Literārā lappuse

2018. gada 16. novembris 00:00

Šī ilgi gaidītā, daudzinātā, godātā un pagātnes gaismā apbrīnotā diena nu ir klāt. Novembris skan kaut kā īpaši, ar dziļdomīga tembra pieskaņu, ar miglas slāpētu troksni, un vārds vairs neaizlido nekur tālu, bet kā kastanis padevīgi noveļas un nočab tepat pie kājām.

Mēs, kas piedzīvojam šo dienu, savā ceļā kādu mazumiņu ikviens esam veikuši, bet, lai cik lieli vai mazi darbi tie bijuši, galvenais – kā dzīvosim turpmāk? Kāds būs mūsu 19. novembris – nākamā diena, mēnesis un gads? Atbilde nenāk viegli, bet varam to pajautāt tiem, ar ko bijusi laime un iespēja kādu laiku, kādu ceļa gabalu iet kopā. Varbūt lai spēku un iedrošinājumu rodam mūsu novadnieku, rakstnieku un dzejnieku darbos. Viņu talants un sāpe ir bijusi par Latviju, un viņi veidojuši mūsu valsti arī tad, kad tā bija pazaudēta. Lai svētīts mums visiem un Latvijai nākamais laiks!

INĀRA DRUVA

Latvijai dzimšanas dienā
Ko es tev varētu dāvināt?
Spēki tik niecīgi.
Ko es tev varētu dāvināt?
Dziesmiņu priecīgu?
Dziesmiņa sevišķi priecīga
nesanāk –
Tavējās vainas man sāp.
Tālu no pilnības esam mēs abas –
Kādēļ mums sevi krāpt?
Abām mums jārūdās ikdienas
grūtībās,
Jālūdz, lai drosmi Dievs dod,
Jāsaprot savējā īpašā sūtība,
Jāapgūst, citi ko prot.
Sarkanu rozi tev dodu ar nozīmi –
Skaidra ikvienam ir tā.
Vienmēr tev gatava atklāti atzīties
Sāpīgā mīlestībā.

Tev lūdzu
Tev lūdzu, Dievs, lai mūsu karogs
Vēl ilgi sarkanbalti mirdz,
Lai sīkos karos, strīdos garos
To dārgu glabā katra sirds.
Lai neizbalo tumši sārtais –
Tā mūsu tautas dzīvība,
Lai baltais ceļā nenovārtās,
Lai neizkaisās brīvība.
Lai melnas pēdas neatstājam
Uz ceļa, baltiem nolemtā,
Lai baltām rozēm taku klājam
Kā baltā josla karogā.
Lai nekļūtu tas melns kā krupis,
Kā pekles spēku zvērojums,
Pa baltu ceļu, baltu upi
Uz baltu dzīvi aizplūst mums.

Dievs, svētī!
Dievs, svētī manu purvu,
Kas tēva vārdā saukts.
Dievs, svētī mājas durvis,
Caur kurām ejot augts.
Dievs, svētī visas takas,
Kur bērnu soļi ies,
Dievs, svētī visas akas,
Kas viņiem valgmi lies.
Dievs, svētī rupjo maizi
Un pienu dabisko,
Dievs, svētī tos, kas aiziet,
Kas paliek, arī tos.
Un katru puķi svētī,
Kas zied uz zemītes,
Lai nezaudējam lēti
Neko zem saules mēs.

RŪDOLFS SAULĀJS

(1994)
Brīvības vārdā
Kur esat tagad tie,
Kas «Baltijas ceļu» gājāt,
No novadu novadiem kopā
Ar dziesmām un saucieniem mājāt?
Kur tagad tie,
Kas karogus cēlāt cēli,
Māmuļas sirmām galvām
Un tēviem pie pleca dēli?

Kur esat tagad tie,
Kas Latvijai brīvību alkāt,
Reiz izsāpēt sūrstošās sirdis,
Beigt verdzības svārkus valkāt?
Jūs stāvat noliektām galvām
Pie dzisuša uguns sārta
Un dzirdat, kā bajāri kliedz,
Kā tauta tiek pelta un bārta.

Un atkal ir Latvijai kungi,
Kas mirstīgiem bradā pāri.
Viss notiek tautas vārdā,
Bet ļaudis klimst sēri un bāri.
Un nomaļie bijīgi klusē,
Redzot, kā iztirgo valsti,
Tiek pārdota sirdsapziņa
Un zāģēti brīvības balsti.

Kur esat tagad tie,
Kas kvēlas runas teicāt,
Pār Daugavu karogiem plandot,
Atmodas laikmetu sveicāt?
Ar urrā gavilēm ļaudis
Tos uznesa pjedestālā,
Bet saldie brīvības vārdi
Plēn aizmirstībā tālā.

Cik ērti tā ir dzīvot!
Var savrup tērgāt nu klusi,
Nav jālūdz vairs tautas glaimi,
Un pagriezt var mugurpusi.
Vai kaisītie brīves vārdi
Ir dižmaņu krāšņā rota?
Tak pienākusi reiz diena,
Kad Latvijai brīvība dota!

Bet atkal censoņi celsies
Un jaunu atmodu gaidīs,
Un tie, kas varu zaudēs,
Ar nedienām tautu baidīs.
Jo «Baltijas ceļš» vēl nav galā,
Tikai tagad viens otrs to sāk,
Un tie, kas stāvēja malā,
Laužot ceļu no brikšņiem, nu nāk.

Ar brīvās Latvijas vārdu
Tie kopā sāk Tēvzemi post,
Un līdzi ar pērkona dārdu
Tautas lišķus reiz aizslaucīs nost.

AINA MEDNE

***
Nāca Peters
Ar bultām un loku
Trešajās debesīs šaut.
Meitene Atmoda viņam pie rokas
Staroja. Tagad raud.
Dubļains, ieildzis
Izvēršas gājums,
Pastaliņās
Noberztas kājas.

Tā dara
Slēpjam gļēvulību
Kā vista cāli zem spārna,
Sildām, lolojam to
Un baidāmies pat no vārnas,
Kura ķērc
Tepat uz vītola zara.
Mierinājums:
– Jā, citi arī tā dara.
Ik pēda
Lai kur arī ietu,
Ik zemes pēda
Ir sviedriem mazgāta,
Asinīm slacīta,
Tādēļ arī
Tur aug un zied.

Lauskas
Dzintara atblāzma debesīs lāso,
Ielīst acīs un paliek ar mums,
Un šis saulriets ir cerību krāsā,
Kamēr nav sastindzis debesu jums.

***
Kas ir vēl ērtāk, kā nesaprast
To, ko sāpošā mēmumā kliedzam.
Tad var palikt kā slīcējam krasts
Vienīgais glābējs, bet neaizsniedzams.

***
Visas pasaules bites ir apmirušas,
Sarkans uzliesmo āboliņš – vesels lauks.
Deg un gaida, līdz liesmas apdzisušas,
Baltas salnas puķes pār tukšumu plaukst.

***
Vārds – visasākais zobens.
Mirkli padomā – pirms cērt.
Viegli ir izplēst robus,
Grūti tos aizdziedēt.

***
Vairāk nevēlos sacīt ne vārda,
Jo tev viss vienādi lēts,
Cilvēks, kurš uzticēšanos pārdod,
Nav pat putekļa vērts.

ZIEDONIS PURVS

Gravējumi zobenā
Kuru zobena neasums baida?
Uztrin mani pie sava naida
Un noskūpsti mīlestībā –
Ne jau gļēvuļa ceļš mūs gaida.

***
Man jābūt, kad cīņa prasa,
Tavai rokai vieglai un asai,
Lai nodevībai pirms nāves
Vaigā svīst asins rasa.

***
Es tomēr palikšu tajā –
Tavā rokā nocirstajā.
Pat tad es būšu tev blakus,
Kad ar dzimtenes zemi mūs sajauks.

***
Pa miglu ozoli brien
Vēl neizsukātiem matiem.
Pirmie stari kā zeltainas lapsenes skrien
Caur galotņu zariem platiem.
Pār mani no ozoliem skaņas lās;
No lentas, mūžmūžiem tītas.
Skan dzīves, paaudžu dzīvotās,
Grodi gadskārtās ierakstītas.
Caur gadu simteņiem ozoli nes
Tautas pagātni – naidu un mīlu,
Un ik vasaru zari un pazares
Jaunus gadsimtus briedina zīles.

***
No kurienes mūsu nākums?
Uz kurieni mūsu gājums?
Kam mūsu mūžs ir sākums,
Kam esam turpinājums?
Kas šajā mūžā mums jāveic?
Cik no darāmā spēsim?
Ko mēs dzīvei un nāvei
Aizejot atbildēsim?
Teikšu: zeme ap mani vēl zaļa,
Mana māja stāv nesagrauta.
Mūžs – mūžības dzīvā daļa
Manā laikā, zemē un tautā.

VITAUTS ĻŪDĒNS

Esamība
Mums savu esamību apliecināt
Tam gadu simtenim, kas nolemts mums,

Jo kas bez mums spēs uzminēt un zināt,
Kur mūsu varenums un nogurums.

Jo mūsu draugiem nebūs akli minēt,
Jo mūsu nedraugiem par mums būs skumt,
Mums dzīvi – savu esamību svinēt
Un patiesības priekšā nesagumt.

Jo pasaulei tas tīrums vienaldzīgs,
Ko pameti tu – pagurumā dīks.
Jo pasaulei tavs arums vajadzīgs.

Mums apliecināt esamību savu
Un pašiem tiltu mest pār laika gravu.

Dienišķā maize
Manas dienišķās maizes zeme –
Kurzeme ir tavs vārds,
bij stūre kā baile pirkstos,
bet rudzi čukstēja: – Sāc.
Manas dienišķās maizes zeme –
Zemgale ir tavs vārds,
bij stūre kā dziesma delnās,
un kvieši sacīja: – Nāc.
Manas dienišķās maizes zeme –
Vidzeme, Latgale tā,
es izaugu ilgai pļaujai
pļaujā dienišķajā.
Grauds ziedoja sevi maizei,
saulīti tālāk nest,
iedams pa graudu ceļu,
vēlreiz piedzimu es.

Teicu – par latvieša gurdumu
stiprāka latvieša spīts,
manī dzīvs manu senču
agrais darba rīts.

Kaut apkūlībās ar daudz ko
svētku galds būtu klāts,
rudzu sudrabā, kviešu zeltā
man visvairāk ir samaksāts.

Samaksāts manam mūžam,
un mūžs mans to tālāk dos
arī tiem citiem mūžiem,
kas vēl glāstos un šūpuļos.

Iecavīte
(1974)
Tek Iecavīte cauri saules audiem,
Caur siltiem asfaltiem un lielceļiem,
Plūst Iecavīte cauri vārpām, graudiem
Un savu nerimtību atdod tiem.

Un tā kā Iecavīte bērna raudiens
Pār zemgaliskiem kviešu plašumiem,
Un vienmēr nomodā ir māla snaudiens,
Kas pilns ar senču mūža šūpuļiem.

Gar krastiem siena sapnis izauklēts,
Gar krastiem nobriest kviešu smagās vāles,
Te rudens atveras kā pilna klēts.

Skan straume – brīnums redzēts, neredzēts,
Nes, Iecavīte, mani – tur uz bērzu tāli,
Uz mākoni, uz ziedu un uz zāli.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Literārā lappuse

Kategorijas