Pilsēta, kur himnai šūpulis kārts

2018. gada 12. oktobris 00:00

Ja būtu jāizveido ceļojumu maršruts uz Latvijas pilsētām un ciemiem, ko apmeklēt laikā, kad atzīmējam valsts simtgadi, šajā maršrutā noteikti jāiekļauj Limbaži – neliela Vidzemes pilsēta, kas senatnē lepojusies ne tikai ar Hanzas savienības, bet arī ar Rīgas arhibīskapa rezidences pilsētas godu.

Kāpēc Limbažus vērts apmeklēt laikā, kad svinam mūsu valsts simtgadi? Vispirms jau tāpēc, ka šī vieta cieši saistīta ar pirmo latviešu oriģināldziesmu autoru korim un solistiem, Latvijas Republikas himnas «Dievs, svētī Latviju!» melodijas un vārdu autoru Baumaņu Kārli (1835–1905). Otrkārt, tāpēc, ka tā ir pietiekami interesanta un glabā neparastus nostāstus. Vai zinājāt, ka Limbažu vecpilsētā, Ģildes ielā, dzīvojis slavenais gaišreģis Eižens Finks? Un netālu no viņa nama, kas saglabājies līdz mūsdienām, savulaik atradies pat cietums.

Kas saista ar Liepāju?
Iebraucot Limbažu centrā, uzmanību piesaista divi dievnami: Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca Lībiešu ielā 2 un pavisam netālu uzbūvētā Kristus Apskaidrošanas pareizticīgo baznīca Klostera ielā 8. Automašīnu atstājam turpat, relatīvi nesen atjaunotajā Baznīcas laukumā, un dodamies aplūkot abas sakrālās celtnes.

Dievnams Klostera ielā celts pagājušā gadsimta sākumā, un mūsdienās tā ir lielākā pareizticīgo baznīca Vidzemē ārpus Rīgas. Savukārt evaņģēliski luteriskā dievnama, kas tapis kā veltījums Limbažu pilsētas patronam svētajam Laurencijam jeb Labrencim, vēsture sākas 1680. ga-dā – šis gadskaitlis norādīts celtnes fasādē. No ārpasaules baznīcas teritoriju ar mūra sētu un dzelzs vārtiem norobežoja vien astoņus gadus pēc celtnes pabeigšanas, turklāt tas noticis par godu pusgadsimtam, kopš atcelti klaušu laiki. Dievnams vairākkārt cietis smagos ugunsgrēkos, kas līdz pamatiem nopostījuši visu pilsētu, un arī karadarbības dēļ, taču savu sākotnējo izskatu ar mazām izmaiņām tas spējis saglabāt līdz mūsdienām. Izņēmums gan ir baznīcas zvani. 1703. gada ugunsgrēka laikā abi zvani tika nogremdēti Limbažu ezerā, pēc laika izcelti, taču gājuši bojā citā ugunsnelaimē 1747. gadā.

Visskaistākā vieta dievnamā ir altārglezna «Svētais vakarēdiens». Tā tapusi, māksliniekam galvenokārt izmantojot siltos toņus, tādēļ lūgšanu namā rada mājīgu iespaidu. Aplūkojot meistardarbu, neviena netraucētai, kaut uz mirkli iespējams gūt pilnīgu dvēseles mieru un paļaušanos. Savādi ir vien tas, ka nav noskaidrots altārgleznas autors.

Dievnama vēsturē atrodams interesants fakts, kas saistīts ar Liepāju. Svētā Jāņa baznīcā, ja virs izejas durvīm palūkojas augšup, skats pievēršas ērģeļu luktām, kur vienu luktas daļu aizņem ērģeļu prospekts un pašas ērģeles. Izrādās, 1898. gadā Limbažos ieradies Liepājas ērģeļu būvētājs K. A. Hermanis, lai šo baznīcas mūzikas instrumentu pārveidotu un paplašinātu. Tagad ērģeles ir elektrificētas.

Baznīcas dārzā uz ziemeļrietumiem no dievnama galvenās ieejas uzstādīts neparastas formas piemineklis – veltīts Latvijas atbrīvošanas cīņās no 1914. līdz 1920. gadam kritušajiem cīnītājiem. Piemiņas vieta izveidota uzkalniņā un, skatoties no lielāka attāluma, atgādina nelielu akmens namiņu, uz kuru ved pakāpieni. Pieejot tuvāk, var izlasīt uzrakstu: «Par mūsu brīvību/Jūs devāt dzīvību!/Latvijas atbrīvošanas cīņās kritušiem Limbažu un apkārtnes varoņiem./Gadu gadi garām ies,/ prieks un bēdas mitēsies,/Mīlestība nemitas,/Tā jūs godam daudzinās. 1914. – 1920.» Netālu no tā atrodas arī piemiņas akmens 1941. gada
5. jūlijā cīņā par Limbažu pilsētas atbrīvošanu bojā gājušajiem nacionālajiem karavīriem.

Publiski sadedzina Daugavmalā
Baumaņu Kārlis – viens no pirmajiem latviešu komponistiem un profesionālās mūzikas pamatlicējiem – dzimis Viļķenes pagastā, bet miris un apbedīts Limbažos. No 1998. gada, kad limbažnieki atzīmēja pilsētas 775. gadskārtu, pašā centrā, Dailes un Cēsu ielas krustojumā, slejas tēlnieku Zigrīdas un Jura Rapu un arhitekta Aināra Āboliņa veidotais piemineklis, kas iemūžina atmiņas par Baumaņu Kārli un viņa devumu savai tautai un valstij. Šis devums neaprobežojas vienīgi ar dziesmas «Dievs, svētī Latviju!» melodijas un vārdu sacerēšanu, kuru, iekļautu dziesmu krājumā «Līga», pēc Baltijas gubernatora pavēles 1874. gadā sadedzināja Daugavmalā. Otra tāda gadījuma, kad publiski iznīcina dziesmas tekstu, Latvijas vēsturē neatrast.

Baumaņu Kārlis lika pamatus Limbažu bibliotēkai, izveidoja vietējo kori un teātri, ar lasījumiem pilsētas saviesīgajā biedrībā un publikācijām periodikā centās izglītot savus tautiešus. Pirmo Vispārējo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā atskaņoja divas viņa patriotiskās kompozīcijas «Tēvijas dziesma» un «Daugavas zvejnieku dziesma», savukārt «Dievs, svētī Latviju!» izpildīt aizliedza. Par spīti cenzūrai, tā tika nodziedāta svinīgajā atklāšanas aktā Rīgas Latviešu biedrības zālē 1873. gada 26. jūnijā. Vairākas citas komponista patriotiskās dziesmas iekļāva otro Vispārējo latviešu dziedāšanas svētku, kas notika 1880. gadā, repertuārā.

Baumaņu Kārļa piemineklis, kam fonā atrodas ne tikai sarkanbaltsarkanais karogs, bet arī Latvijai ļoti raksturīgā vienkāršā ainava – Baznīcas laukums, ir mūsu valsts iedzīvotāju dāvana sev pašiem. Tā būvniecībai naudu ziedoja gan cilvēki no visas Latvijas un diasporas, gan arī dažādas sabiedriskās organizācijas un Limbažu pilsētas dome. Vienkāršais, it kā nepretenciozais piemineklis, par kura nepieciešamību pilsētas Saviesīgajā biedrībā tika lemts jau 1939. gadā, perfekti iekļaujas Limbažu kopskatā un ar pilnām tiesībām ir kļuvis par zīmolu – neatņemamu sastāvdaļu.

Atgriežoties no pārdomas rosinošā brauciena, kas raksta autori iedvesmoja meklēt un uzzināt vairākas sev pašai iepriekš maz zināmas vai pat nezināmas lietas par mūsu valsti un tās ievērojamākajiem cilvēkiem, doties uz Limbažiem laikā, kad Latvijā atzīmē simtgadi, ieteicams ikvienam.

UZZIŅAI

Knuts Skujenieks 1989. gadā teicis šādus vārdus: «Laiks patiesi visu saliek savās vietās. Vai mēs vēl pirms dažiem gadiem varējām iedomāties, ka dumpīgais, trakais Baumaņu Kārlis būs mūsu laikabiedrs? Vai mēs varējām iedomāties, ka acīs lēkšana kļūs par mūsu profesiju? Pēc ilgiem noklusēšanas gadiem tautas modinātājs atgriezies mūsu atmiņā un cieņā. Tiesa, limbažnieki Baumaņu Kārļa piemiņu glabājuši allaž. Un nu tieši šodien mēs atkal pa īstam apjaušam, ko nozīmē vārdi: «Dievs, svētī Latviju!» Ne jau svētīta, ne piepildīta, bet cerīga Latvija. Varbūt pieticīga, varbūt naiva, bet sāpju, nopūtu un cilvēcīga siltuma pilna. Kāds liktenis – tāda himna. Un tādēļ mums lepnākas dziesmas nevajag – mums šī pati ir un būs laba. Un tad, kad pacelsies piemineklis Baumaņu Kārlim, taka uz to neaizaugs. Tā būs.»

2015. gadā par godu Baumaņu Kārļa 180 gadu jubilejai tika izdota mūzikas vēsturnieces Zanes Gailītes grāmata «Mūsu Baumaņu Kārlis» (apg. «Zvaigzne ABC»).

BauskasDzive.lv ARHĪVS

Pilsēta, kur himnai šūpulis kārts

Kategorijas