Kad lielākais skolotājs ir pienākums

2018. gada 2. novembris 00:00

823

50 gadu jubileja Andai Stariņai Mežotnē.

Anda Stariņa ir mežotniece jau divdesmit piecus gadus. Viņa sevi uzskata par lauku cilvēku, jo dzimusi un bērnību pavadījusi Rīgas laukos, par kādiem vēl 60./70. gados dēvēja Deglava ielas rajonu, kā arī Purvciema un Pļavnieku dzīvojamā masīva teritoriju.

No «zaļās paradīzes» padzītie
Viņas vecākus «represēja» padomju celtniecības bums. Vecvecāku uzcelto ģimenes māju Deglava ielā nojauca 1978. gadā, un viņiem piešķīra četristabu dzīvokli. 2000. gadā uz ģimenei piederošās zemes plānoja celt Rīgā pirmo lielveikalu «Maxima», tad arī zemi nācās pārdot. Ja vien Andas Stariņas vecāmamma nebūtu bijusi lepna un iemaksājusi ierēdņiem prasītos piecus tūkstošus rubļu, varbūt plānojums būtu izgrozīts par labu ģimenes mājai. Iespējams, saimniece saprata, ka bijusī dzīves vērtība Deglava ielā tik un tā ir zaudēta, un «kukuli» dot atteicās.

Anda Stariņa teic, ka vectēvs no tēva puses bijis soms, bet – vecāmamma, dēvēta par Matīsa «tirgus karalieni», nākusi no Vecumnieku puses – Misas. Ar čaklu darbu un apsviedību viņi bija sakrājuši un savām rokām uzcēluši māju.

«Saviem vecākiem Veltai un Ojāram Šitkēm es pieteicos kā otrā meita 1968. gadā. Kad man bijuši tikai daži mēneši, mammai nepieticis piena, ar ko mani barot. Izglābusi kaimiņienes gotiņa. Šīs kaimiņienes meita joprojām kopš zīdaiņa autiņiem ir mana draudzene. Līdz desmit gadu vecumam es biju dzīvojusi «zaļā paradīzē». Mums bija vistas, truši un piecas siltumnīcas. Dzīve četrās sienās man vēlāk dzīvoklī likās šausmīga,» atceras Anda Stariņa.

Anda bērnībā lielu naudas trūkumu neesot izjutusi. Ar meitas audzināšanu vairāk nodarbojies tēvs. Sešu gadu vecumā viņš Andai pat iemācījis izjaukt un salikt medību bisi, bijis mednieku biedrības priekšnieks. Jubilāre jūtas īsta tēva meita.

Izvēle – darbs vai bērni
Kad vajadzējis izdomāt nākamās profesijas ceļu, Andai tas bija zināms – 13. tehniskā skola, kur sagatavoja pavārus. Sekmes bijušas ļoti labas, uzvaras konkursos balvā deva iespēju aizbraukt ekskursijā uz toreizējo Čehoslovākiju. Skolu absolvējot, labākajiem piešķīra ceturtās kategorijas kvalifikāciju, arī Andai. Viņas profesionālā meistarība tika ātri atzīta arī darbā, piešķirot piekto kategoriju, kas atļāva ieņemt šefpavāra amatu.

Drīz vien mīlestība dāvāja pirmo bērnu, dēlu Mārtiņu, tad Andreju un Lauru. Dzīvē negāja tik gludi, kā izsapņots. Pirmajā darbavietā Iekšlietu ministrijā bijusi liela fiziskā slodze un atbildība. Nācies pārdomāt, kādu ietekmi tas atstāj uz bērnu veselību. Vajadzēja izšķirties par labu bērniem, un Anda viņiem ziedoja visu, ko spēja. Slodze mājas darbos, siltumnīcās tomēr ļāva dienas režīmu sakārtot tā, lai neciestu bērni. Izaudzētais un tirgotais deva visiem iztiku un skolas naudu. Viens no dēliem mācījās Cēsu meža skolā, par kuru Anda teic vislabāko.

Atrast ikvienam pareizos vārdus
Anda kopā ar meitiņu Lauru 1993. gadā pārcēlās uz dzīvi Mežotnes pagasta «Vilkos». Kad Laura paaugās, varēja sākt domāt par savu oficiālo darba dzīvi. Kopš 2000. gada Anda Stariņa ir tas cilvēks, kas teic pēdējos vārdus, kad neviens tuvinieks sērās tos pateikt nespēj. Trīspadsmit gadus Anda veic šo emocionāli ārkārtīgi sarežģīto pienākumu un tad saprot, ka vajadzīga pauze un apstāšanās, jo morālie spēki izsīkuši. Turklāt mājas pienākumi nebeidzas.

«Vilkos» nu dzīvo arī mamma un tētis, vecuma slimību mākti un kopjami. Un atkal ar to jāprot tikt galā. «Lielākais skolotājs mums ir pienākums. Tas par mums pašiem iemāca daudz ko tādu, ko citādi mēs par sevi nekad neuzzinātu,– ne savu spēju robežas, ne mātes mīlestības spēku. Šo darbu atkal esmu atsākusi firmā «Kalve», varbūt citādi nespēju,» pārdomu brīdī teic Anda Stariņa.

Viņas meita dzīvo un strādā Anglijā, bet Andas aizbildniecībā ir četrgadīgais mazdēliņš Aleksandrs. Dzimšanas dienā bērni savu mammu aizvizinājuši pastaigā uz Ragaciema jūrmalu. Tā iedvesmo un dos spēku nākamajām dienām un gadiem.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Kad lielākais skolotājs ir pienākums

Kategorijas