Septiņu paaudžu mīlestības piepildīta sēta

2019. gada 4. janvāris 00:00

977

Septiņu paaudžu mīlestības piepildīta sēta

Mājas vārds. «Evertos» saglabātas pamatvērtības: Dievs, Daba un Darbs.

Vecumnieku novada Bārbeles pagastā, netālu no Rukšu ezera, atrodas mājas «Everti». Saimnieci Kristīni Valleri jeb «Evertu» Kristīni, kā viņa pati sevi dēvē, satiekam pagalmā, nākot no pirts. Lai gan laukā ir tikai pāris grādu virs nulles, saimniece, no pirts iznākusi ar mitriem matiem un bez mēteļa, tomēr nesteidz istabā pēc siltuma. Tas apliecina viņas teikto, ka pati dzīvo saskaņā ar dabu. Šeit cilvēkus sargā dzimtas septiņu paaudžu sirds domu piepildīts pagalms. Taču spēku un veselību ļaudis smeļas pirtī – dvēseles un miesas svētnīcā.

Īpašums no jūrasbraucēja
Mājas nosaukums, pēc leģendas, cēlies no Everta, kuram par labu kalpošanu uz jūras Kurzemes hercogs dāvājis zemes īpašumu. Bet viņa liktenis ir bijis skarbs, alkas pēc jūras un piedzīvojumiem nav uz ilgu laiku savienojamas ar zemes un mājas kopšanu.

Kristīne rāda senākās dzimtas fotogrāfijas – sava vectēva vectēva Krista jaunības dienu portretu un ģimenes bildi. Viņam Skaistkalnē piederējusi tējnīca. Kā tur bijis, kā ne, Krista īpašumā nonāca visa Evertu sēta un vēl piedevām vecā jūrnieka parādi. Kopš tā laika «Evertus» apsaimnieko Kristīnes dzimta, kas pratusi mājas nosargāt cauri vēstures griežiem no cara laikiem līdz mūsdienām.

Krista ģimene bijusi pārtikusi, visi četri bērni izskoloti. Dēli mācījušies Sanktpēterburgā, arī topošais gleznotājs Nikolajs Rutkovskis. Pirmais pasaules karš ģimeni izšķīris – dēli palikuši Krievijā.

Dominējušas liepas un sievietes
Kristīne stāsta, ka «Evertos» vairākās paaudzēs dominējušas sievietes – noteicējas bijušas saimnieces. Viņa tam rod arī skaidrojumu, uzlūkojot pie mājas augošos kokus. Izrādās, ka pagalmu agrāk ieskāvušas liepas, bijis tikai viens ozols. Tagad liepas sasniegušas lielu vecumu un pamazām atstāj sētu. Lielais ozols cienījamā vecuma dēļ sabrucis un tieši tajā laikā, kad saimnieki lūkojuši pēc materiāla jaunceļamai pirtij.

Par laimi, koks sagāzies tā, lai nebojātu tuvumā esošās ēkas. Netālu no vecā ozola bijis iestādīts jauns kociņš, saimnieki bažījušies, vai tas nebūs cietis. Izrādās, vecais koks ar saviem zariem it kā sargājot bijis apskāvis mazo ozoliņu. Veco koku vietā tagad kuplo ozoli. Četrus ozolus sētas stūros iestādījuši saimnieki, pārējie apkārt pa perimetru ieauguši paši. Kristīne teic – tā ir zīme, ka nākotnē būs «laiks vīriem».

Kristīnei ir divi pieauguši dēli – Krists un Elvis. Pašlaik abi dzīvo Rīgā, taču bieži viesojas «Evertos». Vecākais dēls seko dzimtas arodam un, tāpat kā vecāki, ir apguvis pirtnieka amatu.

Kristīne kopā ar vīru uz «Evertiem» pārcēlusies pirms pieciem gadiem, kad vecmāmiņa devusies aizsaulē. Ar viņiem kopā dzīvo arī tētis. Mamma strādā Rīgā, tāpēc «Evertos» ir tikai brīvajā laikā. Pārceļoties uz laukiem, bijis jādomā par dzimtas mājā īstenojamu nodarbošanos. Labi zināmas bijušas pirts lietas, tāpēc ģimene nolēmusi «Evertos» piedāvāt dažādus pirts rituālus un rīkot dabas spēku tematikai veltītus festivālus.

Piemiņa gleznās un fotogrāfijās
Dzīvojamā māja dažādos laikos piedzīvojusi pārbūvi, taču joprojām ir bagāta ar 19. un 20. gadsimta sākuma konstrukcijām un apdares elementiem. Kristīne zina stāstīt, ka pirms 1919. gada ēka degusi. Mājai ir divas ieejas: centrālajā ieejā ir vēsturiskās durvis, kas rotātas ar kokgriezumiem, otrā izeja aiz virtuves mājas galā ved uz kalpu māju.

Saimnieku galā bijušas trīs lielas istabas un guļamistaba. Ir saglabājušās 20. gs. sākuma krāsnis ar rotātiem podiņiem, kurus vecvecmāmiņas brālis, mākslinieks Nikolajs Rutkovskis, atgādājis no Pēterpils. Dzīvojamās mājas lielajā istabā iekārtota mākslinieka N. Rutkovska (1892–1968) piemiņas istaba, kas nereti tiek izmantota nelielu grupu pasākumiem. Tur saimniece cienā ar «Evertu» tēju, kurai ir spēcīgas pamatgaršas, – Latvijā audzētas citronmelisas un priežu pumpuru aromāts.

Piemiņas istabā pie sienām ir senas fotogrāfijas un mākslinieka gleznas. Tur aplūkojamas «Evertu» ēkas, skati no tuvumā esošās Iecaviņas krastiem un vairāki dzimtas portreti. Kristīnei īpaši svarīga ir glezna ar vecmāmiņas Līgas Gobas portretu, kur viņa ģērbusies pašas darinātā tautastērpā. Vecmāmiņa bijusi rokdarbniece ar Kaucmindes skolas izglītību, savulaik apkārtnē slavena pīrāgu cepēja.

Ir saglabāts arī interesants gleznas reprodukcijas attēls ar Līgosvētku dalībnieku gājienu 20. gadsimta 60. gados. Līgotāju priekšplānā redzama Kristīnes mamma Maruta un viņas māsīca, fonā – Bauskas pilsdrupas. Kristīne ar nožēlu atzīst, ka dzimtas īpašumā ir ļoti maz mākslinieka gleznu, daudzas palikušas Krievijā. Daļa glabājas Ermitāžā Sanktpēterburgā.

Goda vietā izvietots atzinības raksts Kristīnes vecvectēvam, kas apliecina «Evertu» iepriekšējo paaudžu saimniekošanas tikumu. Zemkopības ministrijas atzinība līdz ar lielo bronzas medaļu 1931. gadā veltīta Staņislavam Gobam par augstražīgo sarkanraibo lopu ganāmpulku, no septiņgadīgām govīm vidēji iegūstot 4411 kg piena gadā ar tauku saturu 4,13%.

Īpaša vieta istabā atvēlēta senam klavesīnam. Kristīne stāsta, ka to vairs neviens nespēlē. Taču abi Kristīnes vecāki – Maruta un Māris Sīļi – saistīti ar mūziku. Maruta Sīle bijusi mūzikas skolotāja Bārbeles pamatskolā un pašlaik māca mūzikas pedagoģiju Latvijas Universitātē.

Senči glābj ēkas
Stāstot par ēku vēsturi, Kristīne patiesībā runā par saviem stiprajiem senčiem, kas dažādu laiku griežos pasargājuši mājas no postošas varas iegribām, izmantojot attiecīgā brīža cīņas iespējas. Vēsturisko kūti apzināti nojaucis pats vecvectēvs, jo sapratis, ka kolhozam var labpatikt tur iekārtot lopu kūti, kam sekotu mājokļu vajadzība lopkopējiem. Tas draudējis ar pašu saimnieku dzīvojamās mājas daļēju vai pilnīgu atņemšanu. Viņam izdevās pasargāt savu sētu no pilnīgas iznīcības, ziedojot vien kūti.

Klēti nosargājis vectēvs Anatolijs Goba. Kā noderīgu eksemplāru padomju gados to bija nolūkojis Brīvdabas muzejs. Vectēvs, būdams Bārbeles skolas direktors, izmantojis sava statusa iespējas un sācis mērķtiecīgi vākt senus lauku darbarīkus, instrumentus un sadzīves priekšmetus, kurus izstādījis senajā klētī. Pēc tam viņš organizējis pastāvīgas izglītojošas ekskursijas skolēniem uz savām mājām senlietu iepazīšanai, tādējādi pamatojot senās būves saglabāšanu «Evertos». Arī pašlaik klētī ir senlietu krātuve, ko saimnieki vēlīgi izrāda.

Dāre pielāgota mūsdienu vajadzībām
Blakus klētij atrodas labi saglabājusies dāre. Šīs ēkas vēsturiskā funkcija bija graudu žāvēšana pirms pārvietošanas uz klēti. Dāre vēlāk izmantota arī siena glabāšanai. Tagad tā pielāgota un vasarās tiek izmantota lekcijām, semināriem un rituālu norisēm.

Vēsturiski kalpu mājā, protams, dzīvojuši kalpi. Vectēvs stāstījis, ka sākumā tur mitinājusies kāda ģimene kopā ar vistām. Ja nebija citu lopu, kūti dažu mājputnu turēšanai neizmantoja, jo ziemā tiem būtu par vēsu.

Tagad ēka daļēji pārbūvēta un ieguvusi mūsdienīgu stikla konstrukciju priekšnamam, bet tās kopskatā valda harmonija starp seno un jauno. Vasarās kalpu māja pārvēršas par viesu namiņu, kur apmetas arī saimnieku dēli, kad viesojas «Evertos».

Pirts – dvēseles dziednīca
Atstatus no pārējām ēkām redzama zemnīcas tipa būve. Kristīne stāsta, ka tā ir ļoti sena pirts, kuras rituālos pārņemtas seno krīvu zināšanas par miesas un gara dziedināšanu.

Visbeidzot saimniece izrāda jaunāko būvi, kas tapusi pirms pieciem gadiem. Tā ir pirts, kur veldzējas gan saimnieki, gan viņu klienti. Pirtī soli un kāpnes izgatavoti no «Evertu» sētas senā ozola, kas šeit turpina savu otro dzīvi. Kristīne smejot stāsta, ka nolēmuši uzbūvēt kārtīgu pirti, lai tad, kad vecus un nevarīgus jaunie saimnieki pēc vecvecas paražas pārcels dzīvot uz pirtiņu, nebūtu jāmitinās šādā tādā.

Pirtī skatāmi arī saimnieka Ivara Vallera kokgriezumi. Viņš izgatavo iespaidīgas paplātes un neparastus priekšmetus no senā ozola zariem – sienas pulksteņus, dažādu apgaismes ķermeņu koka konstrukcijas. Pirtij piekļaujas dīķis, apjomīgais dobums ledū liecina, ka pirts baudītāji vēl nesen šeit dzesējušies pēc stiprā pirts gara.

Mājas saimnieki par «Evertiem» raksta: «Viss rit un mainās, bet pamatvērtības paliek. Kad «Evertos» dzīvojošo cilvēku sirdis aizvien beidz rakstīt mīlestības vēstuli savai sētai, paliek... Dievs, Daba un Darbs.»

UZZIŅAI

«Evertos» ir saglabāts Zemgales zemnieku sētas vēsturisko ēku komplekss un lielā mērā arī viss plānojums. 1998. gadā «Evertu» zemnieku sēta ir iekļauta valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā kā 19. gadsimta Zemgales zemnieku sētas modelis, kas sastāv no septiņām ēkām. 1995. gada 15. septembrī «Everti» saņēma Eiropas Padomes Eiropas kultūras mantojuma karogu.

Vecākās saglabājušās ēkas datētas ar 1871. gadu. Eiropas Savienības Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai projektā «Kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un popularizēšana Zemgales sētā – Everti» trim ēkām – klētij, dārei un kalpu mājai – atjaunots lubiņu jumts.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Septiņu paaudžu mīlestības piepildīta sēta

Kategorijas