Piepogāta Vecumniekiem

2018. gada 16. novembris 00:00

658

Brīdi pirms Latvijas 100. dzim-šanas dienai veltītā svētku koncerta Vecumnieku mūzikas un mākslas skolā sarunājos ar IVETU LAVRINOVIČU. Tā zīmīgais nosaukums «Latvijā iepogāti» liek atskārst, ka mēs visi esam savā valstī iepogāti, ieausti un ierakstīti – cits trausli piediegts vai ar košu dzīparu ieadīts, bet kāds – piestiprināts ar īpaši izturīgu pavedienu, kas viņu gluži kā pogu pie Latvijas mundiera tur cieši jo cieši. Tāda šķiet Iveta, kura jau 33 gadus ir piepogāta Vecumniekiem un teju 22 – Mūzikas un mākslas skolai. Skolotāja un direktore ar savu ideju, misiju un sūtību. Mērķtiecīga, darbīga, radoša, gudra un godīga. Nedaudz «bēthoveniska», kā viņu reiz raksturojuši audzēkņi, jo arī Bēthovens bijis neaprēķināms un ļoti enerģisks. Iveta ir patriote, kas apzinās savu latvietību un identitāti, uzticīga Vecumniekiem. Iespējams, tieši tāpēc pelnījusi saņemt novada pašvaldības augstāko apbalvojumu «Gada cilvēks».

Ko tev nozīmē vārdi «Dievs, svētī Latviju!»?
– Esmu skolotāja, mācu mūzikas literatūru, tāpēc, pirmkārt, man šie vārdi saistās ar 1873. gadu, kad Baumaņu Kārlis šo dziesmu-lūgšanu uzrakstīja īpaši pirmajiem Vispārējiem dziedāšanas svētkiem. Dziedot valsts himnu, domāju par laika griežiem, kam šis skaņdarbs «cauri gājis»; dziesma bijusi gan aizliegta, gan godā celta. Otrkārt, šie vārdi ir tik trāpīgi mūsu Latvijai. Kad aizbraucu uz kādu no Eiropas lielpilsētām un atkal pārrodos mājās, šķiet, esmu atgriezusies Dieva svētītā un sargātā zemē. Latvija ir tāda maza laimes saliņa – mūs nevajā dabas katastrofas, te ir tīrība, kultūra, domājoši un nesabojāti ļaudis.

18. novembris Latvijā tiks atzīmēts ar lieliem notikumiem, vērienīgu salūtu. Kas tev būtu vissvarīgākais simtgades kontekstā – krāšņi svētki vai sabiedrību un tās nākotni ietekmējošu vērtību radīšana?
– Svētki ir jāsvin. Arī skolā domājam, kā radīt īpašu gaisotni, kā tos atzīmēt. Ja varētu svinību budžetu realizēt citu vērtību radīšanai, pirmā noteikti būtu – sagaidīt atpakaļ aizbraucējus un piepildīt Latvijas laukus, otrā – lai ļaudis, kas šeit dzīvo, ir misijas cilvēki, tādi, kuri «deg» par savu lietu. Lielākā šodienas un nākotnes vērtība ir cilvēki, tāpēc mums ir jāiegulda bērnos – savas Latvijas nākotnē.

Parunāsim par patriotismu! Vai dzimtenes mīlestību var iemācīt caur mūziku un mākslu?
– Radīt šīs jūtas caur mūziku un mākslu ir ļoti pateicīgi, jo tie ir emociju mācību priekšmeti. Patriotiskā audzināšana ir iestrādāta skolas programmā, bērni iepazīst latviešu kultūras cilvēkus mūzikā, mākslā, izzina viņu devumu Latvijai. Daudz kas ir integrēts programmās, bet īpašais, ko mēs varam dot, – caur mācību priekšmetiem veidot izjūtas. Te jāpiemin mūsu projekts «100 gadu 100 dienās», kas ļāva neuzspiestā veidā rosināt bērnus domāt par šo laiku, jo katru dienu viņi «dzīvoja» citā gadā. Muzikāli tematiskie pasākumi ļoti palīdz izkopt patriotisma jūtas, arī jebkurš koncerts, konkurss, jo bērni turp dodas, lai pārstāvētu savu valsti, savus Vecumniekus.
Uzticību tēvzemei nevar iemācīt, liekot kaut ko izlasīt; to var radīt caur izjūtām un emocijām. Lielisks piemērs bija Lāčplēša dienas lāpu gājiens Vecumniekos. Tik daudz bērnu, tik daudz jaunu ģimeņu! Skolotāja Liene Batņa parkā pie mikrofona dziedāja valsts himnu un dzirdēja tik daudz bērnu balsis turam līdzi. Tas ir visīstākais patriotisma eliksīrs!
Man ļoti rūp patriotiskā audzināšana Vecumniekos, jo jauniešiem te ir visai vājš nosacījumu kopums piederības izjūtas veidošanai. Viņi nejūtas šai vietai piepogāti. Tas skolām būtu pirmais uzdevums – radīt apstākļus, lai jaunie te justos gaidīti, piederīgi un lai nekaunētos no tā, ka šeit dzīvojuši.

Māksla un mūzika šajā multikulturālajā laikmetā ir sajaukusies. Kā nosargāt latviešu tradicionālo kultūru un saglabāt latvietību, savu identitāti?
– Vispirms tā ir ģimenes atbildība. Ja identitāte un latvietība tiks kopta un turēta godā, tā nekur nepazudīs. Ja gribi būt latvietis, tu būsi latvietis jebkurā pasaules malā. Daudzi, kuri aizbraukuši, domā, kā nopelnīt, kā atdot kredītus, bet lielai daļai ir svarīgi stiprināt Latviju, atrodoties svešumā un dodot kaut ko no sevis.
Pārdomu vērts bija aktiera Intara Rešetina vadītais šovs «Sapnis par Ameriku», kas tika uzņemts, viesojoties pie tautiešiem ASV. Secināju – ir latvieši, kas savu identitāti spēj aizmirst gada laikā. Katrās mājās viņi tika aicināti ātri sameklēt kādu lietu, kas atgādina par Latviju. Kādam bija linu deķītis, tautumeita, bet citam – nekā. Tik dažādi var dzīvot latvietis ārzemēs.

Tikpat atšķirīgi dzīvojam arī šeit.
– Jā, robežām nav nozīmes. Kultūras cilvēki var tikai dot jebkurai sabiedrībai jebkurā pasaules malā, taču kopt un saglabāt – tas ir darbs, daudziem vieglāk ir aizmirst savu piederību.

Kurā brīdī sāki apzināties, ka esi piederīga Vecumniekiem?
– Patriotisms manī veidojies lēnām. To apzinājos tad, kad sapratu, ka varu šai vietai kaut ko dot, ka esmu te vajadzīga. Biju ieguvusi mūzikas skolotājas un bērnudārza audzinātājas kvalifikāciju, un mani pēc Rīgas pedagoģiskās skolas beigšanas nosūtīja strādāt uz bērnudārzu «Saules ligzdiņa» Vecumniekos. Es, galvaspilsētas meitene, teicu – nekad te nepalikšu, ne te kafejnīcas, ne kinoteātra. Bija 1985. gads. Domāju, tas bija Dieva pirksts,
ka mani uz šejieni atsūtīja. Vecumnieki ir mana tēva dzimtā puse, tā man bija lemts te palikt. Mana vecāmāte Marta Stupure no «Deprejām» ar vietējiem labi zināmo Kolbergtanti bija draudzenes un vienmēr savā starpā sacentās, kurai izdosies izcept garšīgāku kūku; viņa bija arī liela rokdarbniece. Vecie cilvēki šos laikus vēl atminas.

1996. gadā pēc tavas iniciatīvas tika atvērta mūzikas skola. Arī tas raksturo vēlmi pašaizliedzīgi darboties Vecumnieku iedzīvotāju labā.
– Man palīdzēja cilvēki, kas šeit dzīvoja. Šīs vietas patriote Aldona Alenčika un citi, kuri bija ieinteresēti. Laimējās satikt īstos ļaudis. Tāds bija arī toreizējais Bauskas mūzikas skolas direktors Jānis Esta. Ja viņš nebūtu uzdevis man jautājumu – kāpēc jūs pati nevarat? –, kad prātoju, kurš varētu uzņemties skolas vadību, man tas nekad nebūtu ienācis prātā. Cik maz ir vajadzīgs – viens teikums, lai uzdrošinātos!

Kas būtu labākā dāvana Latvijai un Vecumnieku novadam valsts simtgadē?
– Atkal atgriezīšos pie cilvēkvērtības – lai mums vairāk būtu misijas cilvēku, kuri «deg» un tic savai valstij. Vecumniekiem novēlu jaunu vidusskolu, jo arī kā domes deputāte turu prātā vajadzību steidzami uzlabot novada centra infrastruktūru. Savtīgi domājot, piebildīšu, ka telpas vajag arī Mūzikas un mākslas skolai; vīzija mums jau ir.

Svētkos saņemsi novada pašvaldības augstāko apbalvojumu «Gada cilvēks». Vai esi gandarīta par šādu novērtējumu, un ko tev tas nozīmē?
– Man tas uzliek milzīgu atbildību un vienlaikus liek apzināties, ka būšu Vecumniekiem vēl vairāk piepogāta. Tas ir liels pagodinājums jo īpaši tāpēc, ka balvai mani izvirzījuši kolēģi Mūzikas un mākslas skolā un tautas nama saime. Neesmu tiekusies pēc atzinības, veicu darbu, kas man patīk, taču pieteicēji uzsvēruši, ka katrs skolas sasniegums ir arī mans ieguldījums un nopelns. Šis gads tiešām bijis nozīmīgs. «Draugi» ieguva pirmo vietu Latvijā jauniešu simfonisko orķestru skatē, koklētāju ansamblis «Skandīne» – trešo vietu valstī, koris «Via Stella» – zelta pakāpes diplomu Itālijā, arī mākslinieki var lepoties ar izciliem rezultātiem starptautiskos konkursos.

Neesi Vecumnieku iedzimtā, bet jau 33 gadus šai vietai piederīga. Vai jūties Latvijā iepogāta un saviem Vecumniekiem piepogāta?
– Noteikti. Te man piedzimuši bērni – Gints, Ieva un Katrīna, te esmu izveidojusi ģimeni, kuras dēļ paliku Vecumniekos. Vai tas atkal nav Dieva pirksts? Tikai tā to uztveru – kāds rāda man ceļu, un es to eju.

IVETA PAR SEVI

Ļoti iedvesmojos no kultūras cilvēkiem. Noklausos labu interviju, dažreiz pat pietiek pabūt kādas personības sabiedrībā, kad jūtos uzlādēta. Viens no maniem elkiem ir Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis, kuru cienu, apbrīnoju viņa smalko inteliģenci; katru teikumu, ko viņš saka, baudu kā garīgo maizi.

Dažreiz man vajadzētu turēt mēli aiz zobiem. Varbūt par daudz runāju tur, kur nevajag.

Man patīk sevi «paplosīt» – labprāt skatos filmas, kur var izraudāties, un smagas teātra izrādes. Žēl, ka maz laika atliek lasīšanai.

Man nav mīļāko ziedu, patīk tie, kas katram gadalaikam piemēroti. Vasarā dievinu margrietiņas un rudzupuķes, rudenī – mārtiņrozes ar rūgteno smaržu.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Piepogāta Vecumniekiem

Kategorijas