Komentārs: Baznīca mūsdienu dzīvē

2018. gada 21. decembris 00:00

177

Kāda ir baznīcas un draudzes loma šolaiku cilvēka ikdienā un svētkos?

Sniedz atbalstu
Ieva Novicka, Iecavas sociālā darbiniece:
– Ilgus gadus darbojos savā draudzē, kas sniedz man garīgo atbalstu. Esmu pateicīga Jēzum Kristum par svētībām manā dzīvē: par ģimeni, par mieru Latvijā, par iztikšanu, ka pietiek manai lielajai ģimenei un paliek pāri labiem darbiem. Kristus dzimšanas svētkos galvenā nozīme ir Dieva plānam – sniegt katram cilvēkam iespēju dzirdēt evaņģēlija vēsti, ka Dievs grib glābt katru cilvēku ar Dēla Jēzus starpniecību, nevis tiesāt.
Iecavas sociālais dienests ikdienā sadarbojas ar Pestīšanas Armijas Iecavas korpusu, kas nodrošina zupas virtuves darbību. Iecavas baznīcas nav vērsušās sociālajā dienestā ar iniciatīvām dažādu sociālo problēmu risināšanā, kā arī sociālais dienests līdz šim nav izveidojis sadarbību ar Iecavas baznīcām, tomēr sociālais dienests baznīcu un draudzes redz un pieņem kā resursu cilvēku dzīvē un viņu problēmu risināšanā.
Būtu svētīgi, ja baznīcas, draudzes piedāvātu savu atbalstu, kalpošanu novada iedzīvotājiem, kas varētu būt saturīgas brīvā laika nodarbes visu vecumu iedzīvotājiem – bērniem, jauniešiem, ģimenēm, senioriem, lai novērstu cilvēku nepieņemamu rīcību un mainītu viņu vērtību sistēmu, kā arī dzīvesveidu.

Ziemassvētkus un Lieldienas svinam
Zina, kristīgo baznīcu neapmeklē:
– Baznīcu neapmeklēju. Protams, šīs celtnes apbrīnoju, bet kā kultūras pieminekļus. Vienreiz gadā braucam uz kapiņiem Latgalē un tad vienmēr iegriežamies arī Aglonas bazilikā.
Ticīga īsti nekad neesmu bijusi. Mamma bija ticīgā, un vecmāmiņa no Latgales bija vecticībniece. Kad man bija pieci gadiņi, mani kopā ar māsu vecmamma aizveda uz Jelgavu, kur viņiem ir baznīca. Mūs jau interesēja tikai viens – vai varēsim nopirkt konfektes. Baznīca bija ļoti skaista, gribējās visu aptaustīt un pieskarties. Tikmēr vecmamma ļoti ilgi lūdzās, un mums apnika. Pamukām ar māsu skatīt pilsētu, un vecmamma pēc tam mūs meklēja. Dabūjām sutu arī mājās – tā mums gāja ar ticības lietām.
Tomēr tādas kristīgās tradīcijas kā Ziemassvētki un Lieldienas noteikti svinam. Īpaši svarīgi ir Ziemassvētki – cepam pīrāgus, šmorējam, rīkojam svētku galdu. Parasti ciemos atbrauc bērni un mazbērni. No mammas laikiem ierasts, ka šajās dienās nestrādājam. Apkārt skatos, ka bieži vien cilvēki strādā un darbojas, bet mēs tā nedarām. Mamma kā ticīgā savulaik to strikti ievēroja, un mēs šīs tradīcijas ģimenē esam pārņēmuši.

Garīgā aprūpe un žēlsirdība
AGRIS RUĻUKS, Iecavas Svētā Antona katoļu draudzes priesteris:
– Dievnams ir visdažādāko cilvēku satikšanās vieta, kurā var izjust kopību un ģimeniskumu. Baznīcā, neatkarīgi no sociālā statusa un vecuma, cilvēks nejūtas viens. Iekļaušanās draudzē palīdz socializēties, attīstīties psiholoģiski un garīgi.
Otrs aspekts ir Dieva žēlastības saņemšana. Vispirms – kristībās, bet turpmākās dzīves laikā – grēksūdzē un Svētās Komūnijas saņemšanā jeb iešanā pie dievgalda. Bieži vien cilvēki ir ļoti aktīvi sociālajā vai kultūras dzīvē, bet garīgā dimensija vispār tiek aizmirsta. Šādās situācijās nevajag uzmākties, lai cilvēki vēl vairāk nenorobežotos un neņemtu ļaunā.
Baznīcā liela nozīme, taču ne galvenā, ir karitatīvajai aprūpei jeb žēlsirdības darbiem. Vēl apustuļu laikā garīgā un karitatīvā aprūpe tika nošķirta, žēlsirdības darbus uzticot diakoniem. Tāpat ir arī mūsdienās. Diakons palīdz priesterim liturģijā, gādā par slimiem, nespēcīgiem, trūkumā nokļuvušiem cilvēkiem.
Mūsu draudzē, piemēram, katra mēneša pēdējā piektdienā rīkojam žēlsirdības vakaru. Gada pēdējais žēlsirdības vakars būs
28. decembrī pēc Svētās mises.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Komentārs: Baznīca mūsdienu dzīvē

Kategorijas