Cilvēki bija pārkāpuši baiļu robežu

2019. gada 22. janvāris 00:00

102

Iecavas kultūras namā 20. janvārī notika Iecavas Tautfrontiešu apvienības rīkots barikāžu atceres pasākums «Ugunskuri par Latvijas neatkarību – 1991. gada janvāra barikāžu laiks iecavnieku acīm». Uz to bija pulcējušies ap divdesmit interesentu.

Iecavas Tautfrontiešu apvienības vadītājs Maksims Krutikovs atklāja, ka pasākuma mērķis ir atcerēties barikāžu dalībniekus, viņu stāstus saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm. Viņš ar nožēlu atzina, ka jaunās paaudzes cilvēkus nav interesējusi dalība sarīkojumā. M. Krutikovs esot mēģinājis uzrunāt un iesaistīt novada izglītības iestāžu vēstures skolotājus šī pasākuma popularizēšanā, bet bez panākumiem.

Piedalās bijušie tautfrontieši
Pasākuma rīkotājs atzina, ka barikāžu dalībnieku drosme pretoties padomju režīmam ir vārdos neaprakstāma un pelna, lai barikāžu notikumi tiktu glabāti svētā tautas piemiņā. Iecavnieki bijuši ļoti aktīvi barikāžu dalībnieki. Izšķirošajās 1991. gada janvāra dienās cilvēku nogādāšanai uz barikādēm Rīgā ik dienu tika norīkoti vairāk nekā desmit autobusu. Tāpēc Iecavā šiem notikumiem vēsturē ir svarīga nozīme.

Īpaši aicināti un pasākumā piedalījās bijušie tautfrontieši un 1991. gada barikāžu dalībnieki – Imants Sūna un bijušais Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris Dainis Vanags, Iecavas novada domes priekšsēdētājs Aivars Mačeks un citi barikāžu laika aculiecinieki. Rīkotājs informēja, ka pasākumā plānojis piedalīties arī tautfrontietis Uldis Godainis, kurš tomēr nevarēja piedalīties bēru dēļ.

M. Krutikovs aicināja klātesošos ar klusuma brīdi godināt 1991. gada janvāra notikumu upurus – bojā gājušo šoferi Robertu Mūrnieku, kinooperatorus Andri Slapiņu un Gvido Zvaigzni, miličus Vladimiru Gomonoviču, Sergeju Konoņenko, skolnieku Ediju Riekstiņu.

Svarīga – neapbruņoto klātbūtne
Imants Sūna, Iecavas tautfrontiešu vadītājs laikā no 1990. līdz 1993. gadam, pieminēja un nosauca cilvēkus, kuri bija barikāžu aizstāvības organizatori savās iestādēs, organizācijās un teritorijās, katrs bija svarīgs. Viņš gan kavējās atmiņās par notikušo, gan atklāja savas atziņas par barikāžu nozīmi Latvijas vēsturē. I. Sūna uzsvēra, ka tieši milzīgā neapbruņotu cilvēku skaita koncentrācija ap stratēģiski svarīgajiem objektiem Rīgā bija lielākais spēks, kas tika no tautas puses likts iepretim Padomju Savienības militārajām iespējām. Kas tad bija barikādes? Barikādes jau nebija bīstamas krievu armijai. Svarīgi bija cilvēkiem būt tur uz vietas, kuri bija apņēmušies tur stāvēt un – ne soli atpakaļ. Galvenais bija klātbūtne. Tas bija biedējoši tiem, kas gribēja ar varu apspiest Atmodas centienus pēc brīvas valsts. Lai to paveiktu, būtu nepieciešama armijas iesaistīšana. Bet kurš gan bija gatavs dot tādu pavēli? Arī karavīram pats grūtākais uzdevums ir šaut uz neapbruņotiem cilvēkiem. Provokācijas un uzbrukumi brīvības cīnītājiem tika uzticēti īpašajām PSRS specvienībām jeb OMON.

I. Sūna rada atbildi uz jautājumu, kāpēc cilvēki bija gatavi stāvēt, zinot, ka izrēķināšanās ir reāli iespējama. Esot uz barikādēm, ļaudis bija pārkāpuši baiļu robežu. Viņi to darīja, jo melīgā valsts vara bija līdz kaklam, tas arī bija milzīgās vienotības spēks un atbalsts Tautas frontes centieniem.

Nozīmīgi barikāžu atbalstītāji bija kolhozs «Iecava» un padomju saimniecība «Progress», kas gan sūtīja uz Rīgu smago tehniku ielu bloķēšanai, gan organizēja autobusus cilvēku pārvadāšanai uz Rīgu.

Gara spēks un uzupurēšanās
Maksims Krutikovs citēja bijušā kolhoza «Iecava» priekšsēdētāja Aivara Tiesneša pierakstītās atmiņas, kuras viņš apkopojis vēl neizdotajā grāmatā «Kaut pastalās, bet brīvi», kas vēsta par Atmodas laiku Iecavā no 1988. līdz 1991. gadam.

A. Tiesnesis atceras, ka saņēmuši uzdevumu aizsargāt Rīgas starptautiskās telefonu centrāles un telegrāfa ēku. «Steidzami no kolhoza tika savesti KAMAZi, traktori, ceļamkrāni, autobusi. No Iecavas tika vests arī ēdiens barikāžu aizstāvjiem, ko gatavoja kolhoza virtuvē. Lielākajā daļā fotogrāfiju, kurās redzamas barikādes pie Telefonu centrāles, pamanāma tieši kolhoza «Iecava» tehnika.»

Dainis Vanags barikāžu notikumus aprakstīja no divām pusēm, – no tā, kas risinājās Augstākās Padomes ēkas (tagadējās Saeimas ēkas) iekšpusē, un tā, kas notika aiz durvīm. «Mēs tajā brīdī formāli bijām valsts sargātāji, bet, no otras puses, – mūs sargāja tauta. Tā cilvēku pašaizliedzība, kas bija vērojama ārpusē, bija neaprakstāma». D. Vanags stāstīja, ka deputātiem barikāžu laikā tāpat notika sēdes, kurās tika pieņemti neatliekami lēmumi. Viņš izstāstīja gadījumu, kas apliecina latviešu sīkstumu. Kad naktī dežurējis pie telefona, lai uzklausītu cilvēku zvanus, piezvanījusi kāda sieviete gados un piedāvājusi savā dzīvoklī izguldīt un paēdināt ap 30 barikāžu aizstāvjus, jo bija iestājies ļoti auksts laiks. Pēc tam uzzinājis, ka sievietei ir tikai pusotras istabas dzīvoklis, bet viņa esot visu sagatavojusi, lai pietiktu vietas.

Vairums tautfrontiešu deputātu arī pa nakti palika Jēkaba ielas namā un gulēja uz matračiem, izvietotiem zem galdiem. Līdzās apbrīnai par daudzu cilvēku uzupurēšanos kopējas lietas labā D. Vanags ar nožēlu atzina, ka ir nācies saskarties arī ar nodevību savējo vidū. To apliecina vairāki gadījumi, kad par lemto un runāto Tautas frontes iekšienē diemžēl informācija bija nonākusi arī pretinieku pusē. Tomēr viņš secināja, ka barikāžu laika tautas vienotība un Latvijas cilvēku gara spēks tādu līmeni tuvākajos gadu simtos vairs nesasniegs, un pauda cerību, ka tas arī nebūs nepieciešams.

Studenta un mediķes piedzīvotais
Aivars Mačeks dalījās pieredzē par barikāžu laiku, kuru tolaik redzējis studenta, divdesmitgadnieka acīm. Bijusi liela neziņa par notiekošo Rīgā, jo studentu kopmītnē Jelgavā televizora viņiem nav bijis. Kad tika paziņots par to, ka lekcijas akadēmijā nenotiks un studenti arī aicināti doties uz Rīgu, tad viņš kopā ar saviem biedriem devies turp. Puišiem bija gana bravūras, bet viņi nebija sagatavojušies ne ar piemērotu apģērbu, ne naudu, lai varētu vairākas diennaktis uzturēties zem klajas debess janvāra salā. Lai gan daudzviet barikāžu aizstāvjus brīvprātīgie apgādāja ar tēju un ēdienu, viņš atceras gan izsalkumu, gan salšanu. A. Mačeks stāstīja, ka nav izjutuši īpašas bailes, bet visādā ziņā bija jūtams, ka nekas nav kā parasti. Kad devušies pāri tiltam no Vecrīgas, trolejbuss pie viņiem apstājies un vadītājs piedāvājis aizvest bez maksas līdz Zaķusalai.

Vairāki zālē sēdošie dalībnieki arī iesaistījās ar saviem atmiņu stāstiem par dažādām epizodēm no janvāra dienām 1991. gadā. Lilita Ozoliņa pastāstīja par izjūtām, kādas bija Tautas manifestācijas laikā 13. janvārī. Visi saprata, ka jāiet, bet nezināja, kas būs, vai dalībniekiem kāds uzbruks vai tomēr ne. Pēc manifestācijas atgriezusies mājās, lai tūlīt pēc tam atkal dotos uz barikādēm Rīgā ar mediķes koferi rokā uzdevumā sniegt palīdzību cilvēkiem barikādēs Zaķusalā. Tā viņa trīs dienas pavadījusi tur, vakaros gan atgriežoties mājās. L. Ozoliņai gadījies būt Rīgā pa ceļam uz Liepāju arī liktenīgajā 20. janvāra vakarā. Atrodoties Brīvības pieminekļa apkārtnē, savām ausīm dzirdējusi šāviņu spindzēšanu, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijas ēkai. Kad sapratusi, ka tur patiešām notiek apšaude, devusies glābties uz Doma baznīcu, kura tolaik bija atvērta barikāžu dalībniekiem, un tur bija iekārtots arī medicīniskās palīdzības punkts. Bijusi klāt, kad ienesa nāvīgi sašauto kinooperatoru Andri Slapiņu, kurš jau tobrīd bijis bez dzīvības. Nez kāpēc neinformēja, ka viņš jau ir miris, un izsauca neatliekamo palīdzību.

«Citādi mani nositīs..»
Ojārs Pārums izstāstīja interesantas atmiņas par savām tā laika sarunām ar cittautiešiem par to, kāpēc arī viņi dodas uz barikādēm. O. Pārums uzsvēra, ka stāsta tikai par tiem gadījumiem, ko viņš patiešām zina. Kāds vīrs sacījis, ka viņam jādodas uz barikādēm, jo citādi Saša (sieva) viņu nositīšot. Otrs atklājis: «Ja nu jūs to neatkarību tomēr iegūsit, ko es darīšu? Jūs mani nositīsit.» Trešajā stāstā atceras, ko teicis kāds ukrainis: «Gan jau pienāks laiks, kad arī Ukrainas tautai vajadzēs iet uz barikādēm...»

Iecavnieks Jons Nagurevičs pastāstīja, ka tolaik strādājis Iecavas putnu fabrikā, no turienes arī devies uz Rīgu. Barikādēs pavadījis piecas diennaktis vietā, kuru pats nosaucis par «Mazo zemi» – televīzijas torņa apkārtnē. Spilgti atceras noskaņojumu ap ugunskuriem. Tur ticies arī ar Ivaru Godmani. Biedējoši bijis tad, kad varējis dzirdēt lidmašīnu rūkoņu virs galvas, lidoja pavisam zemu. Viņš pauda nožēlu, ka nav saņēmis barikāžu dalībnieka statusu un godazīmi, jo viņa vārdu nav atraduši fiksētu dalībnieku sarakstos. Uz to Aivars Mačeks paskaidroja, ka barikāžu dalībnieku statusa piešķiršana vēl nav beigusies. Viņš aicināja J. Nagureviču meklēt lieciniekus, un pašvaldība iesaistīsies nepieciešamo dokumentu iesniegšanā godazīmes saņemšanai.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Cilvēki bija pārkāpuši baiļu robežu

Kategorijas