilvēkiem aktīvajā ekonomiskajā vecumā trūkst verbālo modeļu, lai izklāstītu savu pieredzi un to vispārinātu. Mediji un politiķi gluži vienkārši nezina sabiedrības dienaskārtību, viņus neinteresē «vienkārša uzņēmēja» egoistiska pieredze, kas «nesniedzas pāri viensētas žogam», viņus neaicina runāt publiski, tāpēc viņiem nav bijis iespēju praktizēt savas runas prasmes. Atcerēsimies, ka demokrātijas politisko kultūru dēvē par «diskursīvo demokrātiju»: tā ir viedokļu, dienaskārtību, interešu sacensība.

Lai arī «Tautas panorāma» centusies labot situāciju, daži no daudzajiem raidījuma veidotājiem – žurnālisti un operatori – pauduši drīzāk nievājošu attieksmi pret «vienkāršiem cilvēkiem». Reizēm žurnālisti runāja «čomiski» vai kā pieaugušie ar bērniem; kameras lejupvērstais leņķis sarunas laikā (skats no augšas uz leju), piefilmējumi (cilvēku ikdienišķa uzvedība ciemā, kur nav pierasts pie publiskās novērošanas; bērnišķīgie kadri ar sunīšiem, kaķīšiem) akcentēja mediju varu pār sabiedrības viedokli. Žurnālisti ļoti veiksmīgi lauzuši psiholoģiskās barjeras, taču tas ir intervijas kā metodes uzdevums, iekļaut šādus kadrus intervijā kā žanrā nav nepieciešamības.

«Partija fokusā»
Ekspertu diskusijas pēc vēlēšanu kandidātu debatēm «Partija fokusā» (analizēti septiņi raidījumi) kritiski vērtēja politiķu runu, piedāvājot skatītājiem kopsavilkumu un svarīgu nozīmju rāmējumus, norādīja uz loģikas un argumentācijas kļūdām, t. sk. partijas programmas un iepriekšējo runu un uzvedības kontekstā. Stingrais raidījuma formāts (žurnālists vaicāja par to, kādi būs ieguvumi/draudi, ja saraksts iekļūs Saeimā) kopumā ļāvis izvairīties no tendenciozitātes.

Raidījums apliecināja divas politiskās žurnālistikas problēmas. 1) Mediju darbinieki jauca informācijas avotu statusus un kompetences lokus. Šajos raidījumos eksperta statuss tika piedēvēts cilvēkiem, kas ir žurnālisti; viņu ekspertīzes joma varētu būt informācijas vākšana un apstrāde, bet kandidātus viņi vērtēja kā žurnālisti vai kā publiskās personas, t. i., kā cilvēki, kuri prot formulēt un izklāstīt argumentētu viedokli, kas ir interesants publikai. Šī problēma skāra arī ikdienas politisko žurnālistiku, kad, piemēram, Saeimas lēmumu komentēja pats politiķis, nevis personas, uz kurām lēmums attiecas. 2) Nacionālo ziņu dienaskārtībā dominējot politiskajām sabiedriskajām attiecībām, politiķis (deputāts, ministrs) kļuva par autoritatīvāku informācijas avotu, kas kolonizējis arī tos TV un radio raidījumus, kurus dēvē par «diskusiju», «debatēm». Tomēr diskusija tajos nevarēja notikt, jo nebija avotu, kas sarunā varētu ieviest kritisku viedokli, vai arī šos avotus manāmi diskriminēja (LTV raidījumos politiķi sēdēja uz paaugstinājuma, viņus labāk kadrēja, viņiem ļāva teikt pirmo un pēdējo vārdu, lai «rāmētu» diskusiju).

«Partija fokusā» sniedza daļēju risinājumu problēmai: kritiskais viedoklis skanēja tad, kad «diskusija» jau bija beigusies un vairs nevarēja attīstīt argumentu. Artusa Kaimiņa iejaukšanās raidījumā, komentējot ekspertu sarunu aizkadrā, perfekti tvēra šo vājo vietu politiskajā žurnālistikā: intervētājam nebija prasmju oponēt politiķim zem četrām acīm (un arī šajā gadījumā trīs žurnālisti nespēja dot A. Kaimiņam pretsparu – ar argumentu, ironiju...). Latviešu politiskajā kultūrā A. Kaimiņam ir trikstera* loma, un tā jāuztver nopietni, ja mēs tiecamies pēc demokrātiskās politiskās komunikācijas.

*«Wikipedia» skaidrojums: «Par triksteri (angļu – «trickster») parasti dēvē dievību, antropomorfu tēlu, kam piemīt zināšanas un intelekts, un to demonstrācijai viņš izspēlē trikus un jokus, kā arī lauž pieņemtās normas un likumus. Triksteris var pārkāpt pieņemto kārtību gan ļaunprātīgi, gan nejauši, viņš var būt viltīgs un asprātīgs.»

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild autors.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Apklusinātais sabiedrības viedoklis un triksteris Kaimiņš

Kategorijas