No pieciem simtiem izvēlēties vienu

2018. gada 26. oktobris 21:34

154

Novembra otrajā pusē Iecavas kultūras namā apmeklētājus sagaida, iespējams, iespaidīgākā fotoizstāde, kāda te redzēta, – iecavniece Dana Rodenkirhena ar fotoaparāta palīdzību iemūžinājusi 18 vecmeistaru gleznu sižetus, ko atainojuši dažādi vietējie ļaudis.

Fotogrāfei Iecavā ir neliela studija, kurā tapusi šī galerija, kas sasaista kopā daudzas autores prasmes, bet skatītājiem noteikti kļūs par vēl vienu interesantu iespēju iegrimt senā vēsturē, šoreiz – caur mūsdienīgu prizmu.

Viss sākās ar Monu Lizu
«Viss sākās ar jaunu dāmu, kam patika veids, kā strādāju, un kura vēlējās fotosesiju. Cik liels bija mans pārsteigums, kad es uzreiz viņā sazīmēju Monu Lizu – raksturs, attieksme pret dzīvi,» pirmo impulsu atceras māksliniece.

Vispirms bija vajadzīga drosme, jo viens ir ideja, bet otrs – sākt to īstenot. «Man bija ārkārtīgi bail uzņemties šo darbu. Man ir milzīga cieņa pret vecmeistariem. Nobriedu pamazām. Biju izpētījusi visu, ko varēju izlasīt, gandrīz visu iemācījusies no galvas,» atceras D. Rodenkirhena.

Māksliniece pati sev uzstādījusi ierobežojumus un nosacījumus – projektā piedalās tikai Iecavas novada iedzīvotāji, turklāt jāsameklē pēc iespējas lielāka līdzība ar gleznās attēlotajiem. Tā reizēm visilgākais laiks bildes tapšanas procesā veltīts tieši vietējā dubultnieka atrašanai. Citreiz – ieraugot gleznu, uzreiz prātā nācis kāds no novada iedzīvotājiem.

«Ārkārtīgi patīk tēlos savienot mūzikas, mākslas un literāro pasauli, tad fotogrāfija arī man kļūst interesanta. Visi pasaules vadošie fotogrāfi atzīst – studējiet vecmeistarus! Tad jūs labāk sapratīsit visu par gaismu, par kolorītu, kompozīciju. Tā arī ir. Šos darbus veidojot, esmu guvusi tiešām daudz atziņu,» pārdomās dalās iecavniece.

Tērpus šuj pati
Kad atrasts līdzinieks, sākas otra lielākā problēma – tērpi. Māksliniece tos visus šuj pati. «Tas ir sarežģīti, piemēram, atrast īstās mežģīnes ar pareizo struktūru. Melnas uzšuves uz vīrieša tērpa – kā panākt, lai tās stāv kā gleznā?! Kā saspraust priekšautiņu, lai saprastu, kā tas vispār uzlikts?! Toreiz modele bija attapīgāka par mani, un beigās sanāca tā drapērija,» atceras D. Rodenkirhena.

Fotografējot pēc Petra Kristus gleznas «Jaunas sievietes portrets» motīviem, kolosāls darbs ieguldīts turbāna un kaklarotas veidošanā. Kaklarota darināta no smalka, smalka diega, no kura tā tamborēta, pati vērusi pērlītes. Turbāns uztaisīts ļoti precīzi, jo tieši šajā gleznā ir izteikta ģeometriskā perspektīva, kur turbānam ir galvenā loma, un vajadzēja to panākt arī fotogrāfijā.

Un tad aksesuāri – kanniņas, kausi, cimdi. «Paldies visiem Iecavas mazo veikaliņu pārdevējiem, jo viņi, jau zinot par maniem aizrautīgajiem meklējumiem, vēlējās palīdzēt. Piemēram, sūtņa bildē izmantoti slēpotāja cimdi, kuri nopūsti ar zelta krāsu,» stāsta māksliniece.

Ēd aksesuārus
Un tad nāk fotosesija – grims, frizūras. Parasti tas aizņem stundu vai divas, bijušas arī trīs stundas. Reizēm ar saviem kurioziem, piemēram, mazie modeļi sākuši ēst aksesuārus – vīnogas no ķekariem. Tomēr no visām fotosesijām palicis atmiņā milzīgs gandarījums.
«Tas ir mīts, ka vīriešu cilvēki negribēs vilkt tērpus vai pucēties. Pilnīgas muļķības – viņiem ļoti patīk. Ikdienā viņam ir loma, ka ir atbildīgais ģimenes gādnieks, biznesa vīrietis, viņam viss jāvar. Šeit viņu ievelk zeķubiksēs, žabo, un viņš ir princis,» smaida fotogrāfe. Vīrieši parasti noskaņojušies visnopietnāk un iejutušies tēlā tik ļoti, ka fotosesija likusies par īsu. «Īpaši sagatavojies lomai bija Uvis Dredžels. Un beigās saskuma, jo process noticis pārāk ātri,» atceras D. Rodenkirhena.

Vienā no tēliem bija svarīgi, lai meitene ir jauna, bet ar ļoti stāstošu skatienu. Tur piesaistīta Krista Dārziņa, kas strādā bērnu slimnīcā un kam jau tagad ir liela dzīves pieredze un rūdījums. Citā fotosesijā uzrunāta jauna meitene un palūgts, lai būtu iedomīgāka un augstprātīgāka sejas izteiksme. «Es tāda neesmu,» apjukusi modele, kas ikdienā ir rūpīga, kārtīga un čakla skolniece.

Nekas nav beidzies
Ar fotosesiju viss vēl nebeidzas. Reizēm stundām jāmeklē īstais un pareizais kadrs, kurš visprecīzāk sakritīs ar gleznas oriģinālu un arī ar mākslinieces redzējumu. «Reizēm tapa pat 500 kadri, lai iegūtu vienu skatienu. Tikai pagriežot mazliet acu zīlīti vai citādāk krītot ēnai, viss mainās. Mūsdienu cilvēku sejas atšķiras no tā laika cilvēku sejām. Atšķiras skatieni, acis,» stāsta D. Rodenkirhena.

«Tas ir manis pašas izlolots, izsapņots projekts. Galvenais ir saņemtais ļoti pozitīvais atbalsts no līdzcilvēkiem. Zinu, ka ne viena tāda esmu. Jūnijā mani izvirzīja balvai pasākumā «Zemgales laiks Ziedonim», un tur dzirdēju par tik daudzām paveiktām lietām, par kurām neviens nemaksā, nekādus apbalvojumus nedod. Tas tā iedvesmoja, sapratu, ka arī es tā varu un spēju kaut ko dot sabiedrībai,» vēl aizvien emocijās ir iecavniece.

Pats galvenais ieguvums gada laikā esot iespēja sastapt daudzus brīnišķīgus cilvēkus. Regulārs darbs radījis jaunas idejas, un māksliniece atzīst, ka varbūt taps pat vēl viena sērija.

Pedagogi ceļ spārnos
Projektā liela nozīme ir izglītībai un dzīves pieredzei. Pirmā izglītība gan maz saistīta ar pašreizējo nodarbi – sākumskolas audzinātāja ar papildu specialitātēm – latviešu valoda minoritātēm un mūzika. «Mūzika ir ārkārtīgi liela manas dzīves kaislība. Ilgus gadus dziedāju. Bērnībā tēva brālis dziedāja operā, un varbūt tas arī bija visa sākums – kāpām uz skatuves, tur bija visi tie tērpi, personāži ar grimu, iespējams, tas deva pirmo bāzes interesi. Tie tēli un pārtapšana!» vērtē D. Rodenkirhena.

Nākamais solis bija profesionāla stiliste. «Tas bija mācību centrā «Elisanda». Ar fantastiskiem pedagogiem, piemēram, Indru Salceviču, Aiju Beatu Besarabu, kas tik ļoti ieinteresēja šajā profesijā. Visu laiku turpinu papildināt zināšanas, braucu uz «Bogomolov’ Image School», kur piedāvā kolosālu papildizglītību dažādās tehnoloģijās tieši grima jautājumos,» stāsta māksliniece.

Jozefa Karla Štillera Amālija
Nimfenburgas pilī Vācijā ir gleznu kolekcija. Savulaik Bavārijas karalis Ludvigs I pasūtīja māksliniekam Jozefam Karlam Štilleram gleznu galeriju ar daiļavām – gan augstdzimušām, gan ne tik smalkas izcelsmes, kas piesaistījušas uzmanību ar kādiem labiem darbiem vai vienkārši skaistumu. To skaitā bija arī glezna «Amālija fon Šintlinga». «Es skatījos šīs gleznas un pēkšņi redzu – tā ir Annija Liepiņa! Acs jau tā ietrenēta, ka savus paziņas pazīstu bildēs,» atceras D. Rodenkirhena.

Ikdienā attēlā redzamā daiļava ir ar brillēm un taisniem matiem. Šajā fotosesijā bijušas lielas pārvērtības. «Annija ir ārkārtīgi gudra un talantīga jauna medicīnas studente,» stāsta māksliniece. Tomēr visu attēlu galeriju raksturo interesantas frizūras, tērpi un rotaslietas, un arī šajā foto nācies tam pieskaņoties.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

No pieciem simtiem izvēlēties vienu

Kategorijas