Zemgaliešu senči no Novgorodas zemēm

2018. gada 6. novembris 00:00

1230

Pirms 573 gadiem Livonijas mestrs Heinrihs Finke fon Oferbergs saņēma gūstā un atveda pie Mūsas un Mēmeles upju satekas vairākus tūkstošus ļaužu no Novgorodas zemēm, lai viņi uzceltu Bauskas mūra pili. Tie tolaik varēja būt gan votu, gan ižoriešu, gan varbūt vēl citu tautu pārstāvji. Vēsturē atvestos atceras kā Zemgales krieviņus, daudz minēti tiek arī voti.

Rundālietis Dmitrijs Ščegoļevs Bauskas pilī 3. novembrī rīkoja starptautisku forumu «Pa Zemgales krieviņu pēdām». Pasākumā dzirdētais ļāva dziļāk izprast gan krieviņu vēsturi, gan līdz mūsdienām atstāto mantojumu, bet reizē ar informāciju radās arī jautājumi.

Stāsta vietu nosaukumi
Interesanti, ka lielākā uzmanība krieviņu tēmai pēdējā laikā bijusi no Vecumnieku novada iedzīvotāju puses. Tur – Bārbelē – tapusi krieviņu tautastērpa rekonstrukcija, savukārt Vallē savus pētījumus ir veikusi un popularizējusi rakstniece Gina Viegliņa-Valliete.

Rakstniece Gina Viegliņa-Valliete ir autore grāmatai «Pa votu un sēļu pēdām Zemgalē no 15. līdz 20. gadsimtam». Viņa uzsver, ka vispirms par krieviņu esamību Zemgalē liecina toponīmika – vietvārdu nosaukumi. Par to stāsta vārdi, kas iekļauti apdzīvotu vietu nosaukumos, – «juši», «peņķi», «pēzeles», «vaske», «tambaki», «tambi», «muringi», protams, arī «krieviņi».

Gan G. Viegliņa-Valliete, gan antropoloģe, Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste Rita Grāvere saistīja ar votiem Pliekšānu (Raiņa) un Kārļa Ulmaņa dzimtas kā viņu pēctečus. No Bauskas un Vecumnieku puses apkaimes ar izcelsmi no votiem varētu būt arī Kugrēnu, Skulmju, Spekkes un citas dzimtas.

Senais tautastērps
Visvairāk liecību par krieviņiem atstājis somugru valodu pētniecības aizsācējs Krievijā Andreass Johans Šegrēns, kurš 1846. gada vasarā apmeklējis krieviņus Vecsaulē un 1849. gadā sniedzis par savu ceļojumu atskaiti Krievijas Ģeogrāfu biedrībai, pievienojot tai krieviņu apģērbu aprakstu un gleznotāja Augusta Georga Vilhelma Petcolda zīmējumu. Zīmējums, kā arī dažas vēsturiskas liecības tapušas par pamatu biedrības «Zemgales mantojums» rekonstruētajam krieviņu tautastērpam Bārbelē.

«Par pamatu galvas autam, ko voti sauc par sapanu, ņēmām vienu no Latvijas vēstures muzeja fondos esošajiem sapaniem. Kreklu detaļas arī ir muzeja fondos. Pārējais – mūsu interpretācija par tēmu. Mēģinājām izveidot kaut ko stipri līdzīgu Petcolda zīmējumā par Jaunsaules krieviņiem attēlotajam,» stāsta Dace Žuromska, kas pārstāv biedrību «Zemgales mantojums».

Aija Jansone, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja etnogrāfijas nodaļas vadītāja un grāmatas «Apģērba attīstība Zemgalē 19. gadsimtā» autore, sacīja, ka Petcolda zīmējumu nevar viennozīmīgi uztvert kā krieviņu tautastērpu. Viņa savā stāstījumā pievērsa uzmanību izmaiņām 19. gadsimtā, informējot par rūpniecības atklājumiem un modes tendencēm, kas šo tērpu izskatu mainīja. Līdz pat 19. gadsimta vidum esot bijis ierasts no jauna šūt tikai to apģērba gabalu, kas novalkājies, nevis veidot visu tērpu kā komplektu. Tāpēc varēja gadīties, ka etnogrāfiem atrādīja tērpus, kas savienoja trīs dažādu paaudžu tendences.

«Vēsturniekiem un etnogrāfiem ir savs komentārs, bet ar tērpa rekonstrukciju esam apmierināti. Uz patiesību nepretendējam, mums ir savs stāsts par krieviņiem. Ja lielu cilvēku kopu atved svešā zemē, viņiem komunikācija bija sarežģīta, jo bija cita valoda nekā vietējiem. Tad parasti turas pie savas valodas, pie savām tradīcijām. Sieviešu kārtas pārstāves pārņem to, ko iepriekšējās paaudzes ir darījušas,» savu viedokli pauda D. Žuromska.

Gandrīz izzuduši
Visvairāk vēsturiskās liecības krieviņus saista ar votiem. Par šo tautu stāstīja Votu kultūras biedrības vadītāja Krievijā Jekaterina Kuzņecova.

Pirmo reizi voti hronikās pieminēti jau 12. gadsimtā. «Dzīvoja starp Ņevas un Lugas upi. Tā bija stratēģiski svarīga vieta – pa upēm gāja tirdzniecības ceļi. Tāpēc šīs tautas tērpos ir daudz kauri gliemežvāku, zīda diegu. Tā nebija izolēta zeme. 14. gadsimtā pamazām izveidojās aizvien ciešāka saistība ar Novgorodu. Pilsētā bija savs Votu gals, Votu ceļš. Tajā laikā voti laupīja gan paši, gan citi nepārtraukti iebruka šajā teritorijā,» stāstīja J. Kuzņecova.

Tomēr pamazām tauta pagaisa. Vispirms Livonijas ordeņa uzbrukumi, tad 15. gadsimtā Maskava sagrāba Novgorodu, daudzus vietējos aizveda uz valsts centrālajiem apgabaliem, vietā atvedot citu tautību pārstāvjus. To pašu piekopa 18. gadsimta sākumā cara Pētera I laikā.

19. gadsimtā votu apdzīvotais areāls atdzīvojās. Atceļot dzimtbūšanu, voti sāka aktīvāk tirgoties ar Somiju, citām Krievijas pilsētām. Organizēja pat jūrniecības skolu un zvejnieku biedrības.

Padomju laikā daļu iedzīvotāju deportēja, citus sadzina kolhozos. Zvejnieku laivas gluži vienkārši sadedzināja. 1956. gadā daļa iedzīvotāju varēja atgriezties savos īpašumos, bet tur jau dzīvoja citi cilvēki. Dažos ciemos neviens neatgriezās.

Saglabājušies līdz mūsdienām divi votu ciemi Ļeņingradas apgabalā – Lužici un Krakovje. Bija brīdis, kad likās, ka no votiem palikušas tikai divas vecenītes, bet tad aktivizējās šīs tautības pārstāvji, nodibināja muzeju, rīkoja svētkus, meklēja citus votus. Tiesa, Krievijas varas iestādēm šīs aktivitātes nepatīk. «Notiek cīņa par to, lai neiznīcinātu ciemus kā mazās tautas dzīvesvietu. Tagad mums ir jau trešais votu muzejs – divus nodedzināja,» stāsta J. Kuzņecova.

Tautas asinis
Aigars Urtāns, Bauskas muzeja vēstures nodaļas vadītājs, uzskata, ka par krieviņiem var runāt divās nozīmēs – no vienas puses, tā ir zudusī Bauska, bet, no otras puses, – tepat vien viņi ir. «Jēdziens «zudušie baušķenieki» īsti nav pareizs – krieviņu kā tādu varbūt nav, bet baušķeniekos, kas no paaudzes paaudzēs te dzīvojuši, noteikti rit šīs tautas asinis. Viņi ir tepat, tikai asimilēti,» saka A. Urtāns.

Viņš pastāstīja, ka Bauskas muzejā kopš 2011. gada ir ekspozīcija «Zudušie baušķenieki», kur ir informācija par Bauskas zemgaļiem un vāciešiem, kā arī par krieviņiem. «1897. gada tautas skaitīšanā sevi par krieviņiem vēl uzskatīja 32 personas. Daudzi ceļotāji un pētnieki atzina, ka vēl 19. gadsimtā arī pašu votu zeme ir tikai ārēji krieviska ar savu valodu un paražām. Arī Bauskas pusē viņi bija saglabājuši savu valodu, apģērbu, tradīcijas. Viņi ir tie paši baušķenieki, kas asimilēti un atstājuši kaut ko aiz sevis,» stāsta A. Urtāns.

Plāno turpinājumu
Pasākuma dalībniekiem bija iespēja ne tikai klausīties lekcijas, bet arī piedalīties praktiskās nodarbībās. Bauskas pilī Narvas (Igaunija) folkgrupas «Maaväci» un Bārbeles folkloras kopas «Tīrums» izpildījumā skanēja votu dziesmas. Savukārt pasākuma praktiskajā daļā visi bija aicināti uz Codes pagasta «Vaidelotēm», kur saimniece Daira Jātniece piedāvāja ēdienus pēc senajām votu receptēm – miežu plāceņus, kāļu raušus, olu sviestu, zupu no gaļas, kāpostiem, kartupeļiem un miltiem pēc īpašas receptes, kā arī citus gardumus.

«Tas bija interesants pasākums. Izmantoju iespēju arī personīgi parunāties ar Ginu Viegliņu-Vallieti. Esmu lasījusi viņas grāmatas. Iepriecināja folkloras grupa no Narvas. Var tikai apbrīnot vēlmi renovēt tautu, kas jau vairākas reizes pasludināta par izzudušu,» pasākumu vērtēja Bauskas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Sarmīte Ābelniece. Viņa sacīja, ka bijis ļoti interesanti vērot senos tautastērpus un klausīties Aijas Jansones stāstījumu par tērpu vēsturi, par to, kas no krieviņu etnogrāfiskās kultūras pārņemts zemgaliešu tautastērpos.

D. Ščegoļevs pastāstīja, ka starptautiskais forums ir viena no projekta «Pa Zemgales krieviņu pēdām» sastāvdaļām. Projektu finansē Bauskas un Jelgavas novada dome. Tāpēc pasākumi notika ne tikai Bauskā, bet arī Jelgavas novada Vilcē, kur votu pārstāvji no Krievijas un Narvas ieradās svētdien, 4. novembrī. «Projekta realizācijas laikā atklājās daudz interesantu faktu un hipotēžu. Iezīmējās jauni darbības virzieni, kuru padziļinātā izpēte piešķīra sākumā lokālajam projektam starptautisku dimensiju.

Atklājumi un votu sakaru ģeogrāfijas paplašināšanās iezīmē interesantu perspektīvu tālākai votu tēmas attīstīšanai. Ir domāts par projekta otro kārtu – kopējo Latvijas, Igaunijas un Krievijas votu elektroniskā resursa izveidošanu un tūrisma maršruta izstrādi «Pa votu pēdām» Baltijā un Rietumkrievijā,» pauž D. Ščegoļevs.

Voti vai ižorieši?

Tradicionāli ir pieņemts uzskatīt, ka starp krieviņiem pārsvarā bija votu tautas pārstāvji. Tomēr foruma gaitā virkne faktu liecināja, ka visilgāk savu kultūru saglabāja nevis votu, bet gan ižoriešu pēcteči. To parādīja gan etnogrāfiskie pētījumi, gan antropoloģiskie.

Biedrības «Zemgales mantojums» rekonstruētajā tērpā votu biedrības pārstāve Jekaterina Kuzņecova konstatēja vairāk līdzības ar ižoriešu 19. gadsimta tautastērpiem, nevis votu. No pēdējiem votu ierastajiem tautastērpiem tur teju nekā nav.

Interesanti sasaucās arī vēsturiskās liecības ar etnogrāfu pētījumiem. 17. gadsimta vēsturnieki votus aprakstīja kā gaišmatainus un staltus, bet ižoriešus – tumšmatainus un zemāka auguma. Savukārt antropoloģe Rita Grāvere skaidroja, ka 16. gadsimtā Zemgalē parādās salīdzinoši īsāka auguma ļaudis ar tumšiem matiem un apaļu seju. Šādi krieviņus raksturo arī
19. gadsimta pētnieki.

Lai šajā jomā noskaidrotu vairāk, ir nepieciešama plašāka pētniecība par senajām tautām apgabalā starp Ņevas upi un Igauniju. Tomēr J. Kuzņecova sacīja, ka vēsturiskās rekon-strukcijas un pētījumi par šo tēmu, kas saistīti ar senajām tautām, Krievijā nav populāri. Ja šādus pētījumus veiks, tad tikai pēc pašu šo tautību pārstāvju iniciatīvas.

Apzīmējuma izcelsmes versijas

Ir vairāki varianti par to, kāpēc atvestos nosauca par krieviņiem. Tas diez vai saistīts ar pašu tautu nosaukumiem. Vēsturnieks Aigars Urtāns skaidro, ka atvestos dēvēja par «rusche, krievingen» un no tā varētu būt atvasināts nosaukums. Arī Bauskas Valsts ģimnāzijas vēstures skolotāja Sarmīte Ābelniece domā, ka nosaukumam diez vai bija saistība ar tautībām: «Protams, ka atveda gan votus, ižorus un citus, bet nosauca viņus kopīgā citā vārdā.»

Daudzi vēsturnieki atvesto tautu saista ar votu pārstāvjiem. Votu biedrības pārstāve Jekaterina Kuzņecova teic, ka vietējais nosaukums skan apmēram tā – «vodj». Valodas piederība – somugru valodas saime. Kā stāstīja
J. Kuzņecova, vēl 17. gadsimtā mācītāji Igaunijas pilsētā Narvā atzīmējuši, ka tā ir tauta, kas runā pilnīgi savā valodā, kam nav nekā kopīga ar vācu vai krievu valodu.

Iespējams, nosaukums saistīts ar to, ka pēc karagājiena ordenis atveda ne tikai votus, bet arī virkni citu tautību. J. Kuzņecova ne velti uzsver rekonstruētā krieviņu tautastērpa saistību ar ižoriešu, votu kaimiņu, ierastajiem tērpiem. Bauskas pils muzeja galvenais krājumu glabātājs Jānis Grūbe raksta: «Novgorodas pirmajā hronikā minēts, ka 1445. gada vasarā ordeņa karaspēks iebrucis Novgorodas zemēs, aplencis Jamburgu, izsirojis zemes ap Ižoru un Ņevu, saņēmis gūstekņus un atgriezies atpakaļ Livonijā.» Iespējams, gūstā krituši arī citās valodās runājoši ļaudis, un tieši kāda no šīm grupām kļuvusi par kopēju apzīmējumu visiem atvestajiem.

Tomēr laikam visreālāko versiju var lasīt žurnālā, kas izdots pirms pusotra gadsimta. «Москвитя́нин» – «учёно-литературный журнал» iznāca Maskavā no 1841. līdz 1856. gadam. 1849. gada janvāra numurā, kad Andreass Johans Šegrēns sniedza savu ceļojuma apskatu, Zemgales krieviņu tēmai ir veltīts raksts. ««Kreews» – nosaukums, kurš apzīmēja cittautiešus un ko latvieši valodā tā arī pieņēma, vai arī «kreving» – ‘iebraucējs’,» šādas pārdomas par krieviņu apzīmējuma izcelšanos publicētas žurnālā. Tas nozīmē, ka krieviņu nosaukums varēja celties no tā, kā atvestos apzīmēja vācieši, un tam nav nekāda sakara ar gūstā aizdzīto tautu nosaukumiem. Tajā pašā žurnālā minēts, ka Andreasa Johana Šegrēna etnogrāfiskā ekspedīcija konstatējusi, ka krieviņus latvieši uzskata par burvjiem un aicina zīlēt vai ārstēt slimniekus.

+ 2

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Zemgaliešu senči no Novgorodas zemēm

Kategorijas