Visi bija savējie, saliedēta tauta

2019. gada 18. janvāris 00:00

446

Kopš 90. gadu sākuma ik gadu janvārī atminamies 1991. gada barikāžu laiku, kad neatkarības atbalstītāji bija gatavi aizstāvēt savu brīvības ideju pret iespējamām militārām akcijām un neatkarības pretiniekiem. Tā bija politiskās krīzes situācija, nevardarbīga pretošanās izpausme, masveidīga gatavība aizsargāties bez ieročiem. Iedzīvotāji veidoja aizsprostojumus apkārt Augstākajai un Ministru padomei, pie televīzijas torņa un citiem stratēģiski svarīgiem objektiem Rīgā, Siguldā, Liepājā, Kuldīgā un citās vietās.
Svētdien, 20. janvārī, atzīmēsim 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienu.

Drosme un atbildības izjūta
Toreiz, 15. janvārī, Latvijas Televīziju devās sargāt īslīcieši Raitis Garais un Juris Brinķis. Abi tajā laikā strādāja Ļeņina kolhozā – Raitis bija šoferis, Juris – arodbiedrības komitejas priekšsēdētājs. Tagad R. Garais jau vairākus gadus darbojas savā zemnieku saimniecībā. J. Brinķa darbdienas ritējušas Īslīces kultūras namā, kur viņš bijis vadītājs, firmā «GEKA» un sadzīves pakalpojumu uzņēmumā Bauskā. «Uz barikādēm Rīgā mūs veda saimniecības autobusi, neviens konkrēti netika nozīmēts – pienāca un pateica, cikos un kur būs transportlīdzeklis, jākāpj tikai iekšā un jābrauc. Es uz galvaspilsētu devos ar darba mašīnu, jo bija jāved malka. Man nebija nekādu pretenziju – ja vajag, jābrauc, toties citi kolēģi garāžā intensīvi sāka skrūvēt mašīnas un centās izvairīties no došanās uz barikādēm. Viņi nebūtu aizbraukuši, ja es «neaizvilktu» līdzi. Mēs domājām, ka citādāk nemaz nevar būt – ir jābrauc. Es jau arī biju padomju «produkts», kas bieži vien neieklausījās tēvā, vectēvos, taču pamazām sāku to darīt, līdz nāca saprašana, kas tad īsti ir tā brīvā Latvija,» atmiņās dalās Raitis.

Jurim toreiz līdzi bija kamera, kas tajā laikā bija ekskluzīva lieta, ne kuram katram tāda bija. Viņa filmētajā materiālā skaidri redzama barikāžu laika noskaņa. Tauta ar humoru, bez drūmuma un bailēm raudzījās uz pastāvošo situāciju. Ja arī kāds baidījās, tas netika izrādīts. Ierakstā ik pēc brīža skatāmi sarkastiski plakāti ar dažādiem uzrakstiem. Simboliski tika veidoti dažādi aizsprostojumi, barjeras – «lielgabals», «kaķene», betona kluči apkārt televīzijas tornim utt. Tie, kas sēdēja, apzinājās, ka var uzbrukt nez no kurienes, bet visi saliedēti gaidīja, kas nu būs, nezinot, vai paliks dzīvi vai ne, stāsta Juris. Svarīgākais bija atrasties tur un gaidīt. Ļaudis bija atbraukuši no dažādām Latvijas malām, dāmas sēdēja un adīja zeķes. «Neesmu saticis nevienu, kurš teiktu, ka nebija, jo nobijās. Daudzi teica, ka viņi tur kaut kur bija. Tāda izjūta, ka tur atradās visi divi miljoni iedzīvotāju, bet nekā. Neviens jau neatzīsies, ka barikādēs nebija, bet tādu tomēr bija daudz, kas nepiedalījās, nievājoši sēdēja mājās un gaidīja, kas nu tagad uzvarēs,» pārdomās dalās Raitis.

Baidies no vienaldzīgā
«Es vēlos akcentēt vienu sarunu mana filmētā ieraksta sākumā. Ir gandrīz viens naktī, vīri stāv Zaķusalā pie televīzijas torņa un ar tehniku izdomā bloķēt ielu. Viens prasa: «Ko darīsim, ja uzbruks? Mūs taču noliks uz sāniem.» Otrs atbild: «Lai liek, varbūt kādus desmit no tiem aizturēsim un uztaisīsim «šumu».» Tolaik neviens nezināja, no kuras puses kas nāks, vispār viņi varēja nospļauties un neko nedarīt – šeit tika parādīta īsta drosme un atbildība,» uzsver Juris.

Iedzīvotāji no mājām kastu kastēm veda pārtiku, cigaretes, konservus, vārīja zupas, grieza gaļu. Neviena organizācija to nefinansēja, un neviens nepaņēma 27 desmaizes vai pilnas kabatas ar cigaretēm. Izjūtas, tur atrodoties, bijušas interesantas, it sevišķi naktī, kad tumsā šalkoja Daugava. «Mēs tur pavadījām trīs dienas, es nezinu, kā justos tagad, ja nebūtu uz turieni aizbraucis,» piebilst Raitis. «Toreiz visi bija savējie, neviens neko nešķiroja. Tika atklāta cilvēku patiesā dvēsele. Tas bija spīts, pārliecība par sevi, gandarījums par to, ka būs brīvā Latvija. Vai mūsdienu paaudze celtos augšā un kaut kam tādam būtu gatava? Varbūt jā, iespējams, nē, bet mēs nevaram prognozēt, kā būtu, ja būtu. Šajā nolūkā man piebilstama atziņa – nebaidies no sava drauga, jo tu zini, ko no viņa var sagaidīt. Nebaidies no sava ienaidnieka, jo tu zini, ko no viņa var sagaidīt. Baidies no tiem, kuriem vienalga, baidies no vienaldzīgajiem,» uzsver Juris.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Visi bija savējie, saliedēta tauta

Kategorijas