«Es sasniedzu visu, ko gribēju»

AELITA RAMANE, Pilsrundāles bibliotēkas vadītāja, MĀRĪTE OZOLIŅA

2018. gada 23. oktobris 00:00

472

Edgars Gasūns reiz par sevi smējies: «Kad sēdēšu uz mākoņa maliņas, droši vien man rokās būs birste, ar ko berzt dzelžus. Nu īsts dzelžu vecis!» Tas brīdis pienāca negaidīti – pirmdienā, 8. oktobrī, kad palikušie iesāka darba nedēļu, tad «dzelžu vecis» devās «berzt dzelžus», bet rundāliešu atmiņās viņš joprojām ir dzīvs.

Līdz pēdējai elpai
Rundāles pagasta «Mežmaļu» saimnieks vairs nesagaidīs apmeklētājus un neatklās savu mūža sirdsdarbu – restaurētu dažāda gadagājuma tehniku. Šogad Latvijas–Lietuvas pierobežas apceļošanas akcijā «Iepazīsti kaimiņus Zemgalē!» šī sēta un kolekcija bija sestā apmeklētākā.

Kolekcijas pirmo spēkratu – «Horch» – viņš iegādājās 1977. gadā. Par retrostila automobiļiem Edgars sāka interesēties, Rundāles pils muzeja pirmā direktora Laimoņa Liepas rosināts. Savulaik Edgars strādāja muzejā. Priekšnieks Rīgā parādīja vēsturisko mašīnu, kas piederēja latviešu teātra un kino aktiera Jāņa Oša brālim Ernestam. «To ieraugot, man rokas sāka drebēt. Trīs gadus braukāju pie saimniekiem, kamēr viņi bija ar mieru to pārdot. Katru reizi mašīnas cena tika paaugstināta. Sāka ar sešiem tūkstošiem, rezultātā to nopirku par deviņiem tūkstošiem rubļu.» BMW-327 sporta kupeja, kas ražota viņa dzimšanas gadā, iegūta pēc 15 gadu «aplidošanas». Parasti mašīnas ir sliktā stāvoklī, tāpēc paša rokām atjaunotas vidēji piecu gadu laikā. «Aizeju uz darbnīcu un pārnāku mājās tik melns, ka paša suns nepazīst,» smējis saimnieks.
Edgars guvis daudz atzinību retroautomobiļu pasākumos un iemantojis cieņu kolēģu – restauratoru – vidū. Neatkarības gados mēģinājis izmantot tuvumu ar Rundāles pili un sākt citu biznesu. Neizdevies. Taču «dzelžu» pievilcība saglabājusies līdz pat pēdējai elpai.

Restaurācijas fanātiķis
Antīko automobiļu kluba (AAK) aktīvs biedrs Edgars bija pagājušā gadsimta 70. un 80. gados. Viņš darbojās kluba padomē, regulāri ieradās uz sēdēm Rīgā, nesteidzās mājup, kaut arī pienāca vēlas vakara stundas, atceras AAK biedrs, Rīgas Motormuzeja galvenais restaurators Gunārs Dortāns. Viņš arī uzsver, ka rundālietis senās tehnikas restaurācijā «latiņu pacēla augstu», jo Rundāles pils muzeja profesionālo restauratoru pieeja darbam un prasme ietekmējusi arī Edgaru. Piemēram, atjaunojot iespaidīgo «Horch», E. Gasūns «izmanījies» koka līstēm saglabāt oriģinālo lakojumu un citus elementus. G. Dortāns atzīst, ka padomju gados bijis ļoti sarežģīti dabūt restaurācijai nepieciešamos materiālus, taču Edgars brīnumaini atradis vajadzīgos risinājumus.

Īpašs stāsts ir par Vasaras olimpiskajām spēlēm, kas 1980. gadā notika Maskavā. Šī sporta sarīkojuma burāšanas sacensību norisei bija izvēlēta Tallina, stāsta Gunārs Dortāns. Igaunijas Antīko automobiļu klubs aicināja uz seno spēkratu demonstrējumiem Latvijas kolēģus. Tolaik nebija tāda tehniskā bruņojuma un nodrošinājuma, kāds ir 21. gadsimtā. Edgars retromašīnu pavadīšanai sagatavoja īstu darbnīcu.

Tā bijusi, to laiku leksikā izsakoties, «ļetučka» – ZIL markas auto, kam kravas kaste ir ar jumtu. Rundālietim šo mašīnu uzticējis AAK. Bijis pārsteigums par rūpīgo iekārtojumu un tehnisko aprīkojumu. Latvijas delegācija droši devusies uz Igaunijas galvaspilsētu, jo zinājusi, ka iespējamās ķibeles varēs novērst, Edgars par to gādājis līdz sīkumam.

Interesanti, ka AAK bijusi organizēta kuratoru kustība, proti, pie biedriem glabājusies kluba tehnika, un viņiem to vajadzējis sakārtot. Veiksmīgākais izrādījies Edgara Gasūna darbs.

Finanses iegulda vaļaspriekā
E. Gasūns bija un paliek īsts rundālietis, viņa tēvs un māte strādāja Mežotnes mašīnu un traktoru stacijā (MTS). Māte Emīlija bija traktoriste, tēvs Jānis Gasūns – traktoristu brigadieris un kombainieris. Pēc MTS reorganizācijas abi strādāja kolhozā «Dzirnupe». Edgars pusaudža gados brīvajā laikā palīdzēja mammai tikt galā ar tehniku. Laikabiedri atceras, ka mazais dēliņš sēdējis klēpī mammai, kad viņa stūrējusi traktoru.

Edgars strādājis vairākos darbos, un visos bijis saistīts ar dažādiem spēkratiem. Saņēmis lielāku algu par kolēģiem, izpelnījies paaugstinājumus darbā un vienmēr ticis pie jaunākās tehnikas. «Biju jauns un traks, mūžīgi neapmierināts ar sasniegto. Vienmēr gribējās ko jaunu. Pārējos kolēģos radās «darba kaifs», kas mudināja viņus strādāt vairāk.»

Aptuveni divdesmit gadu, kopš 1973. gada, E. Gasūna darbavieta bijis Rundāles pils muzejs. Sākotnēji pieņemts par šoferi, pēc paaugstinājuma kļuvis par direktora vietnieku saimnieciskajā darbā. «Ar vadības norādēm visi smagie darbi bija uz maniem pleciem.» 90. gados pirms pensijas nodevies zemkopībai. Mēģinājis audzēt kviešus, kartupeļus un cukurbietes. Iekrāto naudu ieguldījis vaļaspriekā – retromašīnu iegādē.

Mīļās sievas plecs
Edgaram allaž līdzās bijusi sieva Anna. Viņas vecāki Marija Badūne un Jānis Badūns strādāja lopkopībā kolhozā «Dzirnupe». 1985. gadā Annas vecāki pārnāca dzīvot uz «Mežmaļiem».

Gasūnu pāris bija pazīstami kopš Pilsrundāles skolas laikiem, kad 5. klasē sāka mācīties kopā. 1959. gadā apprecējās. Kundze smaidot stāsta, ka viņas vecāki noteikti priecājās par ekonomisko izdevīgumu, jo meita vienā gadā apvienoja trīs notikumus – skolas absolvēšanu, pilngadības svētkus un kāzas, tērpjoties vienā un tajā pašā baltajā kleitā. Laulībā piedzima dēls Agris, ir trīs mazbērni – Jānis, Elīna un Kristiāna.

Annai 17. oktobrī bija dzimšanas diena. Pievienojoties jau izteiktajiem sveicieniem, lai viņai veselība, sirdsmiers, tuvinieku un draugu atbalsts! Nākamās paaudzes par Annu un Edgaru varēs lasīt rundāliešu pašu rakstītajā grāmatā «Atmiņu upe plūst», kas teju, teju nāks klajā.

Vecsaulietis Jānis Karlovs:
– Edgars man bija vienīgais draugs, kāds gadās ļoti reti. Mūsu draudzība ilga visu mūžu. Kopš bērnu dienām, tad kopīgas skolas gaitas, mācības Jāņmuižas mehanizācijas skolā, kur viņš mani pierunāja mācīties. Šeit viņam bija iesauka «mehāniķis», jo Edgars labi pārzināja tehniku. Šajā jomā viņam bija iedzimts talants, citādi to nenosaukt. Droši vien no vecākiem mantots.

Viņš bija bezbailīgs, arī pārgalvīgs. Vadīja visādus spēkratus, lauza kauliņus, bet tas nemazināja drosmi. Pirmais laida lejā ar slēpēm no stāvākajiem Jāņmuižas kalniņiem.

Kad dienēju Dobelē, brauca ciemos, atveda manus vecākus. Edgara un Annas, mūsu klasesbiedres, kāzās nebiju, netiku no armijas daļas mājās. Vēlāk viņi brauca ciemos, kad strādāju Saldus pusē. Zināju, ka Edgaram var zvanīt arī nakts vidū, viņš neatteiks palīdzēt. Daudzi bija pārliecinājušies, ja neviens cits, Gasūns izpalīdzēs. Ārēji būdams nopietns, viņš jokoja, saprata humoru. Diemžēl nesagaidīja 80. dzimšanas dienu, ko svinētu nākamgad, martā.

Publikācijas tapšanā izmantoti tekstu fragmenti no laikraksta «Bauskas Dzīve», «Latvijas Avīzes» un Gasūnu ģimenes atmiņu pieraksta grāmatai «Atmiņu upe plūst».

BauskasDzive.lv ARHĪVS

«Es sasniedzu visu, ko gribēju»

Kategorijas