Starp pasaules labākajiem

2018. gada 21. decembris 00:00

481

Ar katru gadu aizvien spēcīgāk un spēcīgāk tekvondo sportā sevi piesaka abas māsas no Bauskas – Inese un Jolanta Tarvidas. Šogad tomēr skaļākie lauri tikuši Inesei Tarvidai, kura nominēta arī Latvijas Gada balvai sportā.

Latvijas Nacionālā sporta padome 12. decembrī lēma par naudas balvu piešķiršanu sportistiem par izciliem panākumiem. To skaitā ir arī abas māsas – Inesei Tarvidai par 2018. gada Eiropas čempionātā izcīnīto otro vietu plānots izmaksāt 7683 eiro, viņas māsai Jolantai Tarvidai par 2017. gada Eiropas čempionātā gūto trešo vietu – 4610 eiro. Trenerim Markusam Kolēfe-lam – 6147 eiro.

Savukārt to, kuri sportisti saņems Latvijas Gada balvas sportā, noskaidros šodien, 21. decembrī, plkst. 21 «Latvijas Gada balva sportā 2018» svinīgajā sarīkojumā kinoteātrī «Splendid Palace». Ceremoniju tiešraidē varēs vērot LTV1 kanālā.

Pirms šī pasākuma «Bauskas Dzīve» sarunā ar Inesi skaidroja, kāda ir bijusi sportistes sezona un kādu viņa saskata ceļu uz Tokijas Olimpiādi.

Var teikt, ka šogad pēc skolas beigšanas bija pirmais pilnīgi profesionālā sporta gads. Vai bija jaunas sacensību vietas kalendārā?
– Bija daudz vietu, kur pirmo reizi aizbraucu, piemēram, G2 klases turnīrs ASV, Lasvegasā. Tur katru gadu notiek liels turnīrs ar labu organizāciju. Tomēr sacensības citos kontinentos maz izvēlamies – kad brauc tālu, laika maiņa ļoti traucē. Naktī nevar aizmigt, pa dienu gribas gulēt, un, kad pierodi, jau brauc atpakaļ, un atkal tas pats. Tāpēc labāk startēt Eiropā. Tomēr «US Open» varēja nopelnīt vairāk punktu. Protams, arī spēļu automāti un kazino tur ir visur, bet tos var izmēģināt tikai no 21 gada vecuma. Diez vai pati to darītu – vairāk gribējās fotografēties pie interesantākajiem objektiem.
Pirmo reizi startēju Ēģiptē, gada beigās – Apvienotajos Arābu Emirātos. Visu neatminos. Tas bija interesants gads – labi gāja jau gada sākumā, ļoti ātri sakrāju maksimālos reitinga punktus un pārējā laikā varēju vairāk trenēties, novērtējot pārējo sportistu startus.

Daudzi uzskata, ka šādi braucieni ir kā lieliskas ekskursijas, var izbaudīt vietējo virtuvi, iepazīties ar citām kultūrām. Cik daudz laika paliek izklaidēm?
– Ja pēc sacensībām ir brīva diena, tad var kaut ko apskatīt, bet parasti tādu iespēju ir maz. Neņemam šādas liekās dienas, jo nav laika. Jā, var kaut cik izbaudīt vietējo virtuvi, un tas apmēram viss. Arī tas jādara uzmanīgi. Mēs esam pieauguši cilvēki, profesionāli sportisti. Apzināmies, ka viss, ko darām, atspēlējas uz mūsu organismu.
Būt profesionālim nenozīmē, ka pietiek tikai ar smagu darbu treniņos. Jābūt iekšā ar visu – uzturu, dzīvesveidu. Nevar labi trenēties un tad iedzert aliņu vakaros, piemēram, ļoti jāizvērtē, vai vērts apvienot mācības ar treniņiem. Man pareizāk šķiet fokusēties uz vienu lietu. Kad mācies, ķermenis vēlas daudz ēst, jo smadzenes prasa enerģiju. Atceros vidusskolas laiku, kad notika gatavošanās eksāmeniem un reizē uz pasaules tekvondo čempionātu, bija grūti svaru noturēt.
Pašlaik ir pareizs svars, diētu ieturu pareizu. Treneris tādos jautājumos vairs nejaucas – tas būtu kā bērnudārzā. Katram pašam pie šiem secinājumiem jānonāk. Ja esi profesionāls sportists, tu neesi kā parasts cilvēks.

Cik liela nozīme ir iespējai trenēties tieši Vācijā? Kāpēc nevarētu mēģināt tādu pašu līmeni sasniegt pie mums?
– Treneri Vācijas klubā ir ļoti profesionāli. Turklāt tas ir viens no labākajiem klubiem pasaulē, un treneris – viens no līderiem šajā jomā. Markuss Kolēfels ir kompetents par visu – par noteikumiem, par pareiziem treniņiem, regulāri apmeklē seminārus, ko daudzi citi treneri nedara, un uzzina par daudzām niansēm, kas mainījušās tekvondo pasaulē.
Uzskatu, ka citur tik labi nesagatavotos, īpaši Latvijā. Treniņi mums notiek trīs reizes dienā. Sporta zālē strādā trīs treneri – katram ir sava joma. Treniņos viņi parasti ir visi trīs reizē, bet katram ir savi pienākumi, par ko katrs vairāk atbild. Pat ja esam diezgan daudz grupā – vienalga viss ir organizēts augstā līmenī, lai katrs sagatavotos pēc savām iespējām.

Skaidrs, ka galvenais mērķis pašlaik ir nokļūšana uz Tokijas Olimpiskajām spēlēm Japānā 2020. gadā. Kāda ir sistēma, kā izvēlas dalībniekus uz Olimpiādi, un cik lielas izredzes tikt uz Tokiju ir Eiropas sportistēm?
– Pirmie seši reitinga līderi kvalificējas automātiski. Tad notiks kontinentālās spēles, kur uz Olimpiādi tiks divi labākie, tikai no Okeānijas reģiona – viens. Viens mājinieks tiek uz sacensībām automātiski, kopā 16 sportistu.
Jārēķinās, ka Eiropa tomēr šajā sporta veidā ir visstiprākā un Eiropas kvalifikācija ir visgrūtākā. Ir atšķirība, vai kvalificējies Eiropā vai Āfrikā, kur parasti medaļas sportisti neizcīna. Lai gan jāatzīst, ka Āfrikas pārstāvju līmenis pieaug. Nigēras sportists Riodežaneiro Olimpiskajās spēlēs izcīnīja sudraba medaļu, un pēc tam tur gandrīz puse valsts sāka trenēties tekvondo.
Tas, ka Olimpiādē ir smagāka svara kategorija – nevis 53, bet
57 kilogrami, mani neuztrauc. Esmu «Grand Prix» sacensībās cīnījusies 57 kilogramu svara kategorijā, un nav problēmu. Ja esi labs, tad daži kilogrami to nemainīs.

Cik esi gatava nākamā gada sezonai? Šis gads sākās diezgan veiksmīgi, iegūts maksimums punktu, un otru gada pusi varēji aizvadīt ar mazāku sacensību skaitu.
– Bija moments, kad maksimālie punkti no G ranga sacīkstēm bija savākti. Tas bija labi. Ja daudz brauc uz sacensībām, tad dod vairāk iespēju pretiniekam tevi labāk izpētīt. Piemēram, maijā būs pasaules čempionāts – pirms tam jāatrādās sacīkstēs ļoti uzmanīgi. Visi jau cīņas skatās un analizē nākamos pretiniekus.
Tagad jāatgūstas no traumām, lai februārī vai janvāra beigās var sākt jauno sezonu. No lielām slodzēm ir cirkšņos iekaisums. To grūti sadziedēt – neko daudz nevar izdarīt, atliek vienkārši saudzēt un nostiprināt muskuļus. Ideāli būtu, ja treniņos varētu visu sabalansēt, lai visur vienādi stipri muskuļi, bet tādu brīnumtreniņu vēl nav.
Tagad ir iespēja nedaudz atpūsties, bet ar 1. janvāri atkal sākas treniņi.

Cik ilgi tekvondo sportisti noturas savā sporta veidā? Vai esi domājusi, cik ilga varētu būt tava karjera?
– Par tālāku nākotni sportā pašlaik nedomāju – plāns ir līdz Tokijas Olimpiskajām spēlēm. Noteikti, ka pēc tam vēl gribēšu cīnīties. Kurā brīdī būs tā robeža – to nevar paredzēt. Būšu sportā tik ilgi, kamēr jutīšu, ka ir vērts.
Parasti karjeras beigas ir 27 – 28 gadu robeža. Vīriešiem arī pēc 30 gadiem. Daži cenšas noturēties ilgāk, trenējoties saudzīgākā režīmā. Galvenā problēma jau ir tas, ka organismam grūti izturēt treniņu slodzes.

Vai izjūti atbalstu no Latvijas un Bauskas novada?
– Ļoti liels prieks, ka novērtē savā novadā. Šajā sporta veidā jūtu, ka nav daudz fanu un atbalstītāju Latvijā, tie pārsvarā ir draugi un labi paziņas. Mani sekotāji un fani pārsvarā ir no ārzemēm. Sociālajos tīklos tie ir pat mazie tekvondisti no Āfrikas un Āzijas.
Tāpēc liels prieks, ka Bauskas novadā par mums padomā, neaizmirst, ar mums lepojas. Esmu šeit uzaugusi, trenējusies, skolā gājusi. Viss, kas iepriekš noticis, un tas, kur es esmu tagad, tas viss nāk no šejienes, no mana novada.

UZZIŅAI

Inese Tarvida – dzimusi 1998. gada 16. novembrī Bauskā. Sacensībās startē svara kategorijā līdz 53 kilogramiem, kā arī olimpiskajā svara kategorijā līdz 57 kilogramiem.

Šī gada zināmākie panākumi saistīti ar abiem Eiropas čempionātiem – pieaugušo Eiropas čempionātā Kazaņā iegūta sudraba godalga, un U21 vecuma čempionātā – zelta medaļa Varšavā.

Pati par vissvarīgāko godalgu atzīst Taivānā izcīnīto bronzas medaļu «Grand Prix» turnīrā. «Tur aicina tikai pašus labākos – pirmos 32 pēc reitinga. Tas ir ļoti prestiži katram sportistam,» stāsta I. Tarvida. Viņa piedalījās arī «Grand Prix» finālā Apvienotajos Arābu Emirātos, kur startēja 16 planētas labākie sportisti, bet šoreiz bez lieliem panākumiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Starp pasaules labākajiem

Kategorijas