Skaudrs paaudžu stāsts

2018. gada 20. novembris 00:00

741

Mazmežotnes muižas kalpu māja Rundāles novadā piedzīvojusi atjaunotni un ieguvusi telpas Latvijas cukurbiešu nozares retrospekcijai. Tas noticis ar Burkānu ģimenes finansiālu nodrošinājumu, piepildot gadiem klusībā lolotu ieceri.

Zemnieku saimniecības «Sējas» īpašnieks Āris Burkāns ekspozīcijas atklāšanas dienā, 15. novembrī, bilda, ka aplūkojamais un izzināmais ir «piliens vēsturē». Šajos viņa vārdos izteikta patiesība, jo cukurbiešu audzēšana un pārstrāde Latvijā iesniedzas pagājušajā gadsimtā. Ekspozīcija ir nozares esenciāla atklāsme tās attīstībā un pārvērtībās līdz pat likvidācijai.

Ģimeniska un vēsturiska motivācija
Āris pamatoja, kādēļ vēlējušies parādīt zudušo jomu. Nozare ir bijusi ienesīga, viņa tēvs, audzējot cukurbietes, nopelnījis tik daudz, ka spējis uzcelt māju. Āra paaudze kopsaimniecību laikā guvusi rūdījumu, kaplējot garu garās sējumu vagas. Modernizācijas posmā pēc pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem cukurbietes zemkopjiem devušas labu peļņu.

Mazmežotnes muižas saimniece Iveta Burkāne, arī pieminot vēsturiskus akcentus, – grāfu Līvenu, kādreizējo Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu staciju, kur savulaik bija izvērsti jaunāko atziņu izmēģinājumi, uzsvēra, ka ekspozīcijas atklāšana ir svētku diena pašiem un ciemiņiem. Vēl jo īpašāk – notiekošais saistās ar Latvijas simtgades noskaņām.

Vēsturiskā ekskursa saturisko un vizuālo risinājumu veidojuši Jelgavas Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzeja speciālisti, atklāja iestādes direktore Gita Grase. Īsi pirms Jelgavas cukurfabrikas likvidācijas no uzņēmuma saņemtas liecības, kas bijušas krātas gadiem ilgi. Muzejs tās nav iekļāvis savā krājumā, bet gan rūpīgi glabājis, it kā paredzot, ka būs izmantojamas citā vietā. Viņa neslēpa, ka ir bijusi dažādu personu interese par materiāliem, kas saņemti no cukurfabrikas, taču nepārliecinoša, lai kādam uzticētos. G. Grase uzsvēra, ka «ekspozīcija vienlaikus ir sarežģīta un vienkārša». Taču ar labu gribu vien nepietiek, jo nespeciālistiem trūkst zināšanu, kas nepieciešamas šādā procesā. Sadarbībā ar Mazmežotnes muižas saimniekiem rezultāts, viņasprāt, ir izdevies gan saturā, gan izskatā.

Lietuvā joprojām ražo cukuru
Pēteris Briedis, sniedzot saistošu ieskatu Latvijas cukurbiešu audzēšanas un rūpniecības vēsturē, nespēja būt remdens, jo lieliski pārzina nozari. Savulaik viņš strādāja Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijā, kur bija aizrautīgi speciālisti, īpaši Egons Fridrihsons un citi. P. Briedis aizstāvēja doktora disertāciju par tehnisko kultūru. Viņa darba oponents bija leģendārais Jānis Laže, labs agronoms un tehnologs, nozares celmlauzis Latvijā. J. Lažes neatlaidība, vēršoties tā laika valdībā, ir bijusi izšķirīga cukurbiešu lietā. Interesants fakts, ka pirmās brīvvalsts laikā Latvija ieguvusi «laurus» pasaules izstādē 1937. gadā Parīzē – par sakņu augstāko ražību.

Ekspozīcijas atklāšanas reizē klāt bija pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers. Ar viņa noteiktību nozarei tika panākti labvēlīgi nosacījumi. Bijis pieņemts likums par cukuru. Valstī izaudzēts tik daudz cukurbiešu, lai pēc pārstrādes nodrošinātu pašapgādi ar saldvielu. Zemniekiem šī bijusi ienesīga nodarbe, taču privatizācijas līkločos pienācis laiks, kad nepieticis valstiskas varēšanas noturēt nozari, kaut arī nodokļos tā ienesusi milzīgas summas.

Kaimiņi lietuvieši spējuši saglabāt kvotu, ko piešķīra Eiropas Savienība. Lietuvā arī pašlaik darbojas divas cukurfabrikas, pirms reformas bijušas četras. Vieglā un lielā nauda, ko no Eiropas Savienības varēja saņemt par nozares likvidāciju, 2006., cukurbiešu audzēšanai un pārstrādei liktenīgajā gadā, Latvijā bija izšķiroša, uzskata P. Briedis. Daudz mazu saimnieku zaudēja ieņēmumus un neatguvās. Ir vēl Latvijā daži «pēdējie mohikāņi», kuri audzē saldās saknes un pārdod tās medniekiem zvēru piebarošanai.

Rādīs jaunajai paaudzei, viesiem
Mazmežotnes muižas kādreizējā kalpu māja ar atsvaidzināto manteļ-skursteni ir uzrunājoša un iekārtotajai ekspozīcijai gana piemērota. Šeit cukura ceļi iezīmēti arī plašākā mērogā, ne tikai Latvijā. Jaunā paaudze, kā to akcentēja ekspozīcijas īstenotājs Marjus Zaļeckis, varēs gūt ieskatu par zudušo nozari. Saldo sakņu audzēšana parādīta attīstībā no smaga roku darba līdz moderno tehnoloģiju izmantošanai. Marjus apmierināts par sadarbību ar muižas saimniekiem. Tā bijusi abpusēji paļāvīga, ņemot vērā eksponātu saturu un izvietojumu.

Koncerna «Bayer CropScience» nodaļas vadītājs Baltijas valstīs Dāgs Rostoks neslēpa, ka, būdams jauns agronoms, augstākajā mācību iestādē tolaik nav ieguvis zināšanas nezāļu apkarošanas herbicīdu izmantošanai. Ticība jaunajam un laba sadarbība ar zemniekiem nostiprinājusi modernu metožu pielietojumu. Valters Bruss tajā laikā bijis galvenais viendīgsta sēklu izplatītājs, pārstāvot Vācijas firmu «KWS». Abiem speciālistiem izdevies kopā ar zemniekiem skoloties un nostiprināt laukos mūsdienīgus darba principus.

Diemžēl tas viss tagad ir atmiņas, kas, kā cer Iveta Burkāne, varētu būt saistošas jaunajai paaudzei un Mazmežotnes muižas ciemiņiem. Cukurbiešu audzēšana parāda latvisko darba tikumu, kas tik vajadzīgs arī šodien.

UZZIŅAI

Koncepcijas autors un projekta vadītājs – Gints Putiķis, Jelgavas Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā; idejas realizētājs – Marjus Zaļeckis, maketa autore – Saiva Kuple.

Materiāli apkopoti no bijušās Jelgavas cukurfabrikas muzeja krājuma, no Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas kādreizējā nozares vēsturiskā apkopojuma (nosargāts Saulaines tehnikumā), izmantota akciju sabiedrības «Latvijas Cukurs» līdera Pētera Brieža kolekcija, interneta resursi.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Skaudrs paaudžu stāsts

Kategorijas