Bārbelē dzīvo gan leģendas, gan to liecinieki

2018. gada 20. novembris 00:00

108

Bārbelē dzīvo gan leģendas, gan to liecinieki

Kā 19. gadsimta sākumā dzīvoja bārbelieši? To, ka 19. gadsimtā Bārbeles kroņa muižā Surģeniekos dzīvojis Mārtiņš, Andreja dēls, Odiņš (Marthin Odin) ar sievu Maddi, apliecina ieraksti 19. gadsimta dvēseļu revīzijās, kas rodamas Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Tur lasu, ka Mārtiņam ar Maddi bijis viens puika Andrejs un četras meitas – Anna, Lībe, Dārta un Grieta.

Turīgi un ietekmīgi
Bārbelietis Mārtiņš Odiņš bijis ievērojams cilvēks, un par viņa bojāeju tautā saglabājušās vairākas leģendas. Viena no tām vēstī, ka Mārtiņš esot sūtīts uz Pēterpili, lai piedalītos cara Aleksandra II kronēšanas ceremonijā, kur arī gājis bojā. Cita leģenda vēsta, ka Mārtiņš Odiņš devies pie cara žēloties par zemnieku grūto likteni. Pēterpilī viņš esot noindēts, lai netiktu audiencē pie cara. Esot atvests alvas zārkā un apglabāts Bārbeles kapos. Tas notika 1856. gadā.

Bārbelē dzīvojuši vairāki turīgajai un ietekmīgajai Odiņu (Odin) dzimtai piederīgie. Interesanti, ka 19. gadsimta vidū trīs Bārbeles Odiņu dzimtas puiši – Johanns, Gerhards un Emils – studējuši Tērbatas Universitātē. Johanns un Emils ieguvuši medicīnas doktora grādu. Johanns Odiņš 1878. gadā kļuva par kūrorta ārstu Ķemeros, bet Emils Odiņš vācu-franču kara laikā no 1870. līdz 1871. gadam strādāja slavena ārsta, aseptikas pamatlicēja Ernsta Bergmana pakļautībā, bet 1872. gadā grāfa Šuvalova muižā netālu no Kijevas.

Odiņu dzimtas turīgumu nešaubīgi apliecina arī informācija par zvanu, kas bijis Bārbeles luterāņu baznīcas tornī. 1930. gadā izdevumā «Latvijas Universitātes Raksti. Arhitektūras fakultātes sērija. Autors Latvijas Universitātes docents, profesors Pauls Kampe» publicēts saraksts ar Latvijas baznīcu zvaniem no senākiem laikiem līdz 19. gadsimta vidum, kuru klātbūtni iespējams pierādīt. Sarakstā minēts Bārbeles luterāņu baznīcas zvans, kas datēts ar 1849. gadu. Tajā lasāms ieraksts: «Soli Deo Gloria in memoriam Andreas Odin patris mort. 1849.» Diemžēl šo zvanu, tāpat kā daudzus citus, Pirmā pasaules kara laikā «evakuēja» uz Krieviju, un Latvijā šis zvans neatgriezās.

Atgriežamies 21. gadsimtā
Iemesls, kamdēļ stāstu par Odiņu dzimtu, nav vien leģendas un ziņas par viņiem, kuras dzirdam un stāstām vēl šodien. Iemesls ir no 19. gadsimta vidus «atceļojušais» Odiņu dzimtas liecinieks un godinātājs – kapa piemineklis, kurš uzlikts Bārbeles kapsētā pēc Mārtiņa Odiņa nāves 1856. gadā. Mūsu gadsimtā to zinām arī kā Latvijas valsts nozīmes mākslas pieminekli.

Gadā, kad pēdējo reizi tika dalītas «deputātu kvotas», Bārbeles pagasta bibliotēkas vadītāja Brigita Krauze uzrakstīja aicinājumu Nacionālajai apvienībai, lūdzot piešķirt finansējumu valsts nozīmes mākslas pieminekļa «Odiņu kapa piemineklis» (datējums ar 1856. gadu) Bārbelē restaurācijai. Nacionālā apvienība atbalstīja šo projektu, kurā Brigita Krauze iesaistīja arī biedrību «Zemgales mantojums». Palīdzību un atbalstu sniedza Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas valsts inspektore Mārīte Putniņa, bet pieminekļa izpēti veica monumentāli dekoratīvās tēlniecības objektu restaurators Gunārs Grīnfelds un stājglezniecības restauratore – speciāliste Līga Jansone.

Savukārt pieminekli restaurēt piekrita bārbelietis tēlnieks Indulis Folkmanis, paužot prieku par iespēju sniegt atbalstu dzimtajam pagastam. Dažus mēnešus varēju sekot līdzi precīzajam un rūpīgajam tēlnieka darbam, kurā lūkojoties, manuprāt, varēja izjust suģestējošu mieru. Piemineklis un sētiņa ap to, kuras formas un izskatu gadu desmitu laikā bija mainījušas spēcīgās blakus augošo koku saknes, atguva skaistumu.

Dzīves un nāves simboli
Odiņu kapa piemineklis gatavots smilšakmenī. Tas izveidots kā nocirsts ozola stumbrs, kuram nozāģēti zari. Zaru zāģējumu vietās ierakstīti, domājams, citu senču dati. Nocirsts koka stumbrs un tā zari memoriālajā tēlniecībā simbolizē pārrauto cilvēka dzīvi. Koks izdzīvo visus gadalaikus. Salapo pavasarī, plaukumā ir vasarā, rudenī atdod savas lapas un ziemā iemieg. Tas simboliski tiek pielīdzināts cilvēka dzīves ritumam: pavasaris – jaunība, vasara – briedums, rudens – vecumdienas, bet ziema – nāve. Piemineklī redzami arī lapoti zari. Tas ir apliecinājums, ka koks, lai arī nocirsts, vēl ir spējīgs zaļot. Cilvēka dzīvē šie zaļojošie zari ir aizgājēja pēcnācēji. Piemineklī atrodami vēl citi simboli. Pieminekļa augšpusē čūska, kas pati satvērusi savu asti, simbolizē mūžību, kas ir kā aplis, kuram nav ne sākuma, ne gala. Pieminekļa apakšdaļā sēnes simbolizē dzīves sairšanu un atdzimšanu.

Stumbra centrālajā daļā izveidota piemiņas plāksne, kurā lasāms teksts (tulkojums latviski): «Mārtiņs Odiņš dzīvo Surģeniekos, dzimis 1796. gadā. Visu kroņa ļaužu vārdā sūtīts uz ķeizara kronēšanu 1856. gadā un Maskavā miris.»

Veicot pieminekļa izpēti, secināts, ka tas bijis bagātīgi polihromi apdarināts. Vienā laukuma robežā izmantoti vairāki krāsu toņi, kas atšķiras gan tumši gaišajā gradācijā, gan nokrāsā. Visticamāk, izmantotas kaļķa krāsas. Sākotnējais krāsojums pārkrāsots vismaz trīs reizes. Lai arī polihromija saglabājusies slikti, tomēr informācija par lielajām krāsu attiecībām ir nolasāma. Tika atrasti 16 toņi un burtu gravējumu padziļinājumos zeltījumu slāņa paliekas.

Līdzīgi analogi šim piemineklim atrodami Rīgas Lielajos kapos, Ķemeru parkā, Anneniekos un Engurē.

Sadarbība – atslēgvārds
Pēc restaurācijas pabeigšanas Brigita Krauze aicināja uz tikšanos projektā iesaistītos ļaudis. Tika pārrunāts, kas ir iegūts ar šī projekta realizāciju. Biedrības «Zemgales mantojums» valdes priekšsēdētāja Dace Žuromska atzina: «Sadarbība bija atslēgvārds šajā projektā.» Mārīte Putniņa nešaubīgi atzina, ka ieguvumu ir daudz: «Nupat runājām, ka visi bārbelieši nemaz nezina, kādi aizsargājamie pieminekļi ir Bārbelē, bet, iespējams, daudzi nezina arī šo novadnieku Mārtiņu Odiņu.

Otrkārt, šis ir pietiekami vērtīgs un rets memoriālās mākslas piemineklis. Mērķis nebija atgūt sākotnējo pieminekļa izskatu, bet sakopt to, kas ar restaurāciju ir lieliski izdevies.» Arī Gunārs Grīnfelds akcentēja: «Visdrīzāk, piemineklim nekad neveiks polihromā krāsojuma restaurāciju, un vai tas ir vajadzīgs? Bet, pateicoties pieminekļa izpētei, nākamās paaudzes zinās, kāds tas ir bijis.» Tomēr kopā sanākušie ļāvās idejai par virtuālo pieminekļa rekonstrukciju jeb pieminekļa polihromā krāsojuma vizualizāciju datorā.

Es kā bijusī bārbeliete esmu patiesi priecīga un lepna, ka mēs Bārbelē savas valsts simtgadi varam sagaidīt ne vien ar leģendām, bet arī ar reāliem darbiem. Šis, manuprāt, kā arī aptaujāto bārbeliešu domās, ir lielākais devums mūsu pagastam Latvijas valsts simtgadē.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Bārbelē dzīvo gan leģendas, gan to liecinieki

Kategorijas