Pirms 100 gadiem Bauskā

AGNIJA LESNIČENOKA, Bauskas muzeja speciāliste

2018. gada 21. decembris 00:00

103

Decembrī pirms 100 gadiem Bauskā izveidoja pilsētas policiju un nodibināja Bauskas pasta un telegrāfa kantori.

Darbu sāk septiņi miliči
Pēc Latvijas valsts proklamēšanas 1918. gada 18. novembrī policijas organizēšana bija viens no pirmajiem un neatliekamajiem jaunās valsts uzdevumiem. Arī Bauskas pilsētas valdei viens no primārajiem mērķiem bija atjaunot sabiedrisko kārtību un drošību. Pirmais solis tika sperts 1918. gada 1. decembrī, jaunajai Bauskas pilsētas valdei izlemjot par labu septiņu miliču, tai skaitā milicijas priekšnieka, pieņemšanai darbā.

Policija turpināja vadīties pēc 1903. gada Krievijas Sodu likuma, taču bija nepieciešami jaunās valsts apstākļiem piemēroti noteikumi un instrukcijas. Tāpēc Tautas padomē 1918. gada 5. decembrī apstiprināja pagaidu noteikumus «Par iekšējās apsardzības organizēšanu». Tie balstījās uz iepriekš minēto likumu kopas.

Latvija tika sadalīta 23 policijas vienībās. Mazākās pilsētas, miesti un pagasti bija pakļauti 17 apriņķu priekšniekiem, bet lielākās pilsētās – Rīgā, Liepājā, Daugavpilī, Jelgavā, Rēzeknē un Ventspilī – pilsētu prefektiem. Katrā pagastā apriņķa priekšnieka pakļautībā darbojās viens vecākais policijas kārtībnieks un vairāki jaunākie policijas kārtībnieki.

Kārlis Puķītis – pilsētas policijas priekšnieks
Par pirmo Bauskas apriņķa un policijas priekšnieku pagaidu valdības iekšlietu ministrs 8. decembrī iecēla Fridrihu Rūtenbergu. Bauskas apriņķa policija bija sadalīta divos iecirkņos: 1. policijas iecirkņa priekšnieks bija Mārtiņs Bērzepāns, 2. – Alfrēds Krezevskis. Par Bauskas pilsētas policijas priekšnieku pilsētas valdē apstiprināja Kārli Puķīti. 9. decembrī ar pagaidu valdības rīkojumu apstiprināja arī Bauskas pilsētas policijas iecirkni, kura priekšnieks bija pirms pāris dienām pilsētas policijas priekšnieka amatā ievēlētais Kārlis Puķītis.

Latvijas brīvības cīņu laikā sāktais policijas organizēšanas darbs bija jāpārtrauc. 1919. gada 5. janvāra apriņķa priekšnieks un viņam padotie policijas ierēdņi bija spiesti atstāt savu vietu un lūkot patvērumu, jo tos meklēja iebrukušo lielinieku aģenti. Pēc dažiem mēnešiem, kad lielinieki bija padzīti, sākot ar 1919. gada 4. aprīli, darbību atjaunoja un turpināja Bauskas policijas priekšnieks Kārlis Puķītis.

Jauns pārbaudījums bija Bermontiādes laiks. Bermontieši arestēja apriņķa policijas ierēdņus. K. Puķītis, piemēram, apcietinājumā pavadīja divas nedēļas. Pēc bermontiešu padzīšanas apriņķa policijas iestādes atjaunoja savu darbību, tomēr iesāktais bija jāsāk gandrīz no jauna, jo viss bija iznīcināts.

Atver pasta un telegrāfa kantorus
Bauskas pilsētas vēsturē 1918. gada 11. decembris iegājis kā Bauskas pasta un telegrāfa kantora dibināšanas diena. Liela loma kantora dibināšanā bijusi sabiedriskajam darbiniekam un pastmeistaram Jēkabam Vīndedzim. Drīz pēc Latvijas Republikas proklamēšanas J. Vīndedzis no jaunās valdības saņēmis uzdevumu atjaunot pasta un telegrāfa darbību Bauskā.

Nebija viegli no nekā radīt priekšzīmīgu iestādi. Sākot darbību, nav bijis pat papīra sarakstei, un tomēr visi uz darbu nākuši ar lielu prieku, jo zinājuši, ka strādā savai valstij. Drīz vien J. Vīndedzis iecelts par Bauskas pasta un telegrāfa kantora priekšnieku un šajā amatā nostrādājis līdz pat 1944. gadam.

1938. gadā, atskatīdamies uz 20 kantorī aizvadītiem gadiem, Jēkabs Vīndedzis uzstādījis rekordu valsts darbinieku vidū, tik ilgus gadus nostrādādams vienā vietā. J. Vīndedzim ir lieli nopelni pasta un telegrāfa satiksmes organizēšanā arī pārējā Bauskas apriņķī. J. Vīndedzis kantorus organizējis Iecavā, Skaistkalnē, Vecmuižā (tag. Vecumniekos) un Paņemūnē (tag. Brunavā).

Jēkabs Vīndedzis dzimis 1885. gada 19. jūlijā Bauskas pagasta «Žigļos». Viņš beidzis tehnisko skolu un jau 1905. gadā sācis strādāt Iecavā, bet Pirmā pasaules kara laikā, darba vietai pārceļoties uz Krieviju, arī viņš devies turp, taču pavadījis tur īsu brīdi, ļoti drīz atgriezies un apmeties pie radiem Igaunijā, Tērbatā.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni
Nozīmīgākais notikums J. Vīndedža dzīvē bijusi piedalīšanās Latvijas valsts tapšanas notikumos, arī valsts proklamēšanas aktā, ko viņš lielā saviļņojuma dēļ līdz pat vecumdienām atcerējās visos sīkumos.

Par pārmaiņām viņš uzzinājis, dzīvodams Tērbatā. J. Vīndedzis centies līdzdarboties valsts tapšanas procesos. 1917. gadā, kad Valkā nodibināta Latviešu pagaidu nacionālā padome, J. Vīndedzis ar domubiedriem Tērbatā šīs padomes aicinājumā vāca ziedojumus padomes Ārlietu nodaļas vadītāja Z. A. Meierovica un J. Čakstes komandēšanai uz ārzemēm sarunās par Latvijas valsts atzīšanu.

1918. gada novembrī Tērbatā kļuvis zināms arī par gaidāmajiem notikumiem Rīgā, un saviļņojums Tērbatā dzīvojošo latviešu vidū bijis liels. Uz Rīgu devusies liela daļa latviešu.

Latvijas valsts nodibināšanās apstāklis J. Vīndedzim deva iespēju stāties pie Bauskas pasta un telegrāfa kantora organizēšanas, ko sekmīgi veicis nepārtraukti līdz Otrā pasaules kara gadiem. Par saviem nopelniem viņš 1930. gada 13. novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Bez tiešajiem pienākumiem J. Vīndedzis starpkaru periodā bijis ļoti aktīvs vietējā Bauskas sabiedriskajā dzīvē, īpaši mīļa viņam bijusi dziesma – dziedājis gan baznīcas, gan dažādu biedrību koros.

Bēgot no otrreizējās PSRS okupācijas, J. Vīndedzis devās bēgļu gaitās uz Rietumiem. Sākotnēji J. Vīndedzis 40. gadu otro pusi pavadīja bēgļu nometnē Vācijā, pēc tam turpināja trimdas gaitas pāri Atlantijas okeānam – 1950. gadā no Vācijas J. Vīndedzis ieceļoja Amerikas Savienotajās Valstīs un visu atlikušo dzīvi dzīvoja Mineapolē Minesotas štatā.

Par spīti gadu nastai, viņš 60. un 70. gados joprojām aktīvi iesaistījās Mineapoles latviešu sabiedriskajā dzīvē. Mūža nogali pavadījis pie meitas, «Daisy» puķu veikala īpašnieces Laimas Liepas. Miris 1973. gada 2. novembrī, zemes klēpī guldīts 1973. gada 5. novembrī Mineapolē, latviešu draudzes kapos.

Baušķenieks Jēkabs Vīndedzis atceras valsts proklamēšanu

J. Vīndedzis 20. gs. 60. gados bija viens no nedaudzajiem trimdā vēl dzīvajiem Latvijas valsts proklamēšanas vēsturiskā notikuma aculieciniekiem.
Viņš atminējies: «Sajūsma bija liela, īsta svētku sajūta, kad 1918. gada 18. novembrī ierados Rīgā uz valsts proklamēšanas aktu Nacionālajā teātrī. Nacionālā teātra zālē bija svētku noskaņa, karogi, pacilātība, kas bija pārņēmusi visus klātesošos, it sevišķi pēc jaunās Latvijas valstsvīru runām, kas deva paļāvību nākotnei. Akts vilkās apmēram trīs stundas, un pēc oficiālām beigām dalībnieki vēl negribēja izklīst, bet pulciņos pārrunāja notikušo. Nebija noslēpums, ka politisko partiju starpā bija zināmas nesaskaņas, bet tās šajā dienā uz āru neparādījās. Daudz kas pa šiem gadiem piedzīvots un pieredzēts, bet 18. novembris vienmēr paliks mana mūža lielākais pārdzīvojums.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pirms 100 gadiem Bauskā

Kategorijas