No lielpilsētas mūriem uz Dāviņu pļavām

2018. gada 6. novembris 00:00

353

Bauskas novada Dāviņu pagasta saimniecība «Mazbungas» pamazām veidojas par stabilu bioloģisko ražotni, kur agroķimikālijām met līkumu un ar dabai draudzīgām metodēm audzē visdažādāko zaļo produkciju, ko realizē, pa tiešo piegādājot patērētājam. Lielsaimnieks varbūt vērtētu, ka šāda saimniecība nieks vien ir, taču daudzveidību, kāda ir «Mazbungās», neviena lielsaimniecība piedāvāt nevar.

Uzmeklē savējo
Rīdzinieki Ģirts un Agrita Romanovski neviļus sapratuši, ka dzīvē nepieciešamas pārmaiņas. Taču tās nav nākušas ar blīkšķi, viss noticis pamazām. Ģirts veiksmīgi pierādījis sevi informācijas tehnoloģiju nozarē, Agrita sevi apliecinājusi medicīnā, strādājot par medmāsu, bērni izauguši, un radusies ideja par kopīgu nodarbošanos.

«Apnika tas, ko es daru. Gribējām paveikt kaut ko labu, noderīgu, kā arī nekaitēt dabai. Pasaule jau tā ir tik ļoti piedrazota,» savus pirmos soļus par labu lauksaimniecībai pamato Ģ. Romanovskis. Bijis skaidrs, ka vēlas dzīvot laukos, taču īstā zemes pleķīša meklējumos pavadījuši krietnu laiku. Sākumā apbraukājuši Vidzemi. «Tur neatradām nevienu gabaliņu, visos rēgojās kaut kādi trūkumi. Tad meklējumos pārcēlāmies uz Zemgali un tieši šo vietu Dāviņos atradām vēlā rudenī – novembrī, kad jebkurā vietā Latvijā izskatās gana nepievilcīgi. Izstaigājām visus stūrīšus, pļavas bija applūdušas, patiesībā briesmīga, nožēlojama ainava, taču sapratām, ka tieši šī ir mūsējā. Tā mūs uzrunāja. Izdevās 40 hektāru iegādāties vienā gabalā,» stāsta A. Ro-manovska un papildina, ka te desmit gadu neviens nebija mitinājies. Šeit «saimniekojuši» meža zvēri, lielāko skādi bija paveikuši bebri. Apkārtne slīka ūdenī, jo kustoņi bija uzslējuši 15 dambjus. Ar šo būvju novākšanu arī sākušies lielie darbi «Mazbungās».

Milzu daudzveidība
Lauksaimnieciskās ražošanas pirmie soļi sperti ar simt kvadrātmetru platībā augošajiem tomātiem. Šie dārzeņi Agritai jau iepriekš bijuši mīļi, jo arī, mitinoties privātmājā Rīgā, sava plēves būda ar tomātiem bijusi viņas pārziņā. Šogad «Mazbungās» jau ir piecas siltumnīcas, kurās tomātu raža ievākta no simts šķirnēm. Jautājot, vai tik liela šķirņu daudzveidība sevi attaisno, Agrita uzsver, ka dabā tāpat viss ir daudzveidīgs. Viņa atzīst, ka pašai būtu arī neinteresanti, ja visi tomāti, kā tas mēdz būt rūpnieciskajā ražošanā, būtu vienādas formas sarkani augļi. «Audzējam tikai garšīgās šķirnes. Grūti man nosaukt sev tīkamāko, jo pa gadiem tas ir mainīgs raksturlielums. Tie, kas šķita ļoti gardi pirms pāris gadiem, tagad zaudējuši attiecībā pret tiem, kuri kļuvuši garšas kārpiņām tuvāki. Man vienmēr patikuši ķiršu tomātiņi,» atzīstas A. Romanovska.

Sākumā sēklas iepirkuši Bražūnu bioloģiskajā saimniecībā «Neslinko», tagad pārsvarā tās Agrita ievāc pati, kolekcijas paplašināšanai tās mēdz iemainīt arī no citiem vai pasūtīt no ārvalstu katalogiem. Arī dēstus pati izaudzē, kā viņa apgalvo, – pie tomātiem nevienu citu nelaiž, jo bail, ka kaut ko nesabojā. Augsne tiek bagātināta vienīgi ar kompostu, šo trīs gadu laikā tā nav mainīta. Visas siltumnīcas aprīkotas ar pilienlaistīšanu, ventilācija tām ir automātiska, to savām rokām uzmeistarojis pats Ģirts. Piemēram, sasniedzot plus 25 grādu temperatūru, jumta lūkas automātiski atveras, bet, temperatūrai pazeminoties, tās noslēdzas. Šī gada karstums tomātu ražai nav bijis labvēlīgs. Milzu tveicē augi sliktāk apputeksnējušies. Taču no kaitēkļiem, puves un citām kaitēm izdevies izvairīties.

Ģirts lēš – ja klimats mainīsies, iespējams, būs jāsāk domāt par siltumnīcu ēnošanu. Vaicājot par sezonas pagarināšanu, Ģirts skaidro, ka lielākā problēma ir gaismas trūkums. «Rudenī saule kļūst vāja, tas pats arī pavasarī, spīdeklis martā vēl ir par švaku. Piekurināt jau varētu, bet apgaismojumu nav tik vienkārši ierīkot, esmu labi izpētījis šo jautājumu. Pat ārvalstīs iegādājos speciālas lampas, kas pildītas ar īpašu gāzi, lai gaisma būtu veģetācijai vispiemērotākā. Taču tie ir milzu ieguldījumi, kas neatmaksātos, un arī produkts būtu mākslīgs. Siltumnīca jau ir no mākslīgās pasaules, bet uz lauka lielākais ienaidnieks lietus neļauj to dabisko procesu nodrošināt,» pieredzē dalās «Mazbungu» saimnieks.

Gurķmētru iespējas
Produkciju realizē tiešajā tirdzniecībā, klienti atrasti, piedaloties dažādos bioloģiskās lauksaimniecības pārdevēju pulciņos. Paši gan savu tirdzniecības vietu tirgū ne Bauskā, ne arī Rīgā pagaidām vēl nav veidojuši. Ģirts atzīst, ka pārdošana vēl «buksējot», taču pašam tirgoties būtu liela ķēpa un laikietilpīgi, bet pie šī jautājuma vēl Romanovski sola atgriezties ziemā, kad darba solis ir brīvāks.

Kā ar sīvo konkurenci cīnīties, arī «Mazbungu» saimnieki domā, ir dažādi plāni, kā izmantot nerealizēto produkciju. Viens variants ir sava bioloģiskā kečupa ražošana.

«Mazbungās» bez tomātiem vēl tiek audzēti sīpoli, ķiploki, burkāni, bietes, pupas, kabači, auzas, mieži, kvieši, griķi, ķirbji, gurķmētras, salāti. Pie attīstības neapstājas, plānos ir arī augļudārzu ierīkošana, mežmalā, kur ar kūdru bagātāka augsne, iecerēta krūmmelleņu miniplantācija.

Vieni no lielākajiem platību maksājumiem ir par gurķmētrām. Tām atvēlēti aptuveni divi hektāri, jo vēl paši «Mazbungu» saimnieki uzkrāj zināšanas. Augs ir specifisks ar to, ka pat lietus laikā bite spēj savākt nektāru. Ļoti ilgi zied, līdz ar to bitēm tas ir lielisks nektāraugs. Ja gurķenes lapas pieliekot salātiem, tie iegūst gurķu aromātu. Gurķmētras lieto arī ārstniecībā, tās bagātas ar C vitamīnu. Dzinumu galotnītes labi garšo uz sviestmaizes. Romanovski mazos daudzumos gurķmētras kā nektāraugu pārdod vietējiem biškopjiem. Padomā esot eksports uz Lielbritāniju, bet vēl nav sajūtas, ka tam būtu gatavi. «Sēkla ir specifiska, to ļoti grūti attīrīt. Tehnoloģija mums līdz galam nav skaidra, arī laika, lai iegūtu papildu zināšanas, pagaidām nav,» teic Ģ. Romanovskis un neslēpj, ka viss apgūts no nulles bez iepriekšējas pieredzes lauksaimniecībā.

Jābeidz subsidēšana
Tādu patiesi labu un izcilu padomdevēju bioloģiskajā saimniekošanā Romanovski līdz šim nav sastapuši. Visbiežāk viņi dzirdējuši: «Jums tas neizdosies, varat pat nemēģināt!» Taču tas nav atturējis turpināt ieceru īstenošanu. Ja nebūtu pašu uzkrātā kapitāla, klātos smagi, piekrīt Agrita. Iztikuši bez aizņēmumiem un Eiropas fondu līdzekļu piesaistes.

«Es sapratu, ka bez tādas lielas melošanas tur nekas nesanāk. Projektā jāsola riktīgi, jānorāda ražas pieaugums, kā visu panāks, bet pēc tam – pļurkt! Smalki izpētīju tehnikas iegādes nosacījumus. Atbalsts ir tikai jaunas tehnikas iegādei. Mēs nopirkām lietotu traktoru par 30 tūkstošiem eiro, ja mēs to darītu projektā – būtu simtam pāri tūkstoši, no kuriem 40% atmaksātu, bet mēs dabūtu noskaitīt 60 000 eiro. Piecus gadus vēl jāsola, kā būs, bet kā es to varu zināt? Lielais industriālais ražotājs var, tur finanšu direktors apsēžas un «sastumj» ciparus, kā vajag, ja gadījumā nosacījumus neizpilda, tāpat sabīda, kā vajag. Ja gribi kā vienkāršs zemnieks – godīgi –, nav iespējams. Pa lielam tāds blēdīšanās pasākums,» viedokli pauž Ģ. Romanovskis.

Viņš iestājas arī par to, lai vairs nevienam nemaksātu subsīdijas un visi būtu vienādās pozīcijās. «Tagad to dēļ ir ārprāts. Kāda jēga Latvijai subsidēt industriāli ražotos kviešus, ja tos pārdod kaut kur Āfrikā? Sanāk, ka par mūsu naudu apmaksājam, lai Āfrikā varētu ēst lētākus kviešus. Vai tas ir gudri? Man liekas, ka nav pārdomāti. Varbūt Eiropa izdomās kaut ko labāku. Uzskatu, ka nauda, iespējams, īpašu karšu veidā, būtu jāizdala tiem, kuriem tās trūkst, lai iegādātos tikai pārtiku,» domā Ģ. Romanovskis un atzīst, ka šādā gadījumā produkti gan kļūšot dārgāki.

Jautājot, vai tomēr diviem vien darba slogs nav par smagu, Ģirts, lūpas savelkot platā smaidā, nosaka: «Tas ir mūsu dzīvesveids.» Savus ieguldījumus gan neatklāj, liekot nojaust, ka tie ir gana prāvi. Par saimniecības rentabilitāti runāt esot pāragri. Ģirts un Agrita atzīstas, ka sākumā bijuši optimistiskāki. Peļņas neesot, vēl daudz darāmā. Sākums kabatās «iesitis» krietnus robus – ja startē kā bioloģiskais lauksaimnieks, ir divu gadu pārejas periods. Produkciju audzē bioloģiski, bet vari pārdot vien kā konvenciāli ražoto, kas, protams, ietekmē galacenu.

«Pērn «Dobeles dzirnavniekam» pārdevām 22 tonnas auzu, dabūjām 2200 eiro, es pēc tam ilgi domāju un biju kā ar mietu zemē iedzīts. Šogad arī mums nav bioloģisko kviešu un miežu. Tie iesēti tajā zemē, kas ir pārejas periodā. Pērn griķi «noslīka», nokult varēja tikai pusi. Slapjumā arī pupu hektārs aizgāja bojā. Tagad strādāt lauksaimniecībā ir milzu izaicinājums, tā nav nekāda rutīna – klimats mainās, un kaut ko paredzēt ir grūti,» sūro ikdienu raksturo «Mazbungu» saimnieks. Taču Romanovski ir optimisma pilni un apgalvo, ka Rīgā sevi nespēj iedomāties. Tiklīdz būšot laiks, strādāšot ar nākotnes projektiem.

+ 3

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No lielpilsētas mūriem uz Dāviņu pļavām

Kategorijas