Svešiniekus nelaiž kūtij pat tuvumā

2019. gada 4. janvāris 00:00

Lauksaimniecībā viena no dramatiskākajām, kāpumiem un kritumiem bagātākajām ir cūkkopības nozare. Ziņas par to reti kuru atstāj vienaldzīgu. Kā dzīvo un strādā cūkaudzētāji Bauskas novadā, interesējāmies Ceraukstes un Gailīšu pagastā.

90. gadu līkločos
Par zemniekiem kļūst un lauksaimniecībai cilvēki pievēršas, dažādu apstākļu vadīti. Vieni turpina vecāku sākto, daži mērķtiecīgi izvēlas specialitāti un iegūst atbilstīgu izglītību, citi saņem dūšu un metas nozarē, jo nav citas izvēles un iespējas. 2000. gada sākumā tā noticis ar ceraukstieti Brigitu Koltovu.

B. Koltovas dzimtā puse ir Viesturu pagasts. Taču, kad septiņu bērnu ģimenes atvasēm pienāca skolas vecums, vecāki devušies uz Tukuma pusi, kur transporta dēļ skola bijusi vieglāk sasniedzama un vecākiem darbu atrast lopkopībā bijis viegli. Brigita apguvusi grāmatvedes-finansistes profesiju, strādājusi Valkā, pēc tam Rīgā. Taču mamma nav varējusi iedzīvoties svešā vietā, un, kad bērni izskoloti, vecāki atgriezušies Bauskā – nu dzīve ritēja Liellaukos. Ģimene pieredzējusi gan 90. gadu entuziasmu un iespēju saimniekot patstāvīgi, gan kopīpašuma izsaimniekošanu. Paaudze, kas bija nopelnījusi un saņēmusi pajas, lai iesaistītos privatizācijā, novecoja. Brigitas Koltovas vecāki un 2003. gadā arī Brigita atgriezās Bauskā.

Negaidītais pavērsiens
Ar ko sākt, kā dzīvot un saimniekot? Šis jautājums nodarbinājis daudzus. Vienīgā atbilde – rīkoties. «Man nebija ne mazākā priekšstata par cūkkopību. Nezināju, ko iesākt ar mazu rozā sivēntiņu. Līdz tam šo lopiņu nebiju ne redzējusi, ne rokās turējusi. Iegādājos sivēnmāti, pavasarī tai «atskrēja» sivēni. Nebija skaidrs, kā pieņemt dzemdības, kā sagatavot aizgaldu. Paklausījos draudzenes stāstu un sāku. Viņa neliedza arī savu palīdzību, un tikām galā,» atceras B. Koltova, «piedzīvoju arī kļūdas, no tām jau vislabāk var mācīties, taču galvenais ir nenobīties. Pēc dažiem gadiem sapratu, ka saimniekošana padodas, un gribēju sakārtot dokumentus atbilstīgi likumdošanai. Lai kaut ko darītu, vajadzīgas zināšanas. Devos uz Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centru (LLKC) Bauskā, kur sastapu zinošus un ļoti atsaucīgus speciālistus.»

Guvums – apziņa, ka dari sev
Brigita Koltova gandarīta, ka centrā ieguvusi noderīgas zināšanas. Iesaistījusies arī lauku sieviešu klubā «Apvārsnis», ko tolaik vadījusi Raimonda Ribikauska. «Tur satiku daudzas enerģiskas kolēģes. Ļoti iedvesmoja un atraisīja sastapto cilvēku pieredze un drosme. Saturīgās tikšanās klubā mudināja uzturēt darba prieku, ieraudzīt un apgūt visu jauno un just gandarījumu par to, ko daru. Tas ir ļoti svarīgi, lai pārvarētu ikdienas grūtības,» pārliecināta Brigita Koltova, «esmu iemācījusies daudz ko darīt pati, jo pakalpojumi ir ļoti sadārdzinājušies un lieti noder viss, ko protu. Saimniecībā ir 11 sivēnmātes. Veicu sēklošanu, mazajiem kniebju asos zobiņus, kas jāizdara trīs dienu laikā pēc piedzimšanas, kastrēju.» Tā nu izklausās, ka Brigita no grāmatvedes kļuvusi par labu cūkaudzēšanas speciālisti.

Saimniece atzīst, ka Āfrikas cūku mēra (ĀCM) dēļ ieviestie ierobežojumi nav ērti ne mazajām, ne lielajām fermām. Piemēram, pakaišiem no biodrošības viedokļa vairs neiesaka izmantot zāģu skaidas, lai gan šādus aizgaldus ir vieglāk tīrīt. Salmi sablīvējas, un darbs kļūst smagāks. Kārtīgu strādnieku, īpaši ĀCM draudu apstākļos, laukos nav. B. Koltovas fermā audzē tikai sivēnus pārdošanai, agrāk katrs pircējs drīkstējis pats izvēlēties, kuru pirkt, tagad svešiniekus nelaiž pat kūtij tuvumā. Arī zaļu zāli vasarā cūkas «redz tikai sapņos».»
«Darbs nav viegls, bet spēku dod apziņa, ka strādāju sev. Man patīk strādāt, tā ir atslēga jebkuram darbam un veiksmei. Nezinu, kā man ir ar «cūkas laimi», bet neko nenožēloju. Dzīve man lika darīt to, ko no laba prāta nebūtu uzņēmusies. Un kā tad citādi būtu tikusi ar cūku izjāt visai kūtij cauri pat bez zilumiem?» smejas Brigita Koltova, atcerēdamās, kā sivēnmāti no sivēniem atšķīruši, «nu pagadījos tai ceļā, un nekas cits neatlika...»

Biodrošība pirmajā vietā
Bauskas novada Gailīšu pagastā pārvaldnieces Ligitas Ābelnieces «Jaunsenčos», kuru īpašnieks ir dēls Edgars Krastiņš, ir cits vēriens. Saimniekošanas pieredze krāta kopš 1992. gada, nodarbojas ar cūkgaļas ražošanu. Fermā ir ap 1500 nobarojamo cūku, sivēnus arī iepērk, ir pašiem sava sertificēta kautuve.

L. Ābelniece atzīst: «Tā ir gan priekšrocība, gan papildu prasības. Ļoti jāseko kvalitātei, analīzes veicam katrai nokautajai cūkai un paraugus vedam uz Rīgu. Riski lauksaimniecībā ir visās nozarēs. Cūkkopībā ĀCM dēļ tiešām esam kā «uz pulvera mucas», taču cieši ievērojam biodrošības pasākumus, cenšamies darīt maksimālo, lai novērstu vismazākos riskus. Katrs solis rūpīgi jāpārdomā. Gada nogalē pārdošanas apjomi bija labi.»

Ligita Ābelniece, raksturojot situāciju tirgū, uzsver paradoksu, ka lopbarības cenas paaugstinās, bet cūku dzīvsvara cena pazeminās. Taču patērētājs šīs pārmaiņas nejūt. «Atliek vien paļauties uz «cūkas laimi» un nenogurstoši strādāt,» optimistiski teic L. Ābelniece.

KOMENTĀRI

Dzintra Lejniece, Latvijas Cūku audzētāju asociācijas vadītāja:
– Latvijas cūkkopjiem izaicinājumu netrūkst. Gada sākumā grūti prognozēt, kāds tas būs, bet resursu – elektrības un degvielas – cenu kāpums jūtams pašizmaksā. Taču vislielākā ietekme ir graudu cenai, šogad tā ir ļoti augsta. Tā kā cūkkopībā barības izmaksas veido 70% no izmaksām, tad faktiski nozare «aiziet» mīnusos, jo gaļas realizācijas cena ir neadekvāti zema salīdzinājumā ar graudu cenu. Vairākas lielās saimniecības ir aprēķinājušas, ka uz vienu realizēto cūku pašlaik tiek zaudēti vismaz 15 eiro. Mēs atrodamies kopīgā Eiropas ekonomiskajā telpā, un, ja kādā valstī uzliesmo Āfrikas cūku mēris, kā tas pērn bija Beļģijā, eksports ir ierobežots un tirgus sašaurinās. Nozarē noteikti būs lielas pārmaiņas minētās sērgas dēļ, taču grūti prognozēt, kādas tās būs.

Latvijas Cūku audzētāju asociācijas mērķis ir labvēlīgas ekonomiskās un politiskās vides izveide cūkkopības nozares attīstībai Latvijā, ievērojot starptautiskās integrācijas aspektus. Latvijas Cūku audzētāju asociācijas uzdevumi ir pārstāvēt cūku audzētāju intereses valsts institūcijās un organizācijās, kā arī nevalstiskajās organizācijās un ārvalstīs, veidot un attīstīt kautuvju un pārstrādes jaudu, panākot maksimāli iespējamo ietekmi tās pārvaldē.

Dainis Arbidāns, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra lopkopības nodaļas konsultants-eksperts veterinārmedicīnā:
– Nozares prioritāte ir biodrošība, liedzot svešu personu iekļūšanu novietnēs un strādājošajiem ievērojot Pārtikas un veterinārā dienesta izvirzītos noteikumus. Ziema ir mierīgāks periods, taču aizmirst par to nedrīkst. Protams, obligātā reģistrācija attiecas gan uz lieliem, gan maziem cūku turētājiem. Infekcijas slimība nešķiro novietnes pēc lieluma. Cūkkopības nozare, tāpat kā pārējā lauksaimniecība, ir reglamentēta ar stingriem noteikumiem, kas jāpilda, pat ja ierobežojumi nav ērti. Taču tie vērsti uz to, lai mazinātu visus iespējamos riskus. Nozarei pašlaik nav labākie laiki, bet tā tomēr ir dzīvotspējīga.

Analizējot publiski pieejamos datus, jāsecina, ka situācija cūkkopības nozarē nav kritiska, taču tuvākajos gados ir iespējams cūku kopējā skaita ievērojams samazinājums.

Šķirnes saimniecībās ievērojami sarucis cūku nobarošanas dienu skaits līdz 100 kg dzīvmasas sasniegšanai. Tas variē atkarībā no šķirnes. ‘Landrases’ nobarošanas periods ir aptuveni 155 dienas. Savukārt ‘Jorkšīras’ cūkas 100 kg dzīvmasu sasniedz 161 dienā. Ievērojami palielinājies dzīvmasas pieaugums diennaktī. ‘Landrases’ nobarojamām cūkām vidējais diennakts dzīvmasas pieaugums šķirnes saimniecībās pēc 35 kg dzīvmasas sasniegšanas ir fiksēts 822g/diennaktī, ‘Jorkšīras’ – 854g/diennaktī.

Šie panākumi nebūtu iespējami, ja ik gadu cūkkopības nozarei netiktu piešķirts atbalsts ciltsdarbam. Atbalsta apmērs 2016. gadā cūku ciltsdarbam bija 783 000 eiro, savukārt biodrošības pasākumu nodrošināšanai pēc biodrošības pasākumu plāna apstiprināšanas PVD – apmēram 500 000 eiro. Saimniecībām, kurās konstatēts ĀCM, seku likvidēšanas novēršanai valsts izmaksā kompensāciju no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem, ievērojot Ministru kabineta noteikumus Nr. 177 «Kārtība, kādā piešķir un dzīvnieku īpašnieks saņem kompensāciju par zaudējumiem, kas radušies valsts uzraudzībā esošās dzīvnieku infekcijas slimības vai epizootijas uzliesmojuma laikā», kas ir spēkā esoši un pieņemti 2005. gada 15. martā.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Svešiniekus nelaiž kūtij pat tuvumā

Kategorijas