Tālāk, tālāk un vēl tālāk!

2019. gada 8. janvāris 00:00

985

Triatlonam ir dažādu garumu distances – ir olimpiskā distance, dzelzsvīru sacensības un tad ultratriatlons – kas ir divreiz, trīsreiz, piecreiz, desmitreiz un tā tālāk garāks par dzelzsvīru distancēm. Šīs distances patīk iecavniekam Jānim Miezeram.

Triatlona sacensības sastāv no trim disciplīnām – peldēšana, riteņbraukšana un skriešana. Iecavnieks piedalās Starptautiskās Ultratriatlona asociācijas sacensībās. Pagājušā gadā startēja pasaules čempionātā, kas notika Vācijas pilsētā Lensānā, izcīnot devīto vietu. Šo viņa panākumu novērtēja Iecavas novada pašvaldība, pasniedzot naudas balvu tūkstoš eiro apmērā.

Par panākumiem klusē
J. Miezers nav bijis īso distanču cienītājs. «Ja sacensībās pavadītais laiks ir īsāks nekā ceļš līdz startiem, tad es nepiedalos,» saka J. Miezers.

«Pirmo ultratriatlonu pieveicu pirms trim gadiem. Pastāstīju draugam, ka plānoju startēt dzelzsvīru sacensībās, un viņš man prasīja, kuru distanci – dubulto vai trīskāršo – veikšu. Es tikai nopriecājos – oho, tādas arī ir!» atceras J. Miezers. Lai piedalītos ultratriatlonā, pirms tam vajag finišēt klasiskajā dzelzsvīru distancē.

Par saviem panākumiem līdz šim iecavnieks klusējis. Pirms pāris gadiem Lietuvā pasaules čempionātā izcīnīta ceturtā vieta, un šogad pamanīts pašvaldībā.

Kalnu maratoni
Lai startētu triatlonā, jāmāk peldēt. Ar riteni var iemācīties braukt, bet peldēšanu pieaugušam apgūt ir grūti. J. Miezers ir dzimis Dobelē, kur bija baseins. Tur iemācījies peldēt. Skolas gados spēlējis basketbolu, futbolu un rokasbumbu. Rīgā augstskolā ieguvis ekonomista izglītību.

2007. gadā noskrēja pirmo maratonu. «Skriet sāku tāpēc, ka patīk. No rīta pieceļoties, gribas izkustēties. Likās, ka maratons ir par īsu, gribējās skriet garākus gabalus,» atceras J. Miezers.

Draugi pastāstīja par iespēju apskriet apkārt Monblānam, augstākajai Alpu kalnu virsotnei. Izmēģinājis, paticis. Sākusies aizraušanās ar kalnu maratoniem. «Tā ir kā izklaide – izvēlies valsti un skrējienu un tad brauc gan skriet, gan ekskursijā,» smaidot stāsta J. Miezers.

Atbalsta ģimene
Kopā ar Jāni uz sacensībām dodas visa ģimene – sieva Ilze, meitas Gerda un Dārta un dēls Gvido. «Tā viņam ir atkarība. Patīk sevi pārbaudīt grūtās distancēs. Gandrīz kā narkomānam – vajag vairāk un vairāk, tālāk un vēl tālāk,» saka Ilze. «Kad skrien, izstrādājas laimes hormons,» smaida meita Gerda.

Visa ģimene seko līdzi ultratriatlona un skriešanas pasaulei. Meitas mobilajos tālruņos viegli atrod informāciju par sacensību vietām, kalendāriem un rezultātiem – viss ir izpētīts, daudzus dalībniekus labi pazīst. «Kad esi kopā ar viņiem gandrīz divas dienas, tad zini teju vai katru dalībnieku,» saka Gerda.

Ģimenes locekļi ir aktīvākie līdzjutēji un atbalstītāji trasē. Lai izturētu garo distanci, sportisti ēd speciālas želejas, sporta pārtiku, dzer kafiju un «Coca colu», jo tajā ir daudz cukura. Tomēr ir brīži, kad vēders vairs nav spējīgs neko ņemt pretim. «Tad vajag kaut ko parastu un labu – desu, alu. Jāiedod tas, kas sirdij tuvāks,» smej Ilze, kura ēdināšanas vietās reizēm lūko šādas maltītes.

Nopietni treniņi
Lai varētu startēt ultratriatlonā, jāievēro treniņu programma – nodarbības ir pat divreiz dienā. Divreiz nedēļā jāpeld, vasarā četras reizes nedēļā jābrauc ar riteni, nedēļā jānoskrien apmēram 80 kilometru. «Vasarā ar riteni braucu uz Rīgu – ietaupu laiku un naudu. Reizēm atskrienu no Rīgas mājās ar kājām – reti, bet iznāk,» stāsta J. Miezers. Bez treniņiem distanci nav iespējams pabeigt. J. Miezers finišējis visās sacīkstēs.

Trenera nav – programmu veido pats. Viņš atceras kuriozu no pasaules čempionāta Lietuvā. Pēc riteņbraukšanas bijis otrajā desmitniekā, bet skrējienu veicis ļoti labi un beigās bijis ceturtais. Tūlīt paņēmuši uz dopinga analīzēm – tāds progress licies aizdomīgs. Anketā vajadzējis minēt, kurš sporta ārsts un treneris ar viņu darbojas. Ailītes palikušas tukšas. Citiem sportistiem bieži vien līdzi ir ne tikai treneri, bet pat vesels atbalsta personāls. Pēdējā pasaules čempionātā Vācijā polis Roberts Karas uzstādīja pasaules rekordu, trīskāršo distanci veicot 30 stundās, 48 minūtēs un 57 sekundēs. Viņam līdzi juta vesela komanda, kas atbalstīja ar ēdieniem, veica masāžas, sekoja sportista veselībai un nepārtraukti uzmundrināja sportistu, arī nakts laikā.

Peldēšanas īpatnības
Ultratriatlona sacensībās reti kad ir dalībnieku skaita ierobežojums – parasti ņem visus, kas ir gatavi piedalīties. Pasaules čempionātā Lensānā bija ierobežojums, ko noteica dalība peldēšanas sacīkstēs – tā bija paredzēta āra baseinā, kur ir seši 50 metrus gari celiņi, katrā varēja startēt ne vairāk par deviņiem dalībniekiem. J. Miezers atceras, ka tāpat vienu reizi saķēries ar blakus- peldētāju un vienu reizi jūtami sasities ar pirkstiem. Ūdenī pavadītas trīs stundas un 47 minūtes.

Brīvajās ūdenstilpnēs jārēķinās ar to, ka ūdens var nebūt tīrs. Tad visi dalībnieki pirms starta sadzeras «Sorbex». «Lietuvas sacensībās Amerikas Savienoto Valstu sportists ieraudzīja ūdenstilpni un teica: «Dirty svamp» (‘netīrs purvs’ – angļu val.),» atceras Ilze. Dzelzsvīru peldēšanas sacīkstes parasti notiek lielā ezerā vai okeānā. Okeānā it kā vieglāk peldēt, jo sāls spiež uz augšu, toties tur jācīnās ar viļņiem.

Pēc peldēšanas dalībnieki sāk riteņbraukšanas distanci. Arī šeit gadās savas problēmas – Vācijas sacensībās vienai dalībniecei brauciena laikā nozaga riteni – pietika nedaudz atstāt bez uzraudzības. Te gan organizatori nekādu atbildību nenes – jau sacensību pieteikumā ir norāde, ka par veselību un tehnisko aprīkojumu dalībnieki atbild paši.

Līdz krāsainām bildītēm
Sacensības sākās pulksten 8, un pēc 23 stundām un 52 minūtēm J. Miezers bija veicis riteņbraukšanas distanci. Tad nu pēdējais posms – trīskāršais maratons. Pirmo maratona apli izdevās veikt diezgan labi, bet tad sākās grūtības. «Kad sacensībās ir divas naktis, tad otrā naktī skriešanas laikā sāk rādīties krāsainas bildītes. Dažreiz kāds aizmieg un ieskrien kokā. Turklāt laika apstākļi bija diezgan smagi – temperatūra dienā bija pāri 30 grādiem,» stāsta J. Miezers.

Otrā dienā bijis grūti – želejas vairs organisms neņēma pretim, tikai bezalkoholisko alu un arbūzu. «Līdz pusei esi ticis, un tad vēders sāk protestēt,» vērtē Ilze, kas kopā ar ģimeni visu laiku sekoja līdzi. Tad sameklēta cepta gaļa, un skrējiens turpināts.

Finišs bija divos naktī – pēc 43 stundām, 16 minūtēm un 47 sekundēm. Gulēt īsti nesanāca – ķermenim tik grūti, ka aizmigt nevar. Pēdējais dalībnieks finišēja pēc 57 stundām, 39 minūtēm un 49 sekundēm.

Šogad J. Miezers ir gatavs jauniem izaicinājumiem – viņš plāno pieveikt pieckāršo ultratriatlona distanci.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Tālāk, tālāk un vēl tālāk!

Kategorijas