Ikdienas mirkļu rāmais skaistums

2019. gada 4. janvāris 00:00

1405

Valsts svētkos baušķeniece Nora Trasūne saņēma Bauskas novada domes godarakstu par mūža ieguldījumu kultūras attīstībā un tautas tradīciju kopšanā. Viņa jutusies ļoti izbrīnīta par cieņas apliecinājumu. Pavisam vaļsirdīgi Nora atzīst: «Es jau pirms trim gadiem pārtraucu darbu Bauskas kultūras centrā. Esmu pensionāre. Faktu, ka mani atceras jaunie kolēģi, uztvēru kā brīnumu. Parasti notiek tā – ja darbinieks pamet aktīvo apriti, sabiedrība viņu aizmirst.»

Man ir pamatots priekšstats, ka tevi pazīst ikviens, kurš vismaz pāris reižu ir apmeklējis Bauskas kultūras centru (agrāk – Bauskas tautas namu). Tu biji tik organiska savā direktora vietnieces postenī – draudzīga, ieinteresēta, labestīgā humorā dzirkstoša. Cik ilgi šajā amatā nostrādāji?
– Direktora vietniece biju 30 gadu, bet mans kopējais darba stāžs Bauskas kultūras jomā ilga gandrīz pusgadsimtu. Esmu īstena zemgaliete. Piedzimu Mežotnes pagasta «Noriņās». Pabeidzu Bauskas 1. vidusskolu un Bauskas mūzikas skolu. Pēc tam Rīgas Pedagoģiskajā skolā absolvēju mūzikas nodaļu. Spēlēju klavieres, kokli, akordeonu. Pēc skolas beigšanas Bauskas 1. vidusskolā sāku vadīt koklētāju ansambli, bērnudārzā «Pienenīte» strādāju par muzikālo audzinātāju. Kādu laiku biju arī Bauskas rajona estrādes orķestru apvienības vadītāja. Tad Bauskas rajona izpildkomitejas kultūras nodaļas vadītāja Anna Namiķe mani uzaicināja strādāt nodaļā. Nokļuvu papīru valstībā, mans pienākums bija metodisko materiālu kārtošana. Taču biroja darbs nešķita īstais aicinājums. Kad Jānis Matisons pirmo reizi kļuva par Bauskas tautas nama direktoru, viņš piedāvāja vietnieces posteni. Aktīvais kultūras darbs ir mana pasaule, aizraušanās, mīlestība.

Būdama direktora vietniece – galvenā koordinatore –, tu amatiermākslu neuztvēri no pasīvas vērotājas skatpunkta, bet pati aizrautīgi iesaistījies. Pastāsti par to!
– Savulaik slavenajā Bauskas skolotāju korī «Daina» sāku dziedāt 1965. gadā un pārtraucu 1989. gadā, kad sastāvs beidza darbību. Tie bija brīnišķīgi gadi. Kori vadīja diriģenti Gido Kokars un Ludmila Pismennaja. Gandrīz katru vasaru braucām koncertturnejās uz Ukrainu, Gruziju, Poliju, Bulgāriju un citām valstīm, piedalījāmies Dziesmu un deju svētkos Rīgā, ļoti daudz koncertējām Bauskā un apkaimē. Koris bija kā domubiedru liela apvienība. Jaunībā sadraudzējos ar dziedātājām Ilgu Punku, Aleksandru Bungši un Austru Kurkinaiti. Mēs joprojām satiekamies savos «meiteņu» vakaros! Katrreiz pulcējamies citā mājā, savā nodabā dziedam, ar klavierēm spēlējot pavadījumu. Dažreiz mūsu četrotnes vakaros iesaistās vietējais ģitārists un solists Jānis Meļķis. Cenšamies uzturēt mājas muzicēšanas tradīciju. Reizi gadā apmeklējam mūsu tuvāko draugu – koristu un diriģentu – kapus, esam piedalījušās Gido Kokara piemiņas pasākumos. Skolotāju korī «Daina» dziedāja arī mani draugi skaistkalnieši Laima un Aivars Indriķi. Dažreiz pēc sarīkojumiem viņi nakšņoja manā mājā Bauskā. Kamēr es un Laima gulējām, Aivars, gaismiņai austot, jau bija aizbraucis uz Skaistkalni, paguvis izslaukt govi un atgriezties, lai mūs modinātu. Draudzība ar Laimu joprojām turpinās.

Vai aizraušanās ar mūziku tevi pavada kopš bērnības?
– Noteikti. Mans tēvs Arvīds Gailis Bauskas tautas nama pūtēju orķestrī spēlēja trompeti. Viņš bija amatieris, kurš spēlēja vairākus instrumentus. Arī manas māsas Silvijas Geibas profesionālā darbība ir cieši saistīta ar amatiermākslu un mūziku.

Tev ir tāds zīmīgs uzvārds, kam īpašu uzmanību pievērsīs tie, kuri ir lasījuši Ingas Ābeles lielisko romānu «Klūgu mūks». Galvenā varoņa prototips ir katoļu garīdznieks un Latvijas pirmās brīvvalsts sabiedriskais darbinieks Francis Trasuns, Latvijas vēsturē spilgta personība...
– Mans otrais vīrs Andrejs nāk no šīs ievērojamās dzimtas. Francis Trasuns bija viņa tēvabrālis. Andreja vecāki nedzīvoja Latgalē, bet Bauskas novada Brunavas pagastā. Esmu divas reizes precējusies. Mans pirmais vīrs un meitas Dairas tēvs ir Dairis Gulbis. Viņš dzīvo Vecumniekos un arī tagad piedalās pašdarbībā. Ar Andreju Trasūnu iepazinos darbavietā Bauskas tautas namā. Viņš 70. gados sāka strādāt par skaņu operatoru. Bija apveltīts ar ļoti skaistu balsi. Kā viņš tolaik izpildīja Raimonda Paula dziesmu «Zilā» ar Jāņa Petera vārdiem! Es neglābjami iemīlējos un aizgāju no Daira. Labi apzinos savu vainu ģimenes sabrukšanā. Apprecējos ar Andreju. Mūsu kopā pavadītie gadi bija skaisti, bet tad viņš pameta mani un apprecēja jaunāku sievu. Ne uz vienu neturu ļaunu prātu. Tāda ir dzīve. Andrejs Trasūns ir mūsu dēla Kaspara tēvs. Tagad es un dēla ģimene dzīvojam kopā savā Bauskas savrupmājā. Kaspars to ir lieliski atjaunojis. Savulaik nelielo koka namiņu nopirka mans tēvs, tajā esmu pavadījusi mūža lielāko daļu. Man ir četri mazbērni un mazmazmeitiņa Paula. Annija, kurai ir 21 gads, absolvēja Rīgas Tūrisma skolu, tagad strādā Jelgavā. Arī Annijas brāļa Gata ģimene ir jelgavnieki. Mazdēlam Patrikam ir 18 gadu, viņš mācās hokeja skolā «Rīga». Desmit gadu vecā mazmeita Nikola skolojas Bauskā, bet regulāri apmeklē privātu studiju Rīgā, mācoties spēlēt perkusijas.

Pazīstu dažus cilvēkus, kuri, kļūdami pensionāri, ieslīgst melanholijā un kavējas tikai atmiņās par aizgājušiem – labākiem – laikiem, liedzot sev prieku dzīvot tagadnē. Tev, manuprāt, tas nemaz nav raksturīgi.
– Nejūtu nostalģiju vai skumjas. Par darba dzīvi man ir vislabākās atmiņas, bet nevēlos tajās atgriezties arī domās. Man patika viss – pat vēlie darba vakari, nakts stundas, nemitīga saskarsme ar cilvēkiem, dinamiskais temps. Vienīgais sliktums ir tas, ka reti biju kopā ar bērniem mājās. Reiz pat iztaujāju dēlu, vai bērnībā viņam nav trūcis mammas. Kaspars nesūdzējās un mani nomierināja, apgalvojot, ka neesot juties vientuļš, jo allaž blakus bijusi desmit gadus vecāka māsa. Vairs neapmeklēju sarīkojumus, negribas. Jau pirms vairākiem gadiem atteicos no auto vadīšanas. Man ir ievērojams šoferes stāžs. Savulaik braši stūrēju moskviču, vēlāk braucu ar jaunāku marku mašīnām. Kādā brīdī sapratu, ka negribu sēsties pie stūres, lai gan jūtos moža, par veselību nesūdzos. Taču, sasniedzot noteiktu vecumu, ikvienam pavājinās koncentrēšanās spējas un reakcijas ātrums. To atskārtu jau laikus un bez sirdssāpēm atteicos no mašīnas. Nav jau arī nekādas vajadzības. Mans dzīves ritms ir mainījies, jo zudusi vēlēšanās meklēt iespaidus un emocijas ārpasaulē. Esmu gana pašpietiekama, tos rodu sevī. Pirms 20 un vairāk gadiem pat nespēju iedomāties, ka man varētu patikt tāda rāma un sakārtota ikdiena – ziedi dārzā, putni aiz loga, kaķis, suns. Protams, sekoju norisēm Latvijā un pasaulē. Televīzijā noskatos gandrīz visas muzikālās pārraides, ar baudu gremdējos latviešu filmās. Savā siltajā un ērtajā mājā labprāt pavadu laiku mazās tuvu cilvēku kompānijās. 7. februārī man paliks 75 gadi. Svinēšu divus vakarus pēc kārtas. Vienā piedalīsies ģimenes locekļi, otrā – draugi un līdzgaitnieki.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Ikdienas mirkļu rāmais skaistums

Kategorijas