Drosme mainīt komfortu pret skarbu ikdienu

2018. gada 11. decembris 00:00

138

Drosme mainīt komfortu pret skarbu ikdienu

Bauskas mūzikas un māk-slas skolas (MMS) 6.a klases audzēkņi piedalās radošā projektā «Dzīvnieki patversmē». To viņi īsteno mākslas valodas pamatu stundās. Jau divas reizes skolēni apmeklēja dzīvnieku pagaidu mītni «Ķepu ķepā» Iecavas mežu masīvā, skicējot suņus un kaķus. Mācību stundās viņi turpinās zīmējumus. Nākamajā semestrī darbi tiks izvietoti uz vairākām planšetēm, pievienojot dažu suņu un kaķu dzīvesstāstus, ar kuriem dalījās kopēji. Jauniešu zīmējumus 2019. gadā paredzēts eksponēt skolās un bibliotēkās.

Līdzdalības projekts
Skolēnu pieteikšanās projektā bija brīvprātīga. Ar lielu interesi un azartu iesaistījās Bauskas MMS 6.a klases audzēkņi Viktorija Zubova, Nikolass Jansons, Kristiāna Jasurēviča, Kristiāna Kalle, Linda Rubule, Betija Upelniece, Anda Adriana Straumane un Laura Lakoviča-Lakovica.

Biedrības vadītājas, kopēji un brīvprātīgie palīgi bija ļoti ieinteresēti jauniešu līdzdalībā un centās nodrošināt vislabākos apstākļus skicēšanai, kā arī dalīties dzīvnieku aprūpes pieredzē.
MMS direktores vietnieks Ainārs Pastors fotogrāfijās fiksēja gan skolēnu darbošanos, gan mīļdzīvniekus. Šie attēli nākamgad papildinās topošās tematiskās izstādes saturu.

Divas mākslinieces
Dzīvnieku aizsardzības biedrības «Ķepu ķepā» īpašums «Rēvici» atrodas Iecavas mežu masīvā. Padomju laikā mežos no Iecavas līdz Emburgai bija izvietota okupācijas karaspēka militārā bāze. Liela daļa kokaudžu ir zudusi pēc dolomīta karjera «Akmenscūciņas» ierīkošanas, taču «Rēvici» atrodas neskartā mežā diezgan tālu no intensīvas satiksmes ceļiem.

Stāstu par divām neparastām, drosmīgām un aizrautīgām sievietēm – bijušajām rīdziniecēm Ivetu un Gundegu Biderēm – jau biju dzirdējusi no dzīvnieku mītnes pastāvīgajiem darbiniekiem un brīvprātīgajiem. Pirms nedēļas beidzot ar viņām iepazinos. Atceroties mūsu sarunas, joprojām nebeidzu apbrīnot biedrības «Kepu ķepā» dibinātājas un virzītājas.

Iveta joko, ka viņa un meita Gundega nebūt neesot šajā pasaulē ieradušās ar dzīvnieku glābšanas misijas apziņu. Iveta Bidere ir diplomēta horeogrāfe. Savulaik bijusi Dailes teātra, Rīgas Krievu teātra vairāku izrāžu horeogrāfijas autore, piedalījusies arī citos iestudējumos kā kustību konsultante. Nodibinājusi un vadījusi privātu horeogrāfijas studiju. Toties Ivetas meita Gundega profesionālo karjeru sāka Rīgas cirkā, bija trapeces vingrotāja.

Providence zooveikalā
Kāds Latvijas sabiedrībā ļoti cienīts un mīlēts cilvēks intervijās ne reizi vien ir apgalvojis, ka dzīvē liela nozīme ir providencei – tai ar prātu loģiski neizskaidrojamai esības daļai, kas vada un virza. Gundegas Bideres providence sākās agrā bērnībā, kad Čaka ielas namā, kurā ģimene dzīvoja, pirmajā stāvā tika atvērts zooveikals.

Komentē mamma Iveta: «Meita pavadīja veikaliņā visu brīvo laiku. Mājās pārradās laimīga un starojoša. Reiz Gundega pavēstīja, ka esot piedalījusies dzemdībās, kur pasauli ieraudzījuši 76 radījumi. Nospriedu, ka bērnam ir pārāk vētraina fantāzija. Tomēr viņai bija taisnība. Izrādījās, ka zooveikalā meita asistējusi šņācējtarakānu mātītes dzemdībās, un tai patiešām piedzimuši 76 kukainīši.»

Ar to vien zooveikala «slimība» Gundegai nebeidzās. I. Bidere turpina: «Mums vienmēr mājās ir bijuši mīļdzīvnieki un viņu staidzināšana pa Ziedoņdārzu – rituāls. Tomēr Gundega ar savu neizmērojamo pieķeršanos dzīvām radībām «saslimdināja» arī mani. Vēlāk, kad jau dzīvojām privātmājā Ķekavā, mīļdzīvnieku kļuva arvien vairāk. Lai nopirktu namiņu Pierīgā, paņēmām hipotekāro kredītu un abas beidzām radošo karjeru. Turpmākajos gados strādājām visos iespējamos posteņos, aizņēmumu atmaksājot. Bijām sētnieces, apkopējas, picu cepējas. Man izdevās atrast lielisku darbu valsts akciju sabiedrībā «Latvenergo». Speciālā datorprogrammā iemācījos zīmēt Latvijas elektrotīklu kartes. Nostrādāju septiņus gadus. Tie bija pastāvīgi, labi ienākumi. Kredītu nomaksājām!»

Meklē un atrod
Tieši Ķekavā, kur varētu dzīvot laiskā komfortā, Iveta un Gundega nolēma radikāli mainīt dzīvi, lai palīdzētu bezpalīdzīgām, cilvēku pamestām radībām. Veselu gadu Bideres braukāja pa Latviju piemērota īpašuma meklējumos, līdz sludinājumu portālā atrada Salgales pagasta «Rēvicus».

Iveta stāsta, ka Polijā ir tāda paša nosaukuma pilsēta. Viņa ir atradusi arī saikni. Rēvicu dzīvojamo māju, kas pirkšanas brīdī bija grausts, Pirmā pasaules kara laikā poļu karagūstekņi uzbūvēja uz lauku muižiņas pamatiem.

Taču ne jau dzīvojamā ēka bija svarīga dzīvnieku mītnes ierīkošanai, bet gan zemes platība. Pašlaik biedrībai pieder 16 hektāri, bet ganībām un siena sagādei nepieciešams vairāk, jo apgādībā ir paņemti arī ringos vai izklaidēs traumēti, kā arī veci zirgi.

Kā pieczvaigžņu viesnīca
Kā dzīvnieku mītnes uzturēšanai var atrast naudu? Komentē Gundega un Iveta: «Žurnāliste un rakstniece, bijusī skaistkalniete Dzintra Šulce, kura brīvprātīgi sadarbojas ar daudzām patversmēm, mums nodrošina publicitāti sociālajos tīklos, turklāt ikvienā brīvā dienā atbrauc un strādā jebkuru smagu darbu. Nesavtīgi palīdz arī citi brīvprātīgie. Mūsu biedrība iekļaujas dzīvnieku aizsardzības vienotajā sistēmā Eiropas Savienības un Šengenas līguma valstīs.»

Reiz piezvanījusi meitene ārzemniece. Atbraukusi ar skaistu sporta auto. «Tāda disonanse «Rēvicos», taču mums laimējās iepazīties ar pasaules klases jaunu menedžeri, kura ir gan veiksmīgi atradusi, gan turpina meklēt sponsorus. Soli pa solim izstrādājam attīstības projektus dažādiem uzlabojumiem. Varbūt daži sponsori pat nezina, kas ir Latvija, taču dzīvnieku aizsardzības sistēma pasaulē ir globāla un sazarota. Mums bija ilgas diskusijas ar finansētājiem par mājdzīvnieku namiņu būvniecību. Katram boksam, kurā uzturas vairāki kaķi un pa vienam sunim, tagad ir ziemas un vasaras sektors. Izrādījās, ka daudzviet pasaulē bezsaimnieka dzīvnieki uzturas lielos angāros, jo tā ir lētāk. Tomēr bijām uzstājīgi un panācām, ka mītnē «Kepu ķepā» tika uzbūvēti namiņi. Tie ir lieliski, izskatās kā skandināvu vasaras mājiņas.»

Minču mājas saimniece
Ainārs Pastors, bildējot minčus to ziemas apartamentos, iesaucas: «Tā jau ir kaķu pieczvaigžņu viesnīca!» Ideāla tīrība kaķu namā nerodas pati no sevis. Par to gādā lieliskā brīvprātīga saimniece Mārīte Ozoliņa. Viņai ir algots darbs Rīgā, bet vecāki dzīvo Vecumniekos, viņa stāsta: «Man bija trīs kaķīši, kuri cits pēc cita nomira no smagām slimībām. Man bija grūti samierināties. Tā kā jau sen esmu pazīstama ar Ivetu Bideri, nolēmu viņas biedrības mītni apmeklēt un tā arī paliku. Mīļdzīvnieku zaudējumu man kompensē rūpes par kaķu māju «Rēvicos».»

Mītņu kopšanai vajag veselu dienu. Vispirms Mārīte iekurina krāsniņu, tad no dzīvojamās mājas atnes siltu ūdeni, ko salej bļodās. Piepilda ēdiena traukus, tad izpurina visas sedziņas, nomaina paliktņus, katru kaķu tualetes kastīti izmazgā un piepilda ar svaigiem pakaišiem. Visbeidzot kaķu mājas grīdu izmazgā ar dezinficējošu līdzekli. «Rēvicos» M. Ozoliņa strādā ne visai ilgi, bet zina, ka labāk par viņu neviens kaķu māju nespēs uzturēt.

Tiecas atrast motivāciju
Mārīte nav vienīgā, kura darbu dzīvnieku mītnē uztver kā aicinājumu. Vēl ir ļoti uzticami algoti darbinieki Andris Andrejevs un Sabīne Atmata. Ar Sabīni iepazinos šovasar, un mani iespaidoja viņas motivācija. Gudrā, skaistā 20 gadu vecā meitene – Bauskas novada Uzvaras vidusskolas absolvente – dzīvnieku mītnē strādā jau pāris gadu. Tas ir ļoti smags fizisks darbs un vienlaikus arī jūtīgus cilvēkus emocionāli iespaidojošs.

Taču Sabīne ir ļoti apņēmīga: «Gribu studēt veterināro medicīnu, pirms tam pārliecinoties, vai esmu piemērota. Bezgala mīlu dzīvniekus, un šķiet, labi saprotos ar ikvienu. Diemžēl man ir alerģija – kaķu mītnēs nedrīkstu atrasties, taču varu būt noderīga citos darbos. Mana mamma strādā Rīgā. Ik rītu, braucot uz darbu, viņa izmet loku, lai varu nokļūt «Rēvicos». Dažreiz te uzturos vairākas dienas, bet viena doma man nedod miera – dzīvnieku eitanāzija. «Ķepu ķepā» tā nenotiek, bet citur... Un tad atkal rodas šaubas par savu piemērotību veterinārārsta amatam.»

UZZIŅAI

Dzīvnieku aizsardzības biedrība «Ķepu ķepā»

Atrodas Ozolnieku novada Salgales pagastā.

Biedrības mērķis – dzīvnieku aizsardzības projektu realizēšana un īstenošana, sabiedrības izglītošana, Latvijas dzīvnieku aizsardzības popularizēšana Eiropas Savienības (ES) un Šengenas zonas valstīs.

Biedrību 2011. gadā nodibināja Iveta Bidere un viņas meita Gundega Bidere.

Pašlaik ērtos, jaunos un apsildāmos namiņos uzturas ap 80 kaķu un tikpat daudz suņu. Aplokos «mūža maizē» mīt arī zirgi.

«Ķepu ķepā» pašlaik ir dzīvnieku pagaidu mītne, nevis patversme. 2019. gadā plānots iegūt patversmes statusu.

Par dzīvnieku labklājību gādā divi algoti kopēji un vairāki brīvprātīgie.

Biedrība sadarbojas ar Rīgas, Ķekavas, Olaines veterinārajiem ārstiem un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārmedicīnas fakultāti.

Pagaidu mītnes darbību nodrošina sabiedrības ziedojumi (dzīvnieku barība, segas u. c. materiāli) un sponsoru finansiāls atbalsts. Valsts un pašvaldības līdzekļus biedrība nesaņem.

Kaķi un suņi ir vakcinēti, visiem ir dzīvnieku pases.

Viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir jaunu saimnieku meklēšana pagaidu iemītniekiem.

PĀRDOMAS

Ar maizes gabaliņu somā

Dzintra Šulce, žurnāliste un rakstniece:
– Tik populārs, visur daudzināts un līdz ar to maz izsakošs ir sauklis «Sāciet ar sevi!». No savas bērnības un skolas gadiem neatceros, ka valdītu tik bezatbildīga attieksme pret dzīvniekiem, dabu, resursiem un naudu. Nebija tādas sterilizācijas, nebija dzīvnieku audzētavu, nebija augstu cenu veterināriem pakalpojumiem. Noteikti mazāk piemēsloja, lauza un plēsa, atrodoties parkā, mežā, ezermalā. Taupīja apģērbu, taupīja resursus – nebrauca pieci cilvēki ar lielu autobusu (Skaistkalnes vidusskolas direktors Zundāns mūs, trīs skolēnus, aizveda ekskursijā uz Kocēniem ar savu «Moskvič-401», jo viņš nebija iebaidīts ar to, ka pats atbildēs par bērniem ceļā). Tagad vairs netaupa neko, visi tiek aicināti dzīvot šodienai.
Uz kurieni mēs ejam ar tādu dzīves devīzi? Vai es ceru uz ko citu? Ceru, jo man bija tas prieks redzēt bērnus, kuri vēl tikai iepazīst pasauli ar tās sāpēm un pretrunām.
Jā, tie Bauskas jaunieši, kuri atbrauca zīmēt uz mītni «Ķepu ķepā» plānotā projektā... Viņi kādā brīdī tomēr vairs nebija paklausīgie, labi audzinātie bērniņi, kuri seko tikai savas skolotājas ieteikumiem. Viņi sāka just, es pat ceru – sāka spriest un domāt «par uzdoto tēmu». Ja, šo izstādi apskatot, vismaz kādam no klātesošajiem būs vēlme somā vienmēr nēsāt līdzi maizes gabaliņu nejauši ieraudzītam bezpajumtes sunītim, tad zīmēts nav veltīgi. Talantam nav nekādas vērtības, ja cilvēks dzīvo bez izjūtām. Patiesi var uzzīmēt tikai tad, ja
māksliniekā ar bailēm no nikna vilka cīnās vēlēšanās to dzīvnieku apskaut, sasildīt, viņam kaut kā palīdzēt, ja vajag...

+ 1

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Drosme mainīt komfortu pret skarbu ikdienu

Kategorijas