BauskasDzive.lv ARHĪVS

Neļauj Bārbelei pazust

Neļauj Bārbelei pazust

Vecumnieku novada Bārbelē vietējās kultūrvides uzturēšanas entuziastes iekārtojušas izstādi «Zudusī Bārbele», kas tautas nama mazajā zālē skatāma vēl līdz šī gada beigām.

Ekspozīcijas atklāšana gan sākās, gan noslēdzās ar dziedāšanu. Kā atzīmēja sarīkojuma organizatore un izstādes veidošanas iniciatore Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze, arī dziesmas ir mantojums, kas jāsaglabā.

Folklora, gadskārtu tradīcijas, skaisti latvju raksti – ar to var lepoties gan Latvija, gan, izrādās, arī Bārbele. Arhīvos ir atrastas dziesmas, kas pierakstītas Bārbeles pusē. Divas reiz bijušas, pazudušas un atkal no jauna atgūtas melodijas – «Divi zili balodīši» un «Ar laiviņu ielaidos» – savā repertuārā iekļāvusi Bārbeles tautas nama lauku kapela «Savējie», kas tikko svinēja 15 gadu jubileju un ko vada Baiba Pētersone.

Saistoši ir no arhīviem un folkloras krātuvēm «izceltie» Bārbelē pierakstītie nostāsti par Pilveru pilskalnu, kapiem, baznīckungiem un zvanīšanu. Izstādes atvēršanā tos nolasīja Elīna Jegorova, B. Krauzes meita un ideju atbalstītāja, un Ieva Mediņa. Šaipusē dzīvojis arī rakstnieks Voldemārs Akacis (Bračka), kurš emigrējis uz Vāciju. Viņš izdevis grāmatu «Kanupene», kurā daudz vēstījumu par šo apkaimi.

Apauds un pirkstaiņi
Veicot rūpīgu izpēti, B. Krauze un E. Jegorova arhīvos uzgājušas ziņas par četriem Zemgales sagšu apaudiem. No trim saglabājušies rakstu paraudziņi, un viens no tiem saistīts ar Bārbeli.

«Raksts ir tik smalks! Bārbeles sagšai nav bijuši nekādi izšuvumi, tikai celotais apauds, kas darināts 31 celā sarkanā, zaļā, zilā un baltā krāsā. Nespēju iedomāties, kā varēja kaut ko tik sīku izdarināt!» brīnās B. Krauze. Viņa no apauda paņēmusi trīs dažādus rakstu motīvus un izadījusi ar pērlītēm. Tos ikviens varēja apskatīt.

Bārbeles lielākā bagātība ir baltie, pirkstainie, izrakstītie līgavaiņa cimdi, ko rekonstruējusi E. Jegorova. Etnogrāfiskā raksta atveidojums grezno telpas sienu. Unikālais motīvs tāds ir vienīgais un tikai Bārbelē, uzsvēra B. Krauze.

Par savu veikumu, pētot dažādas kolekcijas un krātuves, līdz rasts cimda «pavediens», pastāstīja pati entuziaste. «Šķirstot senus žurnālus, nonācu pie atklāsmes, ka, iespējams, vēl līdz mūsdienām ir saglabājušies Bārbelē radīti un  adīti cimdi. Uzgāju informāciju, ka 19. gadsimta beigās rīkotas ekspedīcijas, kas brauca pa novadiem, vāca lietas un zīmējumus, lai 1896. gadā atklātu etnogrāfisko izstādi Rīgā. Izrādās, Anna Maizīte no Bārbeles «Jaunzemjiem» pētniekiem dāsni atdāvinājusi skaistus cimdus izstādei un tie aizvien vēl glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā (LNVM). Kad viņa tos atdevusi, cimdi bijuši apmēram simt gadu veci – tapuši 19. gadsimta sākumā,» izzināto atklāj E. Jegorova.

Viņa, būdama iekarsusi, sazinājusies ar LNVM Etnogrāfijas nodaļas apģērbu un tekstila kolekcijas galveno glabātāju Initu Heinolu un tikusi cimdus apskatīt. Muzejā atrodas 50 dažādi priekšmeti no Bauskas apriņķa, bet tieši no Bārbeles – apauds un pirkstaiņi. «Līgavaiņa cimdi bija milzīgi, bet apņēmos tos uzadīt. Netaisīju tik smalkus ar 120 valdziņiem, kādi glabājas muzejā, bet izmantoju 72,» pauž idejas pārņemtā novadniece.

Lai šīs vērtības saglabātos nākamībai, rokdarbnieces tika aicinātas adīt un izšūt.

Mēdummuižas vietā – kalns
«Runājām par lietām, kas bija pazudušas no redzesloka, bet tās var atgūt, un tās atgūstam, taču ir kas tāds, ko vairs nav iespējams atsaukt no nebūtības,» rosinot aizdomāties par zudībām, sacīja Brigita Krauze. Viņa atgādināja, ka pagājušā gadsimta 70. gados ļoti intensīvi sākās latviešu tradicionālo viensētu iznīcināšana, cilvēkiem bija jāpārceļas uz kolhozu centriem. Ikviens var aplūkot Bārbeles karti, kur redzamas viensētas, kas kādreiz bijušas, un atzīmētas tās, kas vairs nav palikušas.

Fotoizstādē apskatei izliktas bildes. Vairs nav ne pēdu no vairākus simtus gadu vecās Mēdummuižas, kas saglabājusies tikai zīmējumā, nav arī citu ēku.

Daudzi vietējie ļaudis pēta attēlus, taču vairs neatceras, kur tādas mājas bijušas. Bārbelietis Mārtiņš Mediņš atminējās Mēdummuižu, kur trīs vasaras bijis darbā, jo blakus atradusies teļu ferma. «Ēka bija uz Valles pusi, Iecavas upes krastā. Tas ir Bārbeles pats tālākais stūris karjera virzienā. Tagad tur ir kalns un lieli koki. Mēdummuiža pazuda 70. gadu vidū, kad pāri gāja meliorācija,» viņš sacīja. M. Mediņš atklāja dzirdēto teiku par eju no muižas uz Skaistkalnes klosteri. Iespējams, tā bijusi patiesība, jo toreiz gans viņu, puiku, novedis pagrabā un parādījis aizmūrēto nišu. Klīda runas, ka saistībā ar karsta kritenēm ieži sākuši staigāt un velve iebrukusi.

Kas paliks aiz mums?
B. Krauze ir izveidojusi arī izdevumu «Bārbele Latvijas simtgadē», kurā apkopoti dažādi avīžraksti un informācija par notikumiem šaipusē laika ritumā.

Pagasta pārvaldes vadītāja Santa Bračka pauž prieku par B. Krauzes ieguldījumu, «neļaujot Bārbelei pazust», un pateicas bārbeliešiem par atbalstu. «Nebūtu jūs, nebūtu Bārbeles!» viņa sacīja.

Vai tiešām «jaunajiem nerūp, kas paliks aiz mums», vai tiešām tā būs zudusī Bārbele? «Paši nelepojamies ar sevi, esam palikuši tik pelēki, sēžam kā peļķē. Kaut kas nav kārtībā. Brigita te ceļ gaismas pili, bet viss cits grimst tumsā,» skumji noteic vietējā iedzīvotāja Austra Ālmane. Savukārt Līvija Sima uzsver, ka lepojas ar savu bibliotekāri, kurai rūp kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana un to lietu godā celšana, ar ko Bārbele var dižoties.


Publikācija ir sagatavota ar «Latvijas Valsts meži», Valsts Kultūrkapitāla fonda un Zemgales plānošanas reģiona finansiālu atbalstu.