Par simtgadi atmiņu lādītē katrs noglabās ko savu

2018. gada 27. novembris 00:00

Simtgades svinības izskanējušas, taču joprojām gribas domās un darbos atgriezties pie izjustā un pārdzīvotā. Ikviena paaudze atmiņu lādītē noglabās kaut ko savu, tai vissvarīgāko. Bet bērnu un jauniešu emociju atklāsmei ir īpaša nozīme, jo viņi šo pieredzi aiznesīs vistālāk. Jauniešu pārdomas ir svarīgas, vērtīgas un vajadzīgas mums visiem, tāpēc piedāvājam Bauskas skolu audzēkņu rakstīto atskatu uz valsts simtgades dienās piedzīvoto un izjusto.

Likteņdārza svētvietā
Lelde Rādena, Bauskas sākumskolas skolniece

Gatavojoties Latvijas Republikas simtgades svinībām, Likteņdārzs aicināja Latvijas skolu audzēkņus piedalīties konkursā par lielāko novada sveci. Konkursā iesaistījās 150 skolas. Arī mēs, Bauskas sākumskolas 6.b klase, nolēmām, ka jāpiedalās. Zemgales svecei jābūt lielai. Savācām 110 kilogramus un ieguvām otro vietu, atpaliekot par 11 kilogramiem no pirmās vietas.

Simtgades svētku pasākums 18. novembrī mums šogad bija neparasts. Devāmies uz Likteņdārzu, kur notika Latvijas simtgades saulrieta sagaidīšana un konkursa dalībnieku apbalvošana. Tikai daži mūsu klases audzēkņi ar vecākiem bija apmeklējuši Likteņdārzu, tāpēc izjūtas bija vēl jo īpašākas.

Mūsu savāktās sveces un parafīns bija izliets neskaitāmās sarkanās svecēs. Tās bija sakārtotas pa novadiem Latvijas karogu pakājē. Visvairāk – Zemgalei, otrajā vietā – Rīga, trešajā – Latgale, tad – Vidzeme un Kurzeme.

Ar katru aizdegto sveču liesmiņu gribējās novēlēt labu ikvienam cilvēkam, kas šajā dārzā ir ieguldījis savu darbu un sirdi. Ja man jautā: «Kas ir Likteņdāzs?», es teiktu, ka tā ir labo darbu un domu banka. Katrs iemūrētais akmens amfiteātrī liecina par stipru un mūžīgu Latviju. Katrs iestādītais koks augs mūsu Latvijas krāšņumam. 72 pašvaldību iestādītā ozolu godasardze apliecinās mūsu Latvijas spēku, bet Likteņdārza draugu aleja, kurā būs 113 000 bruģakmeņu ar ziedotāju, viņu tuvinieku un draugu vārdiem un uzvārdiem, simbolizēs tautas kopību pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Spītējot īslaicīgam lietum un rudenīgi skarbam vējam, Daugavas krastā tautu dēli iededza 18 ugunskurus. Sildoties pie tiem, gaidījām saulrietu. Par spīti mākoņiem, mēs to redzējām. Pamalē atspīdēja zeltaina padebess kā apliecinājums tam, ka saule ir kopā ar mums mūsu Latvijas lielajos svētkos.

Visi draudzīgi aizdedzām sarkanbaltsarkanas sveces, izveidojot Latvijas kontūru, un baudījām svētku mielastu – pīrāgus, kliņģeri un Likteņdārza ābolu sulu, karstu un gardu.
Ja mēs ikkatrs paveiktu kādu sirdsdarbu Latvijai kaut vai tikai Latvijas dzimšanas dienā, cik skaista un sakopta tā būtu!

Vēsture uzrunā
Sintija Kļava, Bauskas Valsts ģimnāzijas skolniece

Svētku mēnesī man kopā ar klasesbiedriem bija iespēja apmeklēt izstādi Bauskas muzejā «Deviņdesmitie no simts». Tas bija neparasts piedzīvojums, jo nonācām laikā, kad mūsu vecāki bija apmēram tajā vecumā, kurā pašlaik esam mēs.

Izstādē bija tik daudz, ko skatīt, simtiem laikmeta liecību: fotogrāfijas, pārtikas taloni, laikraksti, vēlēšanu afišas, pirmie mobilie telefoni, videomagnetofoni, kasetes, apģērbi, laikraksti.

Visiespaidīgākās bija fotogrāfijas un priekšmeti, kuri radīja priekšstatu par «Baltijas ceļu» un barikāžu laiku. Ar interesi meklējām fotogrāfijās pazīstamus cilvēkus. Man pat liekas neiespējami, kā laikā, kad Baltijas valstis vēl nebija brīvas (1989. gada 23. augustā), varēja 600 kilometru garumā izveidoties divu miljonu cilvēku gara rinda: Tallina–Rīga–Viļņa. Apbrīnojami arī tas, cik precīzi bija izveidots saraksts, kurā kilometrā jāstāv katrai iestādei. Meklējām, kurā kilometrā bija jāstāv Bauskas 1. vidusskolai. Atradām. Uzzinājām par pirmajām Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanām pēc neatkarības atjaunošanas, par Tautas fronti un tās laikrakstu «Atmoda», par Bauskas četrsimtgades svinībām, par Bauskas karogu, par to, kā baušķenieki aizstāvējuši savu slimnīcu.

Vērojot šo izstādi, manī radās ļoti dažādas izjūtas: smeldze par to, ka brīvība prasīja tik daudz garīga spēka, lepnums par to, ka mūsu vecvecāku paaudze bijusi tik organizēta, vienota, ar tik stipru vēlmi dzīvot brīvā valstī un liela pateicība visiem, kuri mums uzdāvinājuši citus laikus.

Izstāde man lika saprast, ka arī mēs, šodienas ļaudis, veidojam vēsturi, jo katra lieta, kura šodien ir vienkāršs sadzīves priekšmets, jau pēc gadiem būs vēsturei noderīgs lietiskais liecinieks.

Mēs pateicamies izstādes veidotājiem par lielisko izstādi. Vecākajai paaudzei tās ir atmiņas, bet mums vieta, kas atgādina, ka mums brīvību neviens nav uzdāvinājis, to izcīnījuši Latvijas patrioti.

Šiem svētkiem līdzīgu nebūs...
Elīza Kupča, Bauskas Valsts ģimnāzijas skolniece

Nezinu, vai maz spēju apjaust, ka es esmu viena no tiem, kurai izdevies piedzīvot valsts simto dzimšanas dienu. Var jau šķist pašsaprotami, jo patiešām šai dzimšanas dienai mēs gatavojāmies ilgu laiku, tomēr man liekas, ka neviena cita Latvijas dzimšanas diena neizklausīsies īpašāk par 100. Cik daudz piedzīvots un pārdzīvots šajos simts gados – neatkarība un okupācija, prieks un ciešanas, uzvaras un zaudējumi!

Latvijas simtgades svētku kalendārā visa gada garumā tik daudz brīnumaini skaistu un kvalitatīvu pasākumu: koncerti, projekti, izstādes, festivāli un vēl, un vēl. Arī novembra svētku dienās bija iespēja svinēt, godāt un daudzināt mūsu Latviju.

Manai latvietes sirdij vēl spožāks par krāšņo salūtu un «Staro Rīga» gaismiņu radīto atmosfēru likās koncerts pie Brīvības pieminekļa. Ne lielais pūlis, ne visapkārt dzirdamās svešās valodas nespēja mani apturēt no mīlestības pret savu Tēvzemi, kas tik brīnišķīgi tapa izdziedāta un izrunāta.

Lielais, spēcīgo jauniešu balsīm piepildītais koris, zināmi un vēl tikai plaukstoši diriģenti, talantīgi aktieri, visdrosmīgākie sportisti, visinteliģentākie uzņēmēji un zinātnieki, visskaistāko balsu īpašnieki, visnesavtīgākie karavīri un, protams, arī tie, kuri, spītējot grumbām un sirmajai galvai, vēl joprojām ir gatavi runāt par ērkšķiem, kas viņus aizveduši līdz brīvai Latvijai. Lai gan dziesmas jau sen zināmas un diriģenti pat pazīstami, nav «kārtējā simtgades koncerta» gaisotnes, ikviens man blakusstāvošais, kā nu mācēdams, dungo līdzi dziesmu melodijas, jo vairs neviens mums nespēj aizliegt dziedāt par to piekto gadu, kurā asins lietus lijis, vairs neviens nevar mūs apklusināt, kad Māra Sirmā vadībā katra korista acīs deg cīņa ar pretvaru un vēl tik daudz spēka ir mūsu dziesmā, ka nav jābaidās no nākotnes briesmām – mēs esam brāļi un māsas dziesmā un brīvībā.

Īpaši saviļņojošs mirklis manai dvēselei bija Daiņa Īvāna un Lidijas Lasmanes-Doroņinas pateiktais. Jā, šoreiz viņi, tāpat kā citi koncerta dalībnieki, citēja kāda latvju dzejnieka aprakstītās sāpes par savas valsts brīvību, bet es zinu, ka viņos pašos kūsā savas sāpes, savs stāsts. Daudzi manas paaudzes jaunieši nemaz neatpazīst viņu sejas, nezina viņu vārdus… Cik žēl, jo viņu ieliktais akmens Latvijas valsts pamatos ir neiznīdējams, un cik svarīgi ir to zināt! Protams, ikviens koncerta dalībnieks ir Latvijas valsts pamata sastāvdaļa, ikviens ir aizvedis Latvijas vārdu tālu pasaulē, un tas ir tik skaisti, ka valsts simtgade šos spēcīgos cilvēkus sapulcē vienuviet.

Koncerta izskaņā trīs brīnumaini soļi: prezidenta Raimonda Vējoņa uzruna, Latvijas himna un katra korista himna «Pūt, vējiņi!». Tad simtgade ir sagaidīta. Tāpat kā katrā jaunā gadā ir uzrakstītas kādas apņemšanās, ir radusies iedvesma vienmēr būt Latvijas vidū un varbūt pat kādu dienu būt tai, kura šo vārdu nes tālu pasaulē – ar godu, ar mīlestību, jo te ir manas mājas, te ir mana dzimtene.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Par simtgadi atmiņu lādītē katrs noglabās ko savu

Kategorijas