Kā vāvere ritenī

2019. gada 15. janvāris 00:00

2353

Vecumnieku pagasta Misas ciema iedzīvotājs Ēriks Rājevs pēc astoņu gadu dzīves un darba Londonā, Maidstonē, pērn augustā atgriezies atpakaļ dzimtenē Latvijā, lai no jauna smeltos iedvesmu šeit un turpinātu dzīves gaitas vietā, no kuras nācis.

Darba gaitas
Ēriks 2002. gadā pabeidzis Misas vidusskolu, pēc tam vēlējies studēt Sporta akadēmijā, bet neiekļuva budžeta grupā, nepietiekamo finanšu dēļ iecere neizdevās, tāpēc gadu pavadījis armijā Liepājā Jūras spēkos. Uz turieni izlēmis doties, jo iepriekš iesaistījies jaunsargos un zemessargos. Militārā joma un sports Ērikam vienmēr bijis tuvāk sirdij.

«Strādāju jau no trīspadsmit gadu vecuma. Tāda vasaras brīvlaika man nebija, jo bija kaut kas jādara. Trīs gadus nostrādāju par santehniķi, pa vidu bija vēl šādi tādi darbi. Vienu reizi jau biju aizbraucis uz Angliju uz septiņiem mēnešiem, bet vēl tad nebija domas palikt. Iepazinos ar sievu Klintu, kas mācījās Banku Augstskolā. To pabeidzot, viņa saprata, ka bez pieredzes nekur strādāt neņems, vakances arī nevarēja īsti atrast, tad izdomājām, ka uz kādu laiku, nezinājām vēl, cik ilgi, brauksim pastrādāt uz Angliju. Te nekas nesanāca, nevirzījās uz priekšu, naudu vajadzēja sapelnīt un iekrāt. Klintai tajā zemē krietnus gadus mamma strādāja un joprojām strādā. Darbs un dzīvošana jau bija sarunāta,» atklāj Ēriks.

Sākumā izmēģinājis spēkus viesnīcā, darbojoties par «veļas puiku». Pēc pāris mēnešiem tajā pašā vietā pildījis saimniecības daļas menedžera asistenta pienākumus, kārtojot darba grafikus un pārbaudot kārtību viesnīcu numuriņos. «It kā augstākā amatā esi ticis, atbildība, pienākumi un slodze lielāka, bet atalgojums sevišķi nemainījās, tas man ļoti nepatika, tāpēc aizgāju strādāt divus gadus citā viesnīcā par preču pieņēmēju, bet sapratu, ka tur nākotnes arī nav,» stāsta Misas iedzīvotājs. Tad devies uz kādu firmu, kurā pako augļus, par iepakojuma koordinatoru, vēlāk par iepakojuma noliktavas pārzini, kas arī bija viņa pēdējais darbs Anglijā.

Visgrūtāk bijis, pildot pirmspēdējā amata pienākumus, jo ikdienā nācās koriģēt, cik, kādi iepakojumi vajadzīgi, mēģināt atrast tos pēc kodiem, kas citreiz bija vienādi, jo kaut kas nogājis greizi.

Šeit cilvēki drūmāki
Sarežģītākais, iedzīvojoties svešajā valstī, bija valoda, jo briti runā citādākā izloksnē, un neliels laiciņš pagājis, kamēr latviešu pāris adaptējies. Ļoti palīdzēja biežā kontaktēšanās ar angļiem. Arī televīziju viņi skatījās svešajā mēlē.

«Kultūra man pat patika, šur tur aizbraucām kaut ko apskatīt, bet centāmies nekur diži nedoties, lai iekrātu finanses, jo reizi gadā, kad atbraucām ciemos uz Latviju, jau vajadzēja vismaz trīs tūkstošus kabatā,» stāsta Ēriks.

Atšķirības starp dzimteni un Angliju esot lielas jebkurā ziņā – tur ārsti neatsaucīgāki, bet labāka izglītības sistēma. Mācību process noritot pamazām, bērnus mierīgi ievirzot tēmā un mācot to līgani un viegli. Šeit, piemēram, zobārsta pakalpojumi daudz lētāki, bet cilvēki drūmāki: «Tur, neskatoties uz slikto garastāvokli, cilvēks vienmēr nāks pretī un smaidīs, sasveicināsies. Liekas brīžiem, ka šeit tauta dzīvo kā trillerī – jo «krutāks», jo labāks.»

Pievelk Latvijas garša
Rājevu pāris apprecējies 2015. gadā. Kāzas tika svinētas 40 cilvēku pulkā Madonas novada Jaunkalsnavas ciemā. Ģimenē aug sešgadīgā Amanda un trīsgadīgais Regnārs. Meita pirmo klasi paspēja pabeigt vēl Anglijā. Par nopelnītajiem iztikas līdzekļiem tika iegādāts pilnīgi tukšs dzīvoklis Misā – bez durvīm, izlietnes, labierīcībām, vannas un citām lietām, ko pats Ēriks trīs gadu garumā no rīta līdz vakaram atvaļinājuma laikā izremontējis.

Pašlaik Ēriks strādā firmā «Greenyard Horticulture Latvija» (iepriekš a/s «Misas kūdra») par preses operatoru. Sievai arī ir darbs turpat pie mājām – vietējā bērnudārzā par auklīti. «Atgriezāmies, jo piekusām no visa, turklāt laukos esmu dzīvojis, un pietrūka šādas vides, nogurdina lielā burzma. Atminos savu bērnību, ka varēju iziet ārā, skraidīt tepat pie mājas, bet Anglijā īsti nebija, kur bērnus izvest. Jutos kā vāvere ritenī, turklāt gribējām, lai bērni sāk iet skolā tepat un izjūt Latvijas garšu – tie bija tie galvenie mājās atgriešanās iemesli. Var pie kāda aiziet ciemos, netālu dzīvo mans brālis un tēvs, pie sievas radiem arī nav tālu jādodas. Ir citādāk. Citiem iesaku – nav jēgas braukt atpakaļ uz dzimteni, ja nav nekādu ideju un plānu tālākai dzīvošanai šeit ilgtermiņā,» atzīst Ēriks. Rājeviem plāni ir, viņi pārbrauca mājās.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kā vāvere ritenī

Kategorijas