Mežā svaigā gaisā un draudzīgā kompānijā

2018. gada 26. oktobris 00:00

1793

Mežā svaigā gaisā un draudzīgā kompānijā

Dzinējmedības atļautas no 1. oktobra līdz 31. martam, bet mežacūku – līdz 31. janvārim, informē Latvijas Mednieku asociācijā.

Lai to izbaudītu un redzētu, kā norit process, laikraksts «Bauskas Dzīve» dzestrā un miglainā oktobra sestdienas rītā devās līdzi Bauskas novada mednieku biedrībai «Irši» uz dzinējmedībām.

Šogad dalībnieku vairāk
Aizbraucot bija manāms prāvs cilvēku pūlis, kas gatavojās mesties piedzīvojumā. Cik bija dzirdams no apkārtējiem, šogad uz sievu medībām ieradies vairāk ļaužu nekā pērn – 18 dzinēji un 24 mednieki. Pirms vīri un sievas devās mežā, biedrības valdes priekšsēdētājs Aigars Starodubcevs veica instruktāžu, visiem atgādinot noteikumus.

Dzinēju dienas uzdevums bija izdzīt no meža zvērus, pielietojot plašu balss skanējumu, nepazust un censties būt līdzās pārējiem, kas lielā mērā arī izdevās. Medniekiem drošības tehnikai bija jāpievēršas īpaši, jo viņu rokās iegūla apmēram četrus kilogramus smags ierocis. Noteikti arī atļautie medījamie kustoņi – mežacūkas, izņemot sivēnmātes, stirnu kazlēni un āži, briežu teļi, govis un buļļi, kā arī neperspektīvie, kroplie vai medaļas cienīgie, tomēr iesakot nelimitētos dzīvniekus nešaut.

Arī suņi dzied līdzi
Sākumā bija plānots iziet piecus medību mastus, bet sanāca izstaigāt tikai četrus. Lai labāk zinātu, par ko runa, kolektīva biedri katrai medījamajai platībai izdomājuši nosaukumu. Pirmajā jeb bedru mastā veicies ļoti labi. Aigars Tikums un Oskars Rigasts katrs nošāva briežu govi, savukārt Jānis Krieviņš – briežu bulli. Katram vīram simboliski pie cepures vai pie jakas tika iekarināts skujkoka zariņš, sveicot viņus ar iegūto medījumu.

«Jābūt skaļai balsij un jākliedz, lai zvēri baidītos un muktu no meža ārā. Suņi arī «dzied» līdzi. Pirmo reizi esmu medībās ar dzinējiem. Iesākumā nezināju, kā lai izlien caur mežu, jo zari, lapas līda sejā, bet pēc tam jau raiti gāja uz priekšu,» pirmo medību mastu vērtē dzinēja Līga Geida. Pēc ceturtā domas bijušas citādākas un piemeklējušas šaubas, vai šāda veida pasākumu vēl gribētos atkārtot. Savukārt kolektīva biedrs Aivars Gruntmanis atklāj, ka neesot nozīmes dzīt nākamo mastu, kamēr kārtīgi nav iziets iepriekšējais. Pērn piecas reizes vairāk nekā divu stundu garumā esot nācies iet vienu un to pašu meža placi, jo zvēri skrējuši garām, līdz medniekiem nenonākot.

Atšķirībā no pirmā otrajā piegājienā «Bauskas Dzīve» palika stāvam blakus medniekam, lai notiekošo novērotu no cita skatu punkta. Kamēr gaidījām meža zvērus, A. Starodubcevs pastāstīja interesantas lietas par dzīvniekiem un medībām: «Pats galvenais uzdevums šajā brīdī ir būt akurāti klusam, jo dzīvnieks piecdesmit reizes labāk par cilvēku saož un dzird. Cūkas slikti redz, bet labi saož un dzird, toties brieži labāk redz. Medniekam ir cītīgi jāvēro un jākoncentrējas uz apkārt notiekošo. Burtiski dažu sekunžu laikā ir jāpaspēj novērtēt dzīvnieku, tomēr, sēžot tornī, gaides medībās tas ir vieglāk izdarāms. Ir tādi ļaudis, kas vienu gadu atnāk uz medībām ar dzinējiem un turpina to darīt regulāri, bet ir tādi, kas pēc pirmās reizes pazūd, un ar to viss arī beidzas.»

Pēc otrā masta iziešanas priekšsēdētājs nebija priecīgs, ka neviens kustonis netika iegūts, jo tas esot bijis viens no perspektīvākajiem mastiem. Pusstundas pauzē par gardām pusdienām mednieku mājā parūpējās «Iršu» biedrs Josifs Hačikjans, cienājot visus ar siltu zupu.

Pēc iestiprināšanās ceļi veda tālākos piedzīvojumos. Lai gan trešajā meža placī palika daudz zvēru, tas bija arī veiksmīgs. Aigars Rozentāls nomedīja brieža teļu, Sergejs Čepjolkins un Emīls Starodubcevs – briežu govi, Normunds Brazauckis – stirnu kazlēnu. Pēdējais jeb vilku birzes masts tika iziets vēlā pēcpusdienā, un pēc tā visi pulcējās pie mednieku mājas, lai apspriestu, kā pagājusi diena, kā veicies, ko vajadzējis citādāk darīt utt. Te nu atkal izpalīdzīgais pavārs Josifs sarūpēja bagātīgi klātu vakariņu galdu.

Karaliskas medības
Dienas izskaņā klātesošie pauda viedokli par piedzīvoto. Īslīcietis Andris Buķelis medībās piedalījās kā dzinējs un kolektīvā iesaistījies vairākus gadus. «Man labāk patīk medības, kurās var dzīt cūkas, tad suņi vairāk strādā un mednieki dabū izšauties. Gaides medībās vairs nesēžu, jo tai lietai ir jāpieiet ļoti nopietni. Domāju, ka mana norma ir nomedīta, uzskatus arī esmu mainījis – pats nevēlos šaut, jo kļūst žēl zvēru,» teic Andris.

Baušķeniece Agita Vanaga medībās ar dzinējiem piedalās aptuveni desmit gadus. Viņa atbalsta vīra hobiju un vēlmes darīt kaut ko ģimeniski kopīgu, tiek gūtas arī pozitīvas emocijas, pastaigājot svaigā gaisā un draudzīgā kompānijā. Sanācis pat nedaudz pasēņot, atrodot pāris kundziņu un baraviku. Vienu gadu gan viņa esot apmaldījusies, bet pa mežu gājusi tik ilgi, kamēr beigās no tā iznākusi ārā. «Nav tā, ka man nerūp dzīvnieki, es vienkārši cenšos nedomāt par to. Nedrīkst to ielaist sevī. To esmu iemācījusies, jo pati strādāju zvēru audzētavā par vadītāju,» pauž Agita. «Esmu šeit pirmo reizi. Tā kā man ir sēdošs darbs, man ļoti patika izstaigāties un izbļaut negatīvās emocijas. Vīrs teica, ka būs grūti, bet tik traki nebija. Tā ir sava veida meditācija,» stāsta Dace Šķirpo no Bauskas.

Ideāls laiks un karaliskas medības – šādi dienas gaitu raksturo A. Starodubcevs. Kamēr vīri apstrādāja nomedītos kustoņus, daiļā dzimuma pārstāvēm vajadzēja anonīmi izvēlēties labāko mednieku. Pie balvas tika rīdzinieks Uģis Puķītis. Turpretim katra sieva, meitene, draudzene tika pie piemiņas veltes – nākamā gada medību kalendāra.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Mežā svaigā gaisā un draudzīgā kompānijā

Kategorijas