Maltītes «karalis» – kāposts

2018. gada 23. oktobris 00:00

Iestājoties vēsākam laikam, tā vien gribas virtuvē sajust siltu kāpostu smaržu. Šī dārzeņa popularitāte līdzās kartupeļiem nav apstrīdama.

Kā īsti jūtas kāpostu audzētāji un kāda šogad bijusi raža, «Bauskas Dzīve» devās uzzināt pie Ivetas Ļekūnes viņas «Kāpostnīcā» Brunavas pagastā.

«Kāpostnīcas» sirds – skābētava
Ar Ivetas saimniecībā sagatavotajiem kāpostiem vairs nav jāiepazīstina ne tuvu, ne tālu. Runīgā saimniece mums laipni izrāda darba telpas. Gatavo produkciju spainīšos liek Ilze Strautniece, Vija Krieviņa un Mārīte Tarvida. Viņu roku veiklība ir patiesi apbrīnojama. Tikko sagatavots pasūtījums Lietuvai, nav liels, tikai pustonna...

Iveta Ļekūne stāsta: «Jau oktobrī strādājam kā Ziemsvētku laikam, pieprasījums ir ļoti liels. Daudz pasūtījumu nāk no Lietuvas, arī igauņi iecienījuši mūsu garšu. Ir tikai viens «bet» – sausums ļoti jūtami ietekmējis ražu. No iecerētā daudzuma varam ievākt apmēram trešo daļu. Lai arī audzējot esam izdarījuši visu, ko paredz agrotehniskie noteikumi, rezultāts neiepriecina. Tā ir arī citviet Eiropā. Kāposts ir «ziemeļnieks», ar sausumu un karstumu nav pa ceļam. Parasti esam ievākuši 70 – 80 tonnu no hektāra un pasūtījumus varam nodrošināt visu ziemu. Arī citi kāpostu audzētāji Latvijā ir līdzīgā situācijā.»

Tomēr Ivetai Ļekūnei raksturīgais optimisms un smaids nepazūd, runājot arī par slikto ražu. Redzams, ka, saimniekojot ne pirmo gadu, ir iegūts rūdījums un pieredze, kas realitāti ļauj pieņemt bez kurnēšanas – nu šogad ir tā, citugad būs labāk...

Raža drīz būs novākta
Saimniecībā vēl nenovākti mazliet vairāk par trim hektāriem kāpostu. Bijuši iestādīti nedaudz vairāk par deviņiem hektāriem, tāpēc dodamies apskatīt, kā veicas lauka brigādei, strādniekiem tepat no Brunavas un Tunkūniem. Siltais rudens lutina ražas vācējus, vieglāk taču strādāt, ja, muguru atliecot, nav jādrebinās ziemeļvējā. Darbs rit raiti, pārdomāti. Pirmajā «līnijā» iet lapu aplauzēji; redzams, ka veikli sokas Dzintaram Šitam un arī visiem pārējiem; aiz viņiem ar nažiem iet griezēji. Pēc tam vāks un traktora piekabē iecels atkal tie paši vīri un sievas. Iveta Ļekūne, raksturojot ražu, teic, ka daudz arī mazu, nepieaugušu galviņu. Tās mēģinās pārstrādāt salātos.

Saimniece ar cilvēku darbu apmierināta, un šķiet – tas ir abpusēji. Natālija Seja ir tunkūniete, laukā strādā kopā ar dēlu Nauri un brāli Feliksu. Mūsu uzmanību piesaista viņas pārdroši plānais apģērbs, vien balta blūzīte. Kad sākam dot viņai brīdinošus padomus, Natālija smejas: «Manī rit tēva karstās turku asinis. Par darbu šeit esmu priecīga, laiks nav jātērē, tālu braukājot. Mums šeit dod gan brokastis, gan pusdienas. Uz darbu atbraucam ar autobusu, bet mājās saimniece mūs aizved. Arī samaksa apmierina.»

Iveta Ļekūne uzteic Lauku atbalsta dienesta ieviesto «vienas dienas» strādnieka reģistrācijas iespēju, jo līdzās patstāvīga līguma darbiniekiem bieži vajadzīgi palīgspēki.

Sezonas darbiem tas esot liels atbalsts – praktiski un ērti sakārtotas darba devēja un darba ņēmēja attiecības ar tiem, kam nav reģistrēta darba līguma nekur citur.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Maltītes «karalis» – kāposts

Kategorijas