Literārā lappuse

2018. gada 21. decembris 00:00

Ziemassvētki tāpat kā mūsu dzīves gadalaiki krāsojas gaišāki vai tumšāki, klusāki vai bezbēdīgām, bērnišķīgām gavilēm piepildīti. Dvēsele tiem pieskaņojas, meklēdama un rakstīdama stāstus vai dažkārt tikai vienu vārdu baltā sniegā. Kaut zini, tas ir kūstošs un pārejošs, tā gribas tajā atstāt kādu mīļu vārdu, vēlējumu vai tikai pirkstu nospiedumus... Pamanīs? Izlasīs? Vai varbūt tas, kam tie veltīti, aizies garām un pat neapstāsies?

Vai mūsu rakstītais izgaisīs virtuālajā, mānīgajā īstenībā, vai tas būs patiesi un paliekoši? Kā to apliecināsim, kā uzrunāsim cits citu brīdī, kad iemirdzas sveču gaismiņa un tikai īsu mirkli pie svētku galda iestājas dziļš klusums? Pat tad, ja prāts saka – brīnumi nenotiek, tajā īsajā mirklī katrā no mums tomēr dzimst pats lielākais brīnums – ticība Ziemassvētku notikumam un cerība, ka Visaugstākais to ļaus piedzīvot atkal no jauna, citugad, jo mums taču tik daudz vēl neuzrakstītu un nenosūtītu vēstuļu. Lai tās mums visiem top gaišas un mīlestības piepildītas!

GINA VIEGLIŅA-VALLIETE

Lūgšana
Vējš aizpūtis mākoni, lietu kas nes,
Stars iekāpis baltajā bērzā,
Ver acis pret saulīti pienenes
Un jasmīnu ziedi dārzā,

Kas bijis, kas ir, vairs nedrīkst būt!
Pret debesīm skatu raidu,
Ai, lūdzu, ai, palīdzi, augstais Dievs,
Lai vienmēr kā saulīte smaidu!

Es redzu – visapkārt nabagi klīst,
Dirn ubagi netīrā krogā,
Kā izmesti ziedi meitenes vīst,
Kam nemirdz vairs gaisma logā.

Kas bijis, kas ir, vairs nedrīkst būt,
Pret debesīm skatu raidu,
Ai, lūdzu, ai, palīdzi, augstais Dievs,
Lai redzu to lūpās smaidu!

Ar sāpēm kā egle es pielijusi,
No atmiņām vērmeļu rūgtām
Nekādi es vaļā nevaru tikt,
No brūcēm reiz Dvēselē durtām.

Kas bijis, kas ir, vairs nedrīkst būt!
Dievs, lūgšanas nenoraidi,
Lai nebūtu izstumto, ienīsto,
Visapkārt lai ziedētu smaidi!

Lūgšana naktī
Kungs, vai šonakt mani dzirdi?
Izmisumā lūdzu es,
Lai Tu mīlestību sirdīs
Iedegtu kā svecītes!

Neļauj vientulības as’rām
Bāru bērnu acīs līt,
Tikai Tavas mīlas gaisma
Spožāka par zvaigznēm krīt.

Kungs, vai šonakt mani dzirdi?
Pazemībā lūdzu es,
Lai Tu mīlestību sirdīs
Iedegtu kā svecītes.

Zvaigzne
Ai, zvaigzne vientuļā un klusā,
Kas dzirkstis met un tumsā mirdz,
Man liekas sudrabotā lokā
Kā kristāls atmirdz Kristus sirds,

Un vieglāk kļūst šai apskaidrībā,
Un vieglāks dzīves gājums šķiet,
Pa zvaigžņu taku bezgalībā
Ikviens pie Kristus kādreiz iet.

Ziemassvētku vakars
Ziemassvētku vakars,
Sastindzis un kluss,
Liegi egles glāsta,
Šūpo mākoņus.

Sveču staru skauta,
Uzplaukst cerība,

Gaismas kurpēs auta,
Ienāk ticība.

Ziemassvētku vakars,
Sastindzis un kluss,
Mīlestības ziedus
Kaisa zvaigžņotus.

VALIJA REINICĀNE

Baltie mīlestības eņģeļi
Saules prieka pielieta šī
Neparastā diena
Baltie eņģeļi
Savu dvēseli dzied
Mīlestības sveces
Spožāk lai deg
Mīlestības baltā dejā
Dejo visa pasaule
Kurā baltie eņģeļi
Mīlestību mums dzied

GUNTRA VILKA

Ja mīlēs...
Tava elpa manu matu cirtās.
Sirds aiz pašas aizvērtiem slēģiem
Spēcīgiem pukstiem kā kulakiem
Brīvībā sitas.
Vājš saprāta pavadonis: pārāk kluss...
Tam nav pavēlošs tonis –
Ne izmisīgs rokas vēziens spējš,
Kas pāršķeltu gaisu kā trakulis vējš.
Divu sirdsputnu deja.
Eju tikties ar sevi tumsā.
Savas jūtas kā papīru delnās gumzu...
Drīz kritīs slapjš sniegs.
Uz sejas kusīs, kaislīgi mīlēs.
Stindzinošs aukstums ielīdīs drēbju vīlēs.

Es pati
Putenis šorīt ir ass, un man patīk to skatīt.
Aiz šīs baltās pa diagonāli
slīdošās sienas
Iztēlojos tavas acis – un
nav nopietnākas ainas nevienas...
Vēl nezinu īsti, ko gribu sacīt, –
Ir tikko aizsākusies
kūpošu kafijas garaiņu ielenkta diena
Un es pati...

Un es nezinu, ko tev pasacīt, –
Siltā elpā tērptu šo rītu.
Salstošiem pirkstiem sasildītus,
Brūnlapu taureņus aizsūtītu
Tev, nemaz negaidītus.
Ledus stīdziņu kalumiem rotātā logā
Kontūras kausē mana roka,
Lai uzpūstu elpu un uzrakstītu
Kaut ko par mīlestību.

IVARS ŠMITS

Tev došu
Došu tev
Ledū iekaltu zivi
Kā dāvanu
Gadumijā.

Došu tev
Sidraba staru
Un mākoni zilu
Ar vienīgo sniegpārsliņu.

Došu piemiņai,
Dāvāšu laimei –
Pa gadu kāpnēm
Uz gaismu ejot!

ANITA VELMUNSKA

***
Kamēr sniegam vēl debesu smarža
Un pārslu dūnas vēl eņģeļus aijā,
Ir skuju zaļums eglēs vēl dzīvs,
Un zvaigžņu virtenes mākoņos maldās.
Es zinu, ka varēšu, zinu, ka spēšu
Iekrāsot mirkli šo dzirkstoši baltu,
Izčukstēt svēto Ziemsvētkus lūgs,
Izdziedāt brīdi kā Betlēmes dziesmu,
Lai prieks skan pāri pasaulei tīrai...
Sniega pieturzīmes
Ar lāsteku zīmuli delnā
Es sniegā vēstuli rakstu,
Baltajā klajumā lieku
Sarmotus burtus,
Zvaigžņotas frāzes,
Sniegpārslu komatus,
Leduspuķu domuzīmes
Un nosalušus punktus,
Bet putenis kā dzēšgumija
Spēj pazaudēt vārdus,
Kas rakstīti sniegā,
Kas pateikti vējā.
Kūst ledus zīmulis plaukstā man,
Bet ir silti, jo dvēsele skan.

***
Ver skuju adatās
cerību pavedienu smalku
un izšuj uz eglēm
sniegpārslu rakstus,
ber gaišumu dvēselēs
ar kupenu baltu,
lai iemirdzas gaiši
tās sveces, kas zvaigznēm...

***
Sniega pārslās iemērcu otu
Un zīmēju mākoni, man dotu,
Slapjā ūdenskrāsas tonī.
Es krāsoju molu un jūras roni,
Miglas ēnu siluetus fonā lieku,
Sabangotām šļakatām
saputoju sieku, uzrasēju
dzidras rasas lāses mirkli,
ar ledus stiklu kristālisku spozmi.
Mirdz vēja šalkas vilnim lūpās.
Atkal debesis ir putnu klaigām pilnas.
Kā skumju vēdas pāri lido dzilnas.
Bet tur, aiz horizonta, ir noslēpušies
bērnības rīti, kas kamolā tīti.
Un mūsu prieka varavīksne,
Kam krāsu krūze tukša, izlijusi.
Bet baltā krāsa –
nu vismaz tā ir palikusi.
Un atkal es sniegā iemērcu otu,
Jo zīmēju decembri,
lai to ieziemotu.

DAGNIJA GASŪNA

***
Viss ir kārtībā –
Zvaigznes joprojām spīd,
Mākoņu eņģeļi
Rāmi debesīs slīd.
Tāltāli zvani kā
Brīnuma čuksti
Ieskanas logā –
Baltiem spārniem
Pār zemi nolaidies
Ziemsvētku rīts.

Brīnums
Dievs ilgi sēdēja uz mākoņa malas,
Šūpoja kājas un gaidīja brīnumu.
Bet šis – kā nenāca, tā nenāca.
Laikam bija aizgājis
Uz otru pasaules malu.
Beidzot Ziemsvētku rītā sāka snigt.
Brīnums bija pārnācis mājās.

ANDRIS LUDVIGS

***
Simtgadu slieksnis pārkāpts
Gadiņš sarāvies īss.
Mana dvēsele gaidās trīs.
Ziemassvētku vecītis
Dāvanu maisu jau pako.
Daba vēl sniegbalta brīnuma gaidās...
Cerība nezūd nekad.
Brīnums pienāks naktī, negaidot rītu.

MĀRĪTE ČORNAJA

Ziemassvētku laiks
Aust baltākais
Ziemsvētku rīts,
Noslaucīti visi sārņi,
Un tu drūmo omu
Projām dzen.
Ieklausies
Ziemsvētku naktī –
Sniegpārslas krītot san.
Tik ieklausies dabā un sevī
Mēģini sadzirdēt –
Jaukākā mūzika skan,
Un jūti –
Sirds vieglāka kļūst,
Priecīgāks top prāts,
Kaut arī pasaulē šajā
Visus viens neprāts māc.
Šonakt sliktās domas
Uz sniegpārslas liec,
Ļauj, lai nakts eņģeļi
Paņem tās līdz
Un dvēselē labāks tiec.
Kādam apnicis
Cepetis galdā,
Kāds priecīgs,
Ja ir maizīte saldā.

BRIGITA KĀRKLIŅA

***
Pie mazas svecītes liesmiņas
reiz varbūt piedzimis kāds,
ir klusi dziedāts,
ir raudāts,
ir smiets,
pie mazas svecītes liesmiņas
ir bijīgi Dieviņš lūgt iets,
ir solīts,
ir piedots,
ir atmiņu kamolīts tīts,
pie mazas svecītes liesmiņas
kāds mūžībā aizvadīts.

Pie mazas svecītes liesmiņas
mums patīk sildīties,
kad mazā zaļā eglītē
visspožāk mirdz eglītes sirds,
tad cerībai izaug spārni
un mīļi kļūst visi vārdi,
sēd eņģelis katram uz pleca,
un liesmiņa katrā plīvo!

Kāds klusi klauvēja pie loga,
varbūt, ka zīlīte,
bet varbūt Dieva roka?

Kāds dziļi sirdī ierunājās klusi.
varbūt, ka egoisms,
varbūt, ka sirdsapziņa moka?
Es sveci iededzu
un lūgsnai kļauju plaukstas,
Dievs atver sirdī
kādas slēgtas durvis,
un piedzimst cerības
un piedošanas burvis!

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas