Parastā latvieša stāsts

2018. gada 9. novembris 00:00

1703

Valsti, tās vēsturi veido cilvēki, viņu dzīves un atmiņas. Piedāvājam lasītājiem baušķenieka Jāņa Klabja iesūtītā vēstījuma par dzīves un darba mirkļiem viņa laikmeta griežos 2. daļu (sākums publicēts «Bauskas Dzīvē» 11. septembrī). Pieļaujam, ka līdzīgu stāstu, ko atcerēties, varētu būt daudziem mūsu novadu iedzīvotājiem.

Liekas pašam aizdomīgi, kāpēc man, septiņpadsmit gadu vecam jaunulim, iemīlēties mazajā tenisā – pingpongā. Pagājušā gadsimta 50. gadi, īpaši to nogale, bija pārpilna ar labiem un panākumiem bagātiem sporta veidiem. Slavenību pilnas avīzes. Tiek izdots «Sportiņš», to gan centos izlasīt visu, ko rakstīja par latviešu uzvarām pašu mājās, Latvijā, un ar gandarījumu – ārzemēs.

Cītīgi treniņi un panākumi
Priecājos, ka dzīvoju Rīgā – iespēju pilsēta, man, lauku puikam, viss pie rokas. Aizrāvos ar basketbolu, kas bija kļuvis ļoti slavens visā Eiropā. Tomēr pie «basīša» nepaliku, jutu, ka esmu tur nevajadzīgs. Izmēģināju vairākus sporta veidus, kamēr nonācu pie galda tenisa.

17 gadu vecumā mans draugs Arvilds, kurš dzīvoja Mežaparkā, ieteica pamēģināt mazo tenisu, kuru cītīgi sita Saules dārzā. Ieraudzīju, iemīlēju, trenējos, uzvarēju! Viss tika atstāts novārtā, katru dienu bija treniņi, tiem līdzi lieli sapņi par panākumiem. Vai die’, kas par drosmi! Pingpongs iegāja mūsu jaunekļu vidū par modernu sporta veidu.

Sāku cītīgi trenēties sporta biedrībā «Darba rezerves», jo mācījos tehniskajā skolā. Braucām uz PSRS mēroga biedrības čempionātiem, lai aizstāvētu Latvijas godu. Dzīve ritēja tālāk. Tiku iedalīts Latvijas izlases kandidātos, aicināts uz dažādiem turnīriem, kā jau kļuvis pazīstams. Taču visiem tā nešķita. Mani satika Komunistiskās partijas Rīgas Kirova rajona pirmais sekretārs. Īsa runa: «Tu, Klabi, izlases komandā netiksi, aizej uz komjaunatnes komiteju, tur visu uzzināsi.» Aizgāju, biju izmests, trīs mēnešus nenomaksāta biedru nauda. Gribēju taisnoties, bet sapratu, kura «drauga» tas pirksts ir. Nodevu sarkano grāmatiņu un kļuvu brīvs no morāliskajām mielēm, kuras tomēr kādu laiku «skrubinājās» dvēseles kaktiņos.

Pieņēmu visus
Pie Fizkultūras institūta atvēra pirmo treneru skolu. Tur izturēju iestājpārbaudījumus un sāku nopietni pievērsties zināšanām. Trenera diplomu ieguvu pēc divarpus gadiem. Strādāju par sporta metodiķi apavu fabrikā «Rekords».

1964. gada nogalē mani uzaicināja strādāt par treneri galda tenisa nodaļā 5. bērnu un jaunatnes sporta skolā (BJSS). Tas bija liels gods kļūt par bērnu un jauniešu audzinātāju, jo vadība vienmēr gaida augstus rezultātus.

Vēl darbojās izdotie Ņikitas Hruščova likumi. Treneri saņēma algu par nostrādāto stundu skaitu. Mana alga iznāca trīsreiz lielāka par direktora amatu. Ģimenei varēju iegādāties pat televizoru. Tas sāka kļūt ļoti populārs. Paralēli politikai tika pārraidītas hokeja reportāžas, nerunājot par futbolu, ko komandēja slavenais Siņavskis. Latvijā ļoti iecienīts kļuva Gunārs Jākobsons. Viņš tik aizrautīgi stāstīja, ka hokeja un futbola reportāžas varēja klausīties kā labu mūziku. Man vismaz tā likās.
Pirmos audzēkņus pieņēmu visus, kas izteica vēlēšanos trenēties. Treniņi notika 30. vidusskolā, bijušajā 11., kuru beidzu pirms septiņiem gadiem. Pirmā grupa izveidojās ļoti internacionāla – ukraiņi, ebreji, poļi, krievi, latvieši. Visi dzīvoja draudzīgi, lamuvārdi netika lietoti.

Ar šo grupu varēju būt apmierināts, jo gada laikā meitene Taņa Ivanova kļuva par Latvijas izlases kandidāti. Latvijā skolēnu izlase pēc Zigismunda Kalniņa un Dzintras Lūkinas aiziešanas pensijā bija palikusi ļoti, ļoti vāja. Spartakiādēs cīnījās par pēdējām vietām, tas mūs, trenerus, skumdināja. Vajadzēja krasi mainīt treniņu sistēmu. Gāju pa skolām, pasniedzu stundas, lai atrastu talantīgus bērnus. Sāka izdoties.

Pēc pusotra gada bērni cīnījās Rīgā par augstiem rezultātiem. Ilzīte Isaka kļuva par čempioni. Biju ļoti aizņemts darbā 5. BJSS un Latvijas jaunatnes izlasē, tādēļ daudzus pienākumus uzticēju studentam Genādijam Kartuzovam. Viņš nopietni ķērās pie darba, tas padevās. Vēl tagad Genādijs trenē Latvijas Universitātes tenisistus.

Lepojos ar saviem audzēkņiem
5. BJSS biju nostrādājis gadu, kad Sporta komiteja piedāvāja kļūt par Latvijas jaunatnes izlases vecāko treneri, uzskatīju sevi par zaļu, tādēļ šaubījos. Izšķīra visu piecpadsmitgadīgais Uldis Eglītis, kurš aizstāvēja PSRS izlasi Eiropas jaunatnes mačos. Tas bija viņš, kurš ar augstiem rezultātiem noteica manu piecu gadu darba likteni. Par Uldi gan būtu plašs atsevišķs stāsts.

Izlasi gatavoju PSRS skolēnu spartakiādei, kas veltīta Oktobra 50. gadadienai. Darbs sākās LVU Sporta nama mazajā zālē. Paklausīju Uldim, sāku ar kārtīgu fizisko sagatavotību, jo tādas nebija, treneri veltīja laiku tikai galda tenisam. Izlasē bija paredzēti treniņi trīs reizes nedēļā, to neievēroju, darbs notika katru dienu. Jaunieši gatavojās kļūt par augstas klases meistariem. Sevišķus panākumus guva U. Eglītis, par meistariem kļuva Aleksandrs Amaļins, Lidija Apine, Baiba Geinerte (tagad iecavniece Gāga), Taņa Ivanova – sistemātiskais darbs to veicināja. Es lepojos ar saviem audzēkņiem, viņi to godam nopelnīja.

Tā laika galda tenisa izlase nesa Latvijai slavu, lai gan bijām iekļauti važās. Vismaz PSRS sacensībās mēs savu Latviju turējām godā, sportā to noslēpt nevarēja. Tā Uldim Eglītim bija goda vārds Dzelzs Latvietis. To skandināja un rakstīja ārzemēs, kur viņš sacentās un uzvarēja. Uldim 17 gados kļūstot par starptautisko meistaru, pasaulei bija iespēja iepazīties ar šo latvieti vairāk. Viņam no Japānas ilgi sūtīja žurnālu par galda tenisu.

Pingpongs un hokejs
1968. gada PSRS komandu čempionātā Rjazaņā Latvijas jaunatnes izlasei trešā vieta. Izaugsme redzama. Varu palielīties – visi audzēkņi pārstāvēja Latvijas «Dinamo» krāsas, tur šo sporta veidu atzina līdzās hokejam. Drusku mānos gan, salīdzinādams ar hokeju. Tas jau par daudz labi. Varam visi pasmieties kopā – hokejā Helmīts, galda tenisā Uldis. Lepojos, ka mazā bumbiņa prot sevi parādīt un aizstāvēt.
Rudenī Viļņā mūsu Uldis un Lidija Apine kļuva Vissavienības «Dinamo» sacīkšu absolūtie uzvarētāji. Mūs mājās sagaidīja trīs melnas «Volgas», pats priekšnieks pasniedza sarkanas rozes, tas pārliecina, ka arī mēs esam vajadzīgi. Izlase turpināja darboties. 1968. gada nogalē Kišiņevā notika PSRS komandu čempionāts, kurā izcīnījām 4. vietu. Tā bija mana pēdējā izlases vadīšana. Aizgāju un kļuvu par «Dinamo» vecāko audzinātāju. Apvienoju 5. BJSS un «Dinamo» jaunos spēlētājus. Tas deva ļoti labus rezultātus. Uz «Dinamo» atnāca 2. BJSS labākie talanti Baiba Geinerte (Gāga) un Aleksandrs Amaļins. Tur viņi kļuva par sporta meistariem un par pazīstamiem Padomju Savienībā. Latvijas vārds skanēja vēl skaļāk. Es izsūtījumā Krievijā priecājos, ka draugi lamāja mani par latvieti. Tas deva pārliecību manai mātei, ka dzīvosim savā Latvijā.

Smeldzīga atkāpe
Drusku atkāpšos. 1970. gada pavasarī Ļeņina 100. dzimšanas dienas atcerei par godu notika pirmā treneru atestācija. Biju Sporta komitejā ieradies pirmais. Mani brīdināja, lai savu nesavaldību pienācīgi turu pie sevis. Iznāca pavisam jocīgi. Balsošana notika divās kārtās. Pirmo reizi visi balsoja par pirmo kategoriju galda tenisā. Tā bija augstākā. Otro reizi sadalījās septiņi pret septiņi. Visu izšķīra priekšsēdētājs. Došot man otro kategoriju. Sašutu. Karstumā pateicu, ka braukšu projām, kur valda taisnība. Izgāju koridorā. Gaidīju komisijas galīgo rezultātu. Paziņoja, ka esmu kļuvis par pretpadomju treneri ar zemāko kategoriju. Pēc piecu gadu sekmīga darbiņa!

Otrā rītā eju pa Ļeņina ielu, domāju, ko darīt. Nu pārsteidzos, nesavaldījos. Pēkšņi piebrauc melna «Volga», izkāpj ģenerālis, «Dinamo» vadītājs. Viņš mani nomierina, saka, lai turpinot tāpat strādāt – viss tiks aizmirsts. Pagājuši 48 gadi, bet man tas bija vakar. Viss labais palika «demokrātiskajā» komitejā. Tēloju varoni, bet par Latvijas izlases vecāko treneri vairs netiku uzaicināts.

Pārestības bija jāpārcieš. Vēl dažas tā laika raksturojumam. 1968. gada aprīlī Uldim Eglītim bija jābrauc uz Lionu Francijā, viņam iedalīta vieta PSRS izlasē. Pārsteidzoši, mani ņēma līdzi par tūristu, tikai vajadzīgs atļaujas apstiprinājums no Latvijas Sporta komitejas. Gāju uz fotodarbnīcu, lai bildē. Sākumā ar taurenīti – nederēja, tad ar raibu kaklasaiti – nederēja. Zvanīju Latvijas Kompartijas CK otrajam sekretāram A. Beluham. Pie manis trenējās viņa dēli Sergejs un Andrejs. Apsolīja piezvanīt. Viņš «zvana» vēl šodien. Paliku mājās ar Franciju sapņos, biju valstij neuzticams pilsonis. Savos panākumu gados tiku vazāts aiz deguna un saukts par jaunu, talantīgu treneri. Tagad zinu – visu izšķīra «ekskursija» uz Krasnojarsku.

Bija īpatnēji savādi. Uztic vadīt abas Latvijas izlases, bet izbraukt ārpus PSRS aizliegts. Paskaidrojumus nav iespējams saņemt, Sporta komitejas kadru daļā iekšā nelaiž… Bija jāiztur, pat nosaukums «pretpadomju treneris», kuru kā kupri nēsāju divus ga-dus – no 1970. līdz 1972. gadam.

Ceraukstē un Rundālē
Vasarā rīkoju kopīgas sporta nometnes. Varēju uzaicināt visus labākos bērnus. Pieaugušie sportisti bija labi paraugi. Pirmā tāda tipa nometne notika Ceraukstē, kur bija uzcelta jauna sporta zāle.

Lieliska nometne notika Pilsrundālē. Pilī strādāja astoņgadīgā skola. Direktors un fizkultūras skolotājs bija liels mazā galdiņa mīļotājs. Liela auguma un tik sirsnīgs, ka pēc nometnes piekritu kļūt par treneri skolotāju galda tenisa apmācībā. Skola bija specializējusies tieši manā sporta veidā. Lauki un pingpongs! Atvedu 12 galdus un izliku divās zālēs un koridorā. Pirmajā ceturksnī sākās īsts galda tenisa drudzis. Esmu uz «āderes»! Izveidoju grupu, kura sāka «sist» manus Rīgas «zelta gabaliņus». Darba laikā uz skolu atbrauca pat Uldis Eglītis, lai kaut nedaudz parādītu savu izcilību. Bērni un vecākie zēni pat uzspēlēja ar Uldi.

Ziemas brīvlaikā notika Pilsrundāles skolas dāvāto kausu izcīņa, kurus bija izgatavojis darbmācības skolotājs L. Feldmanis. Jaunais talants Roalds Cildermanis piedalījās visās Latvijas lielākajās sacensībās, kurās spēlēja viņa gadagājuma puiši. Gada nogalē Liepājā notika Latvijas čempionāts. Manējie, pilsrundālieši, trešajā vietā. Vai varat aptvert?! Sarīkojām pat nelielus svētkus. Priecājās visi. Parādījies jauns Uldis Eglītis – Roalds Cildermanis.

Prieki gan bija īsi. Nākamajā mācību gadā specializāciju slēdza, man vajadzēja palikt ar garu degunu, un Rolītim pašam sisties uz augšu, ko viņš sekmīgi turpmākajos gados arī darīja. Lauku zēna ietiepība, talants, darbs.

1972. gada vasara. Pēdējā koptreniņu sporta nometne, kurā piedalījās starptautiskais sporta meistars Uldis Eglītis, notika Ceraukstē, sovhoza jaunajā sporta bāzē. Par sirsnīgo uzņemšanu jāpateicas saimniecības ļaudīm – direktoram Jānim Endzelim, sporta vadītājam Visvaldim Spilvam. Četras reizes nedēļā gājām no rīta strādāt lielajā ravēšanā, kas bija dažos laukos ielaista, lasījām zemenes, gājām siena talkās. Pelnījām naudiņu dārgajam sporta inventāram (raketēm, gumijai, bumbiņām). Laba rakete maksāja inženiera mēneša izpeļņu. Bez treniņiem un darba atlika laiks atpūtai.

Brīvprātīgās sporta biedrības «Vārpa» Bauskas rajona vadītājs paprasīja sagatavot izlasi Lauku sporta spēlēm, kas notika Stučkā. Uz izlasi bija pārnākuši Baiba Geinerte, Juris Siliņš, Roalds Cildermanis un Anna Jurgelāne. Pirmie «sasita» visus Latvijas rajonu spēlētājus.

1977. gadā uzrakstīju atlūgumu 5. BJSS direktoram. Mūsu telpas pārņēma paukotāji bez pūlēm, jo tas bija olimpiskais sporta veids. Ar direktoru kopā pasēdējām kafejnīcā un draudzīgi šķīrāmies. Viņš pieņēma un atlaida.

Jauns ieraksts biogrāfijā
Pilnīgi pārnācu uz Bausku. Pilsrundālē atradu jauku otro pusīti, kura dāvāja man divus dēlus un meitiņu. Pilsēta mums piešķīra dzīvokli. Sāku meklēt ienesīgu darbu, ko atradu Bauskas putnu fabrikā. Strādāju celtnieku brigādē. Laba alga, patīkami un zinoši puiši.

Pēc trīs gadu darba direktors Andris Kluinis piedāvāja kļūt par sabiedrisko sporta dzīves organizatoru. Sportam dzīvoju līdzi, jo «Vārpas» darbinieks Guntis Auziņš regulāri aicināja sporta organizatorus uz koppulcēšanos, kur regulāri atgādināja par pasākumiem rajonā vasarā un ziemā, par meistarības klašu plāniem.

Biju aktīvs sporta organizators jeb «sporta boss», kā mani sauca direktors Andris. Labākie sportisti brauca aizstāvēt kolektīvu spartakiādēs, kurās piedalījās visas Latvijas putnu fabrikas. Izcīnījām kausus un godalgotas vietas.

Īrējām zāli Ceraukstē, tur par metodiķi strādāja Ilze Mičāne. Viņa mums iedalīja pieņemamu laiku volejbola treniņiem. Organizēju iekšējo spartakiādi vairākos sporta veidos gan ziemā, gan vasarā. Labākā komanda brauca trīs dienu izvēlētajā ekskursijā. Vienu gadu tika pat līdz Krimai. Jā, par dāsnumu jāpateicas jaunajam šefam Aleksandram Peipiņam.

Rosīgi piedalījāmies Latvijas aktivitātēs par brīvību. Braucām 1988. gadā uz lielo tautas sapulcēšanos Mežaparkā. Tāda tūkstošu vienkopus pulcēšanās diez vai Maskavai bija tīkama. Mums gan – līdz asarām. Man bija tas gods iegādāties sarkanbaltsarkanos karogus un dažādu veidu nozīmītes ar Latvijas simboliku. Karogu izkārām augstā mastā pie fabrikas administrācijas ēkas. Neticami, bet tas bija pirms 30 gadiem.

Atkal treneris!
Bauskas rajonam Latvijas Galda tenisa federācija piešķīra septiņus Čehoslovākijā ražotus galdus, kas bija tā laika pasaules klases vērti. Vajadzēja likt lietā. Piekritu, sirds iepukstējās straujāk, jo Rīgā pavadītie gadi dažādos trenera amatos neļāva iemaņas aizmirst.

Aizgāju uz Bauskas 2. vidusskolu, apskatīju sporta zāli, kas bija tieši piemērota galda tenisa treniņiem. Gaiša, tīra, ar labām garderobēm. Direktore Vera Grigorjeva, jauna, enerģiska vadītāja, bija ļoti laipna. Viņa piekrita nodarbībām vakarā, kad skolā bija klusums. Pamazām izveidojās spēcīga un stabila grupa, 3. līdz 7. klašu desmit audzēkņi. Sākumā viņu vidū bija arī mana meita Ieviņa.

Ļāvu apmeklēt treniņus pieaugušajiem tenisa mīļotājiem. Sāku rīkot Bauskas censoņu sacensības ar Iecavas, Rīgas, Saldus, Panevēžas tenisistiem. BJSS piešķīra ceļojošos kausus, deva dažādas balviņas uzvarētājiem. Pamazām mūsu rezultātus jaunākajā grupā sāka ievērot Latvijas izlases treneris Genādijs Kartuzovs. Latvijas mēroga sacensībās bija labi panākumi. Mani bērni Artūrs un Ieva bija ne zemāk par ceturto piekto vietu.

Mazie baušķenieki izlasē
Bija saņemts nolikums par Vissavienības lauku bērnu sacensībām starp republikām. Latvijas Galda tenisa federācija izlasē iedalīja Bauskas un Liepājas rajona jaunos tenisistus. Sākām nopietni gatavoties, lai 1986. gada jūlijā dotos uz Krasnodaras apgabala Ustlabinsku. Sacensības bija lieliski organizētas. Latvijas komanda cīnījās par piekto vietu, tas bija negaidīti augsts rādītājs, jo bijām gatavi iekļūt desmitniekā. Bausku pārstāvēja Ieviņa un Artūrs Klabji. Varu lepoties, tas nav kauns slavēt savus bērnus.

Ziemas sākumā braucām uz Gorkiju. Šajās sacensībās startēja visi PSRS jaunie talanti. Atkal vienas sacensības labai pieredzei beidzās, taču garastāvokli spieda sabiedrības vienaldzība un tukšums veikalos, pat ēdnīcas nestrādāja. Mājās varējām uzelpot, tik smagas izjūtas kā Gorkijā nebija. Turpinājām trenēties un gatavojāmies braukt uz Minsku. 1987. gada vēlā pavasarī mūs uzņēma autorūpnīcas sporta skola. Pirmajā dienā risinājās komandu mačs. Latvijas izlasē spēlēja labākie Rīgas, Liepājas un Bauskas tenisisti. Šoreiz sīvā cīņā zaudējām.

Laika pietika, apskatījām Minskas centru. Aizgājām uz futbola spēli, kurā sacentās Lietuvas «Žalgiris» un vietējais «Dinamo». Stadions pārpildīts, Lietuvas fani izpletuši milzīgu karogu nacionālajās krāsās. Baltkrievi brīnījās, jo viņi nevarēja saprast, ka Baltijas republikās jau aktīvi sākuši iesaistīties tautas kustībā, vismaz ar simboliku. Mūsu meitenes pārāk skaļi atbalstīja kaimiņus. Viņām paprasīja atstāt ieņemtās vietas un iet pie «Žalgira» atbalstītājiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Parastā latvieša stāsts

Kategorijas