Dzīve kā romānā

2018. gada 12. oktobris 00:00

1043

Zelta kāzas nosvinējis Romānu pāris Viesturu pagasta Bērstelē.

Bērsteliešiem Janīnai un Ansim Romāniem šī vasara un rudens skaistiem svētkiem bagāts. Pāris laulības piecdesmito gadadienu atzīmēja 27. jūlijā, savukārt 2. septembrī Janīna nosvinēja astoņdesmito dzimšanas dienu. Zelta kāzas tika pavadītas pāra dzīvesvietā Rundāles novada Viesturu pagasta Bērsteles ciemā.

Nosapņo nākotni
Ansis dzimis un uzaudzis Rīgas apkaimē, Kundziņsalā. Viņš 1970. gadā pabeidzis Rīgas Politehnisko in-stitūtu, iegūstot inženiera-enerģētiķa profesiju. Vairākus gadus strādājis savā specialitātē radiorūpnīcā, «VEFā», ostā un Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcā. Vienīgais vaļasprieks bijis padomju laikos – televīzijas tāluztveršana, kad tā vēl nebija tāda, kā ir tagad. Hobijiem visu mūžu laika trūcis, jo vienmēr bijis daudz jāstrādā un jādomā par to, kā nopelnīt iztiku. Arī tagad lielāko daļu laika aizņem dažādi darbi.

Janīnas pirmās mājas bija Jelgavā. Viņa pabeidza Jelgavas mūzikas vidusskolu, 1958. gadā pārcēlās uz Rīgu un ilgus gadus dziedāja Valsts akadēmiskajā korī, kas reizē bija viņas darbs. Janīna un Ansis iepazinušies tajā pašā gadā, kad apprecējušies, – 1968. gadā.

«Es galvenos notikumus savā dzīvē nosapņoju. Sapņos es redzu visu savu mūža gājumu daudzus gadus uz priekšu. Vienā no epizodēm paradījās arī sieva. 12 gados miegā man parādījās Janīna. Viņa brauca tramvajā, pilnīgi skaidri redzēju, kā viņa izskatās. Satikšanās diena bija interesanta. Man vienu brīdi bija tāds periods, kad mācījos un strādāju reizē, laika nekam citam neatlika. Kādā siltā vakarā, galīgi pārguris un noskumis, staigāju pa galvaspilsētu, apsēdos uz soliņa pie Brīvības pieminekļa un ieraudzīju viņu – topošo sievu. Man uzreiz bija skaidrs, kur viņu esmu redzējis, jo atmiņā atausa epizode no sapņa, tāpēc saņēmos un sāku sarunu,» pāra iepazīšanās stāstu atklāj Ansis. «Viņš man iestāstīja, ka ir lauku cilvēks, neesot rīdzinieks un nepārzinot pilsētu. Es, protams, noticēju un biju kā gide,» smejot teic Janīna.

Katram mazmazbērnam koks
Abi gredzenus mija Rīgas dzimtsarakstu nodaļā. Svinības norisinājās divas dienas tā laika dzīvesvietā Kundziņsalā. Kāziniekus ar savu klātbūtni priecēja ap 30 viesu. Abas dienas tika pavadītas dejojot, dziedot, sēžot pie ugunskura un cepot šašliku. Protams, bez kāzu tradīcijām arī neiztika. Ģimenē pirmā piedzima Eva, diemžēl meita jau aizgājusi mūžībā. Divus gadus vēlāk pasaulē nāca otrā meita Terēze, kas pirms diviem gadiem kopā ar vīru Rundāles pilī nosvinējusi sudraba kāzas. Radu pulku priecē četras mazmeitas un divas mazmazmeitas – Ella un Odrija. «Mums tagad ir ieviesta jauna tradīcija. Tad, kad piedzimst mazmazbērns, par godu viņam pie mājas iestādām kādu augļu koku. Divi jau ir – bumbiere un plūme. Mums ir vairākas tradīcijas, galvenā ir kopā sanākšana svētkos un jubilejās. Ģimene par godu kādam notikumam vai jubilejai izdomā interesantas un radošas dāvanas, piemēram, piecdesmitajā kāzu gadadienā mazmeita Alīse mums samontēja nelielu īsfilmu. Pirmais bauslis ir – visiem vienmēr turēties kopā,» uzsver bērsteliete.

Janīnas hobijs ir dažādu ziedu audzēšana. Pēdējās – septiņu šķirņu hortenzijas. Jaunības dienās esot daudz ceļots un ar darba kolektīvu izbraukāta puspasaule. «Kopīgā nodarbošanās mums ir labiekārtošanas darbi ap māju un tajā. Visu laiku kaut ko vēlamies pielabot un papildināt. Dzīvot uz Bērsteli atnācām 2012. gadā. Te viss bija katastrofālā stāvoklī – tapetes karājās, grīdas nebija, logi nekādi, iekšpagalmā vispār nevarēja iebraukt. Visu krasi izmainījām un saremontējām. Mana ikdiena ir dārzs, ēst taisīšana, konservēšana. Gatavojos jaunajai sezonai, būs astoņas šķirnes zemeņu. Savukārt Ansim jāmeistaro māja, mašīna un jānopelna kāda kapeika. Ziemā vairāk uzlabojam veselību. Pie mums ļoti bieži ciemos atbrauc radi,» stāsta namamāte. Abi kopā apmeklējot arī vietējos pasākumus, kā arī apbraukājot dažādas izstādes.

Rokas alkst zemes
Uz Rundāles novada Bērsteli sanācis pārvākties pavisam negaidīti, jo piespiedu kārtā īsā laikā māju Kundziņsalā nācies atbrīvot. Tajā brīdī pašreizējais miteklis licies labākais variants, ko varēja iegādāties, arī maciņam piemērotākais. Laulātie neuztraucas par to, ka vairs nedzīvo galvaspilsētā, jo tālu uz to nav jābrauc, savukārt Bērsteles apkārtne esot kļuvusi sirdij tuva un mīļa. «Dzīvokli nevēlējos, jo esmu dabas cilvēks. Mākslinieciski sakot – man rokas alkst zemes. Tagad mēs mītam Latvijas dienvidos, izbaudām labākus laikapstākļus. Mazbērni grib «aizvilkt» uz Rīgu atpakaļ, bet nelaužamies uz turieni, jo esam tepat pieraduši. Sākumā bija grūti iedzīvoties, tas tiesa. Vilina svaigie lauku produkti un gaiss. Mēs nesēžam uz vietas kā daudzi veci ļaudis, cenšamies iet un darboties,» stāsta Janīna.

Attiecībās gājis visādi – bijuši dažādi lūzuma brīži, tāpēc abi priecājas, ka spējuši tik ilgi noturēties kopā. «Darījām pareizi, kādās lietās piekāpjoties viens otram. Vienmēr esam domājuši, kā jutīsies pārējie mīļie un tuvie cilvēki mums apkārt, ja izšķirsimies. Visi ap mums ir tā «apauguši», ka citādāk nemaz nespējam iztēloties. Pati nozīmīgākā ir ģimenes saglabāšana. Uzvārds jau daudz ko izsaka – mūsu dzīve rit kā romānā,» teic pāris. Janīna vīru raksturo – mierīgs, greizsirdīgs, pacietīgs un strādīgs. Toties Ansis uzskata, ka sievai piemīt visas tās rakstura īpašības, kuru trūkst pašam.

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Dzīve kā romānā

Kategorijas