Galvenais – nečīkstēt!

2018. gada 18. decembris 00:00

1212

Pulkvežleitnants Armands Staļūns – par policista darbu, steidzīgo sabiedrību un ģimenes vērtībām.

Tikko mūsu valsts nosvinējusi simtgadi, 100 gadu arī Valsts policijai (VP). «Bauskas Dzīve» saistībā ar šo notikumu uz sarunu aicināja pulkvežleitnantu Armandu Staļūnu, Bauskas iecirkņa Kārtības policijas priekšnieku, kurš nupat saņēma Valsts policijas Kārtības policijas II pakāpes «Kārtības policijas Nopelnu zīmi». Vispār viņa «kontā» ir 38 apbalvojumi, svarīgākie no tiem – divi Iekšlietu ministrijas godaraksti, Valsts policijas jubilejas godazīme «LV policijai 95», VP krūšu nozīme «Par cītību policijā».

Saistībā ar šomēnes saņemto apbalvojumu A. Staļūns saka: «Tas ir kolektīva nopelns, viens nav karotājs. Policijā nostrādāti 27 gadi. Apbalvojums sniedz gandarījumu. Naudas balvu iztērē, bet apbalvojumu var parādīt mazbērniem.»

Pastāstiet par savu dzimto vietu un bērnību!
– Nāku no Mežotnes. Esmu dzimis divu bērnu ģimenē, man ir jaunāka māsa Solvita. Vecāki strādāja skolā. Audžutēvs bija skolotājs, mamma, profesionāla pavāre, izvēlējās strādāt par apkopēju un gardumus gatavoja mājās. Mums bija saimniecība. Neatceros, ka mani kāds būtu spiedis pie darba, pašam patika strādāt.
Bērnībā nebiju rātns, darīju daudz blēņu. Reiz man nopirka jaunus zābakus, bet es ar mucu braukāju pa grāvi un pēc tam pret sētu jaunos zābakus saplēsu. Citā reizē no rīta ar jaunām slēpēm lēcu pār tramplīnu, vakarā no tām pārnesu mājās tikai gabaliņus...
Mazotnē gribēju kļūt par arheologu vai lidotāju. Kad pabeidzu vidusskolu, PMK (Pārvietojamā mehanizētā kolonna – red.) piedāvāja mācīties Jelgavā, toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā, solīja darbu. Pēc tam sākās juku laiki, PMK pajuka, ar darbu nevarēja nodrošināt. Studiju gados Jelgavā strādāju par autoin-struktoru – braucu ar vieglajām un smagajām mašīnām. Paši arī tās remontējām.

Kā nonācāt policijā?
– Man kaimiņos dzīvojošais apsardzes priekšnieks aicināja pie sevis strādāt. 1993. gadā sāku strādāt apsardzē. Tur aizvadīju septiņus gadus. Tad mani darbā uzaicināja Kārtības policijas priekšnieks Jānis Butāns, kā arī Edmunds Zubāns. No sākuma atteicos, negribēju būt «piesiets» pie darba. Tomēr apdomāju, jo, strādājot apsardzē un braucot ar «moskviču», kājas mūžīgi bija nosalušas. 2001. gadā kļuvu par iecirkņa inspektoru Mežotnes pagastā uz trim gadiem. Tad, 2004. gadā, kļuvu par vecāko inspektoru Bauskā, kur strādāju līdz 2014. gadam. Uzkrāju pieredzi, bija labi skolotāji, piemēram, Renārs Dreijers, iepriekšējais Kārtības policijas priekšnieks.

Ko darbs policijā prasa no cilvēka, un kas dod gandarījumu, kas skumdina?
– Senāk disciplīna bija dzelžaināka, tagad ir mazliet vieglāk. Sanāk strādāt 136 stundas mēnesī, dažkārt – pat 176 stundas. Ja jāstrādā brīvajā laikā, pēc tam iespējams dabūt brīvdienu. Nereti sākas čīkstēšana, tāpēc prieks par jaunajiem zēniem, kas brīvajā laikā gatavi palīdzēt. Protams, ir gadījies atcelt personīgos plānus.
Strādāšana dod spēku. Neguli uz dīvāna – ej dabā, mežā, medībās, strādā! Darbā nepieciešama enerģija, un mājās to var atgūt.
Policijā trūkst darbinieku. Esošie ir ļoti noslogoti, strādājam vairāk uz izsaukumiem, maz laika paliek preventīvajam darbam un reidiem. Blakus ir maģistrāle A7, tai jāpievērš liela uzmanība. Darbs ir uz visām pusēm, labi, ka patruļpolicisti visu ko iemācījušies un iesaistās.
Jauki, ka varam palīdzēt, tomēr cilvēki reti kad pasaka paldies... Ne visi ir apmierināti, jo mūsu darbā visu nosaka akti un likumi, emocijas paliek otrajā plānā. Prieks, ka varam nodrošināt kārtību visos lielajos pasākumos, piemēram, «Bauska TASTE», 18. novembra svētku laikā, «Bucefala» sanākšanā ar ielu slēgšanu un tamlīdzīgi.

Kādu redzat šodienas sabiedrību?
– Steidzīgu, dzīves ritms ir straujš. Prasības bērniem skolā – trakas. Labi, ka jaunatne ir izglītota, tomēr kopumā sabiedrība ir neiecietīga. Uz ceļa apturētie šoferi uzsver, ka «jāsteidzas», bet var taču izbraukt desmit minūtes agrāk... (Smaida)

Kas, jūsuprāt, ir sievišķība? Vai sievietēm policijas ikdiena nav pārāk grūta?
– Sievišķīga sieviete ir izglītota un kopta. Noteicošā nav kleitas cena, bet tas, lai cilvēks ir pievilcīgi apģērbies. Tālāk nāk «augstākās matērijas» – sieviete māte, ģimenes pavarda turētāja. Policijas ikdiena, manuprāt, sievietēm nav piemērota. Kaut gan tagad sievietes «integrējas» «vīriešu» darbos, vīrieši – «sieviešu», piemēram, pavāri. Bija gadījums, kad sieviete nevarēja iestrādāties policijā, jo «visu bija žēl». Taču liela daļa iztur, piemērojas visām negācijām.

Un vīrišķība?
– Viss tas pats. Turklāt vīrietim jāpastāv par sievieti.

Vai jums ir mīļākā grāmata, filma?
– Sen neesmu lasījis. Man ļoti patika un patīk visas Žila Verna grāmatas, pa diviem lāgiem pārlasītas ne tikai bērnībā, bet arī vēlāk. No filmām patīk krievu klasika, piemēram, «Kaukāza gūstekne» – viegli uztverama un sniedz atslodzi.

Jūsu dzīves skaistākais notikums.
– Bērnu piedzimšana.

Kāds tēvs esat?
– Agrāk biju stingrais, tagad esmu kļuvis miermīlīgāks un pielaidīgāks. Ar gadiem pieredze citādāka.

Ko jūs vēlētu Latvijai un policistiem simtgadē?
– Latvija ir sakopta. Tā turpināt! Cilvēkiem jāizvērtē attieksme pret dabu. Tāpat nesaprotu arī viensētu nošķūrēšanu un biržu nociršanu...
Savukārt policistiem vēlu, lai ir atsaucīgi cits pret citu gan darbā, gan sadzīvē, lai atbalsta grūtā brīdī, ir kopā priekos. Mūsu darbā galvenais ir saskarsme, jābūt labam psihologam.

Ko vēl vēlaties sasniegt?
– Dzīvei jāplūst līdzi. Tālejošus plānus nekaļu, pašlaik man ir miera periods.
Nekad neesmu rāvies par priekšnieku, tā vienkārši sanāca. Pār līķiem negāju (smaida), neraujos karjerā.

Kam jūs gribētu pateikt paldies?
– Paldies ģimenei un vecākiem, kas palīdzēja pieskatīt mazos. Izjusts kopā būšanas trūkums… Pašlaik brīvajā laikā braucam uz dažādiem sporta pasākumiem. Dēlam patīk hokejs, meitas nodarbojas ar vieglatlētiku. To atbalstām, plānojam darbus, lai bērnus visur varam aizvest. Jaunatnei vairāk jānodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm.

Tuvojas Ziemassvētki. Ko gribētu saņemt dāvanā?
– (Smejas un klusē apmulsumā). Senāk bija viegli – mandarīni, konfekšu paciņa, ja vēl konstruktors, tad pavisam liels prieks.
Gribētu biļeti uz hokeju vai labu koncertu, piemēram, «Prāta vētras» vai «Red Hot Chili Peppers», – tādu, kas rada pozitīvas emocijas un izrauj no ikdienas ritma.

Armands Staļūns

Dzimis 1969. gada 16. janvārī Bauskā.

Izglītība: Bērzu pamatskola; Bauskas 1. vidusskola; Latvijas Lauksaimniecības universitāte (1993. g.) – inženiera izglītība; Policijas koledža (2007. – 2010. g.) – 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programma «Policijas darbs».

Bērni: Jānis (27 g.), Nikola (14 g.) un Keita Estere (10 g.).

Intereses un hobiji: lauksaimniecība, piemēram, kartupeļu audzēšana, un medības.

Dzīves moto – «Nekad nečīkstēt!».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Galvenais – nečīkstēt!

Kategorijas