Darba rūdījums kopš bērnības

2018. gada 2. novembris 00:00

1480

Lauris Štelfs ir jaunības enerģijas pilns un zināšanām bagāts veterinārārsts; dzimis un audzis Vecumnieku novada Stelpes pagastā. Šogad beidzis studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, Veterinārmedicīnas fakultātē; vasarā nodibinājis ģimeni un nesen atvēris privātpraksi «LDZ Veterinārais serviss».

Ārēji līdzīgs daudziem moderniem divdesmit piecus gadus veciem jauniešiem, kurš tikpat labi varētu strādāt pilsētas firmā labi apmaksātu menedžera darbu, bet Lauris ir izvēlējies dzīvot un strādāt laukos, kur visos laikos projāmceļš bijis platāks. Kāpēc tāda izvēle?

Izvēlei – agrīna motivācija
Lauris Štelfs stāsta: «Cik vien sevi atceros, mūsu mājās vienmēr bija govis un citi dzīvnieki, un allaž bija jāstrādā, jo mums ar brāli uzticēja katram vecumam atbilstīgus pienākumus. Sapratu jau no bērnības, kas ir pienākums, kas ir darbs un kas ir atalgojums. Bērnības un pusaudžu gados bija smagi jāstrādā, ko vienaudži nesaprata un pat nosodīja, neizprotot zemnieku saimniecības dzīvi. Studiju gadi bija vieglāki, jo daudzi no mums nedēļas nogalēs palīdzēja saviem vecākiem un vairums izprata, kas ir lauksaimniecība un lopkopība. Visvairāk sildīja svētdienas vakari, kad mēs, lauku studenti, atgriezāmies kopmītnēs un pārrunājām līdzīgās lauku dzīves problēmas. Nokļūstot domubiedru vidū, guvu arvien lielāku pārliecību, ka esmu uz pareizā ceļa.»

Lauris atzīstas, ka izlemt par labu veterinārārsta profesijai palīdzējuši vecāki. Mājās prasības vienmēr bijušas stingras, bet tas norūdījis. Motivējusi arī mīlestība pret vecākiem un cieņa pret viņu smago darbu saimniecībā daudzu gadu garumā. Lielu iespaidu uz Laura pasaules uztveri atstājusi vecmāmiņa, kas ielikusi labus pamatus dzīves vērtību izpratnei. «Mani vienmēr interesēja, kas notiek sētā un kūtī. Neļāva jau visu redzēt «nepiemērotā» vecumā. Tik un tā iemanījos no kūtsaugšas noskatīt, kā gotiņai dzimst teliņš... Tāpēc to, kas notiek dabā un ir dabisks, lauku bērniem lieki nav jāstāsta,» smaidot teic Lauris.

LDZ atšifrējums
Seši mācību gadi un prakses laiks paskrējis ātri. Nav noslēpums, ka jaunie speciālisti visbiežāk dod priekšroku mazo draugu ārstēšanai – suņiem, kaķiem u. c. mīļdzīvniekiem. Turpretī Laurim patīk strādāt ar atgremotājdzīvniekiem, īpaši govīm.

Viņš gan ir apguvis zināšanas arī mazo dzīvnieku veterinārmedicīnā, bet uzskata, ka ir neētiski operēt mazo dzīvnieciņu mājas apstākļos. Šādam nolūkam vajadzīga klīnika, kādas viņam nav; taču Lauris neatsakās glābt, ja mazā dzīvībiņa ir apdraudēta, kad klīnikas jau slēgtas vai nav sasniedzamas. Tāpēc prakses nosaukumā «L» nozīmējot lauksaimniecības dzīvnieku un lolojuma dzīvnieku veterinārais serviss.

Jāsaprotas ar saimnieku
Savu izvēli Lauris pamato tā: «Es jūtos šeit vajadzīgs, bet manas veiksmes pamatā ir ne tikai zināšanas un prasme tās likt lietā. Ļoti svarīga ir arī saprašanās ar ganāmpulka saimniekiem un lopkopjiem, kas ikdienā regulāri redz govis un spēj pamanīt ko neparastu. Lai palīdzētu, man jāprot pamatot to, ko es daru. Jābūt arī drosmei godīgi pateikt nepatīkamo, ja saprotu, ka nav vērts ieguldīt laiku un zemnieka līdzekļus lopiņa ārstēšanā, to jāprot prognozēt. Taču ne vienmēr tas izdodas, iekams neesi mēģinājis darīt varbūt neiespējamo...»

Mūsdienās it bieži dzīvnieka glābšanai dzemdībās var izlīdzēt ķeizargrieziens, to agrāk maz pielietoja. Arī piena trieku var novērst profilaktiski, laikus stiprinot gotiņu. Lauris atzīst, ka profesija ir fiziski smaga. «Govs ir liels dzīvnieks. Tās temperaments jāpazīst un jābūt pietiekami uzmanīgam un izveicīgam; svarīgi atstāt sev «atkāpšanās ceļu», lai tas kādā brīdī glābēju nenospiestu vai nesavainotu,– arī tā mēdz gadīties. Izsaukumi bieži ir naktīs, zemnieki lūdz palīdzību, ja gaidāmas smagas dzemdības. Vienmēr jārīkojas ātri, arī saslimšanu gadījumos. Ideāli, ja varu minūtēs piecpadsmit nokļūt tur, kur esmu vajadzīgs, taču ceļu tehniskais stāvoklis bieži ievieš korekcijas,» tā savu ikdienu raksturo L. Štelfs.

Likteņa ironija
Lauris ar dziļu cieņu runā par lauku cilvēkiem un viņu darbīgo dzīvi. Varbūt mazo zēnu bērnībā nobūrušas kādas gotiņas lielās, gudrās acis, un tas lika iemīlēt šo dzīvnieku, izseno lauku sētas barotāju. Kāda likteņa ironija! Šovasar viņa vecāki, Stelpes pagasta «Berķu» saimnieki, bija spiesti pārdot savu šķirnes ganāmpulku, ko lolojuši vairāk nekā divdesmit gadus – to pašu, kas palīdzējis Laurim Štelfam izaugt par izglītotu un inteliģentu jauno speciālistu.

Līdzcilvēki raksturo Lauri Štelfu

Ilmārs Dūrītis, LLU Veterinārmedicīnas fakultātes dekāns: «Lauri Štelfu varu raksturot kā centīgu un mērķtiecīgu bijušo studentu un jauno kolēģi, kuram piemīt veterinārārstam nepieciešamās īpašības – atbildība, labestība, godprātība.
Lauris fakultātē iestājās maksas grupā un vēlāk, labi studējot, pārmaiņus atsevišķos semestros iekļuva arī budžeta grupā.
Lauris tika uzņemts kā visi studenti, varbūt vienīgi atšķirīgs bija fakts, ka Laura vecāku ģimene iestāšanos uztvēra ļoti nopietni, un Laura tētis kopā ar dēlu ieradās pie manis īsā vizītē, pirms iesniedza dokumentus. Jutu, ka Laurim ir stingra ģimene, kas viņu mērķtiecīgi virzījusi.»

Marija Rusiņa no Vecumnieku novada Bārbeles pagasta zemnieku saimniecība «Vērdiņi», veterinārfeldšere, govju mākslīgās apsēklošanas speciāliste: «Tiešām liels prieks par šādu jaunieša izvēli – darīt fiziski un emocionāli grūto darbu. Sešus gadus mācījies, bet patiesībā izvēlētā profesija ir mūžizglītība. Domāju, Laurim Štelfam labus pamatus ielika prakse pie izcila Vidzemes veterinārā servisa veterinārārsta Egila Juitinoviča. Pie viņa varēja apgūt prasmi būt ne tikai zinošam, bet arī drosmīgam, kas šajā profesijā ir ļoti svarīga īpašība. Mani vislabākie novēlējumi, sākot strādāt laukiem tik nepieciešamajā profesijā.»

Laila Ekimane, Bauskas novada Dāviņu pagasta zemnieku saimniecības «Miltiņi» saimniece: «Mūsu ganāmpulkā ir ap 40 govju, bez veterinārārsta nudien neiztikt. Lauris Štelfs ir ļoti patīkams cilvēks, uzmanīgs un iejūtīgs, īsts mūsu lopiņu «ģimenes ārsts». Viņam ir liela vēlme dalīties ar zināšanām, dažkārt jūtas vīlies, ja viņu apstrīd vai neizprot. Laurim daudz spēka un entuziasma, tikai bail, ka «nepārdeg». Gribas, lai iztur vismaz, kamēr mums ir ganāmpulks... Laukos vecie vairs nevar, bet jaunie – negrib. Saimniecību skaits sarūk, tas ietekmē vetārsta darbu. Sākumā mani ļoti pārsteidza, ka Lauris otrā dienā pēc palīdzības sniegšanas piezvana un apjautājas, kā gotiņa jūtas. Ja atstājis zāles lietošanai, interesējas, vai viss izdarīts, kā nākas, kādi rezultāti. Viņš ir ļoti uzmanīgs un rūpīgs savā darbā. Tādi speciālisti šodien ir retums pat cilvēku medicīnā.»

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Darba rūdījums kopš bērnības

Kategorijas